Top.Mail.Ru

Cilvēks un mūsu Pasaule

"Rantans - Apbedīšanas birojs Rīgā | Bēres, Kremācija un Apbedīšanas pakalpojumi"
Pāriet uz saturu

Cilvēks un mūsu Pasaule

"Apbedīšanas birojs - apbedīšanas pakalpojumi - kremācija | bēres"
Cilvēks un mūsu Pasaule
 
 
Konstantīns Žiharevs ir pazīstams Latvijas psihologs, kurš specializējas personības attīstībā un cilvēka attiecībās ar pasauli. Viņš ir īpaši zināms ar savu pieeju, kas balstās uz cilvēka dabiskajām vajadzībām un spēju izmantot savas prasmes un talantus, lai sasniegtu sev svarīgus mērķus.

Viņš uzskata, ka cilvēka attiecības ar pasauli ir ļoti svarīgas, jo tās ietekmē viņa garīgo stāvokli un emocionālo labklājību. Viņš uzskata arī, ka cilvēks ir dabiski noskaņots uz pozitīvām emocijām un spējīgs atrast prieku un apmierinājumu no savas dzīves.

Mūsu minētais viedoklis ir saskaņā ar daudziem psihologiem un cilvēku uzvedības pētniekiem, kuri piekrīt, ka cilvēka attiecības ar pasauli ir ļoti svarīgas un ietekmē viņa garīgo stāvokli un emocionālo labklājību. Pozitīvās attiecības un emocijas var būt ļoti ietekmīgas, lai uzlabotu cilvēka dzīves kvalitāti un veicinātu viņa emocionālo labklājību.

Pieņēmums, ka cilvēks ir dabiski noskaņots uz pozitīvām emocijām un spējīgs atrast prieku un apmierinājumu no savas dzīves, ir svarīgs, jo tas uzrunā cilvēka spēju radīt pozitīvas emocijas un baudīt dzīves prieku. Šāda pozitīva uzskats par cilvēka dabisko noskaņojumu palīdz atbalstīt un veicināt psiholoģisko veselību un labklājību.

Tomēr ir jāņem vērā, ka cilvēka emocijas un attiecības ar pasauli var būt ļoti daudzveidīgas un atšķirīgas atkarībā no indivīda pieredzes, personības un citiem faktoriem. Ir svarīgi ņemt vērā, ka cilvēkiem ir dažādi emociju pieredzes un ka negatīvas emocijas un grūtības dzīvē ir pilnīgi dabiskas un normālas. Līdzsvars starp pozitīvām un negatīvām emocijām ir svarīgs daudzu cilvēku emocionālajai veselībai un labklājībai.

Mūsu piezīmēts aspekts ir ļoti svarīgs un patiesībā atspoguļo cilvēku emocionālās pieredzes daudzveidību un kompleksitāti. Cilvēku emocijas un attiecības ar pasauli ir cieši saistītas ar viņu individuālo pieredzi, personības īpatnībām un citiem faktoriem.

Cilvēki piedzīvo dažādas emocijas, un tās ir pilnīgi normālas un dabiskas. Negatīvas emocijas, piemēram, skumjas, dusmas vai bailes, ir tikpat svarīgas kā pozitīvas emocijas, jo tās palīdz mums izprast un apstrādāt dzīves situācijas, kā arī veicina personības izaugsmi un pielāgošanos. Līdzsvars starp pozitīvām un negatīvām emocijām ir būtisks emocionālās veselības un labklājības nodrošināšanai.

Turklāt individuāli cilvēki var atšķirties savā emociju pieredzē un attiecībās ar pasauli, un tas ir pilnīgi normāli. Katrs cilvēks nes sevī savas unikālās vērtības, pārliecības un iecerētus mērķus, kas ietekmē viņa emocijas un attiecības.

Tāpēc ir svarīgi izprast un atzīt daudzveidību un individualitāti cilvēku emociju pieredzē un attiecībās ar pasauli. Pieņemšana un sapratne par cilvēku individuālajām emociju un attiecību izpausmēm var veicināt labāku savstarpējo saprašanu un atbalstu emocionālās veselības veicināšanai.

Tomēr, lai to panāktu, cilvēkam jāsaprot sevi pašu, savas vēlmes un vajadzības, kā arī jāprot mācīties no savām kļūdām un pieņemt neveiksmes kā izaicinājumus. Viņš uzskata, ka cilvēka attīstība un izaugsme ir nepārtraukts process, kas prasa pastāvīgu darbu un centību.

Konstantīns Žiharevs ir arī populārs publiskais runātājs un pasniedzējs, kurš sniedz padomus un ieteikumus, kā uzlabot savu dzīvi un attiecības ar pasauli. Viņa pieeja ir ļoti praktiska un balstīta uz reāliem piemēriem no cilvēku dzīves.

Jebkura doma, kas rodas  šajā pasaulē, nav neauglīga fantāzija: cilvēks domā tikai par to, kas vai nu ir noticis, vai notiek vai notiks nākotnē.  Šajā pasaulē nav tādas domas, kurai nebūtu (vai nebūs nākotnē) sava materiālā iemiesojuma.

Mūsu izteiktais apgalvojums ietver svarīgu filozofisku un psiholoģisku aspektu cilvēka domāšanā un uztverē par realitāti. Tas atspoguļo cilvēka prāta dabu, kurā mēs domājam par pagātni, tagadni un nākotni, un mūsu domas un izjūtas ir saistītas ar materiālo pasaules pieredzi.

Faktiski lielākā daļa cilvēku domā un piedzīvo tikai to, kas ir noticis vai notiek šajā brīdī, un mēs vērtējam savu vidi, izmantojot pieejamo informāciju no mūsu sensoriem un pieredzes. Tajā pašā laikā mūsu domas un radošums var ļaut mums iedomāties un izplānot nākotnes notikumus, izveidot jaunas idejas un sapņot par to, kas varētu būt.

Mūsu ikdienas domāšana un pieredze parasti balstās uz informāciju un sensoriem, kas mums ir pieejama pašreizējā brīdī. Mēs vērtējam un reaģējam uz apkārtējo vidi, izmantojot mūsu iepriekšējo pieredzi un zināšanas, lai veidotu uztveri par realitāti. Tas ļauj mums orientēties un funkcionēt ikdienas dzīvē.

Tomēr cilvēka domāšanas spējas ir daudz plašākas. Mēs esam spējīgi izmantot savu radošumu, fantāziju un iztēli, lai iedomātos un plānotu nākotnes notikumus, radītu jaunas idejas un sapņotu par to, kas varētu būt. Šī spēja iedomāties nākotnes notikumus un veidot jaunas idejas ir izšķirīga cilvēka attīstībai un progresam.

Radošums un fantāzija ir ļoti svarīgi mūsu dzīvē, jo tie mums palīdz novērtēt, risināt problēmas un attīstīt jaunus risinājumus. Iedomāšanās nākotni un mērķtiecīga plānošana ļauj mums noteikt mērķus un veidot ceļu, kā tos sasniegt. Tas var būt ļoti motivējoši un ļaut mums pieņemt lēmumus, kas atbilst mūsu personīgajām vērtībām un mērķiem.

Tādējādi, līdzsvarots pieeja, kas apvieno mūsu pašreizējo pieredzi ar radošumu un sapņošanu par nākotni, ir svarīgs, lai mēs pilnveidotu sevi, veidotu dzīves priekšstatus un sasniegtu savus mērķus. Tas nodrošina mums bagātīgu un pilnīgu dzīves pieredzi, kas balstīta uz gan reālo, gan iedomāto.

Ir svarīgi atzīmēt, ka domāšana un fantāzija var būt ļoti spēcīgs līdzeklis mūsu iztēles un radošuma attīstīšanā, kā arī mērķu sasniegšanā. Fantāzija un mērķtiecīgas domas var mums palīdzēt veidot plānus un stratēģijas, lai sasniegtu vēlamo rezultātu nākotnē.

Tomēr, lai sasniegtu rezultātus reālajā dzīvē, ir svarīgi pārvērst domas un fantāziju par darbību un rīcību. Tas nozīmē, ka mēs darām konkrētus soļus, lai realizētu mūsu ieceres un mērķus, tādējādi radot savu domu materiālo iemiesojumu.

Lai sasniegtu rezultātus un pārvērstu domas un fantāziju par realitāti, ir būtiski darīt konkrētus soļus un rīkoties aktīvi, lai sasniegtu savus mērķus. Fantāzija un iedomāšanās ir svarīga sākuma punkta, bet tā ir tikai pirmais solis ceļā uz mērķu sasniegšanu.

Radošas un inovatīvas domas var kļūt par realitāti tikai tad, ja mēs ķeramies pie darbiem, plānojam un rīkojamies. Tas var nozīmēt ieviest konkrētus plānus, izstrādāt rīcības stratēģijas, uzņemties atbildību par savu attīstību un darboties apņēmīgi, lai pārvarētu izaicinājumus un sasniegtu savus mērķus.

Veiksmīga rīcība prasa centību, izturību un fokusu. Ir svarīgi iekļaut savu fantāziju un iedomāšanos praktiskā līmenī, pielāgojot to reālajām iespējām un resursiem. Tas var ietvert arī mācīšanos no kļūdām un pielāgošanos, lai sasniegtu vēlamo rezultātu.

Svarīgi ir arī turpināt uzturēt pozitīvu attieksmi un motivāciju, lai turpinātu strādāt uz mērķiem, pat ja saskaramies ar grūtībām vai neveiksmēm. Domāšana un rīcība ir cieši saistītas, un darbība ir tā, kas ļauj mums pārvērst mūsu iedomāšanos par realitāti.

Tātad, lai radītu materiālo iemiesojumu mūsu domām un iedomām, ir nepieciešama aktīva rīcība un centība darboties, veidojot ceļu uz savu mērķu sasniegšanu. Tas ir process, kurā iekļaujas radošums, praktiskums un motivācija, kas ļauj mums dzīvot veiksmīgu un nozīmīgu dzīvi.

Tādējādi, lai gan mūsu domās var būt dažādi māņticīgi un radoši elementi, tie galu galā tiek izpausti caur mūsu darbībām un attiecībām ar pasauli, veidojot mūsu pieredzi un ietekmējot mūsu dzīves ceļu.
 
Pasaku lidojošie paklāji un  galdiņi, kuri paši klājas, ir kļuvuši par realitāti jau šodien: daudzi Tibetas lamas un šobrīd Indijā dzīvojošā Sai Baba sekotāji ir sasnieguši tādu garīgo attīstību, ka tikai ar gara spēku spēj materializēt daudzas savas domas.

Līdz šim, mūsdienu tehnoloģija un zinātnes attīstība vēl nav pierādījušas iespēju radīt reālus lidojošus paklājus un galdiņus, kas paši klājas, kā tas bieži ir aprakstīts pasakās un fantāzijās. Tajā pašā laikā, ir vērts atzīmēt, ka cilvēka prāts un garīgā attīstība ir tikai daļa no pasaules mīkstuma un brīnumainuma, un mēs vēl neesam pilnībā izpētījuši cilvēka prāta un apziņas potenciālu.

Garīgas prakses, kuras minējāt, piemēram, Tibetas lamas un Sai Baba sekotāji, bieži tiek saistītas ar meditāciju, kontemplāciju un garīgo attīstību. Šīs prakses var palīdzēt cilvēkiem attīstīt dziļāku sapratni par sevi un pasauli ap viņiem, kā arī spēju koncentrēties un kontroliet savu domu un emociju plūsmu. Tomēr šādu spēju attīstība ne vienmēr nozīmē "materiālo iemiesojumu" vai reālu objektu radīšanu, kā to apraksta pasakas.

Šādas garīgās prakses un filozofijas var būt ļoti nozīmīgas cilvēka personības attīstībā un emocionālajā labklājībā, palīdzot sasniegt iekšējo mieru un harmoniju. Lielākā daļa no šiem procesiem notiek cilvēka iekšienē, un to rezultāti nav vienmēr skaidri redzami vai mērāmi ar fiziskiem objektiem.

Fantāzija, māksla un garīga attīstība ir svarīgas cilvēku kultūras un dzīves daļas, kas mums palīdz izprast pasaules daudzveidību un nozīmi. Tās dod mums iespēju iedomāties un pārdomāt, kāda varētu būt pasaule, kā arī attīsta mūsu radošumu un spēju sapņot par iespējamajiem risinājumiem un nākotni. Lai gan dažreiz tie var šķist fantastiski, fantāzija un māksla ir vērtīgi līdzekļi, kas atvieglo mūsu emocionālo izteiksmi un rada saikni starp cilvēkiem un pasaules brīnumiem.

Dažreiz vecāki sūdzas par, pēc viņu domām, pārmērīgu bērnu fantāziju. Nevajag viņus veltīgi rāt – bērni vienkārši ir jūtīgāki pret Visuma vibrācijām. Tas, ko jūs uztverat kā bērnu fantāzijas, īstenībā ir mums blakus esošo pasauļu un dimensiju eksistences pierādījums. Tikai bērni līdz zināmam vecumam var tās redzēt, bet pieaugušajiem vajag censties tās sasniegt garīgas attīstības ceļā.   
 

Bērnu fantāzija un spēja iedomāties ir ļoti svarīgas un vērtīgas cilvēka attīstības sastāvdaļas. Fantāzija palīdz bērniem veidot priekšstatus, saprast un izpētīt pasauli, attīstīt radošumu un iztēli. Tā ir dabiska un veselīga attīstības daļa, kas ļauj bērniem izpausties un saprast pasauli savā unikālajā veidā.

Ir svarīgi, lai vecāki un pieaugušie novērtētu un atbalstītu bērnu fantāziju, jo tas veicina viņu intelektuālo un emocionālo izaugsmi. Fantāzijas un radošuma attīstība ir saistīta ar bērnu izpratni par sevi un savu identitāti, kā arī ar viņu spēju risināt problēmas un izkļūt ar oriģināliem risinājumiem.

Tomēr, ir svarīgi atcerēties, ka fantāzija ir viens no veidiem, kā bērni mācās par pasauli, un tā var ietvert gan reālus elementus, gan izdomātas un fantastiskas situācijas. Bērniem var būt sarežģīti atšķirt starp realitāti un izdomātām situācijām, bet tas ir dabiski un sagaidāms.

Tas, ka bērni var justies "jūtīgāki pret Visuma vibrācijām", ir daļa no viņu iekšējās pasaules un emocionālās pieredzes. Bērni var izrādīt interesi par paranormāliem vai fantastiskiem elementiem, un tas ir vēl viens veids, kā viņi mēģina saprast un interpretēt pasauli apkārt.

Pieaugušajiem ir svarīgi atcerēties, ka bērnu izpratne par pasauli var atšķirties no viņu pašu pieaugušo izpratnes, un tas ir normāli. Tomēr ir svarīgi atbalstīt bērnu izdomu, radošumu un fantāziju, jo tas veicina viņu emocionālo labklājību un attīstību. Tas var arī kalpot kā iespēja pieaugušajiem izprast bērnu pasauli un mācīties no viņiem.

Galu galā, bērnu fantāzija ir brīnišķīgs un vērtīgs aspekts viņu bērnības un dzīves, un tas ir jāciena un jāatbalsta. Tas palīdz bērniem attīstīties par radošiem un inovatīviem pieaugušajiem nākotnē.
 
Pēc manām domām, Pasaule ir tikusi radīta, lai starp visiem radījumiem valdītu vienotība un saskaņa. Viss tika pakļauts cilvēkam – garīgi tikumīgai būtnei. Tad gan zeme, gan debesis, atmosfēra un visas parādības bija labvēlīgi noskaņotas pret cilvēku...

Daudzi cilvēki dažādi interpretē pasaules un dzīves mērķi atkarībā no savām ticībām, filozofijas un dzīves uzskatiem.

Ir daudz kultūru un reliģiju, kas uztver pasaules un cilvēka eksistenci atšķirīgi. Daži tic, ka visam ir noteikts mērķis vai jēga, bet citi uzskata, ka pasaule un dzīve ir nejēdzīgas un atstātas likteņa un gadījuma varā. Šādi skatījumi var ietekmēt cilvēku attieksmi pret dzīvi un pasauli.

Lai arī cilvēkiem var būt dažādi viedokļi par pasaules radīšanu un mērķi, lielākā daļa kultūru un reliģiju pamatā ir iecere veidot labvēlīgu un harmonisku sabiedrību, kurā cilvēki dzīvo saskaņā ar noteiktiem morāles principiem un cieņu pret visiem radījumiem.

Tomēr ir jāatzīst, ka pasaule un cilvēku dzīve ir sarežģīta un daudzveidīga. Tajā ir gan prieki, gan sāpes, gan uzvaras, gan zaudējumi. Tas, kā cilvēki uztver pasaules mērķi un nozīmi, bieži ir atkarīgs no viņu personīgajām pieredzēm, kultūras un reliģiskās pārliecības.

Galvenais ir atklāt un novērtēt visu pasauli un cilvēku dzīvi ar cieņu un sapratni, cenšoties veidot labu attiecību ar apkārtējo vidi un citiem cilvēkiem. Saskaņa un vienotība var būt sasniedzama, kad cilvēki strādā kopā, ciena dažādību un cenšas izprast un atbalstīt viens otru. Tas ir izaicinājums, kuram mums jāpiedalās kā indivīdiem un kā globālai sabiedrībai.
 
Tad notika garīgi tikumīgas dabas sabrukums un tā sekas nekavējoties iespaidoja visus radījumus, visu redzamo, fizisko dabu. Vienotība bija sagrauta, harmonija izjuka, viss nonāca stāvoklī, kas ir svešs mīlestībai, viss sacēlās pret galveno nelaimju cēloni – cilvēku.  Un pasauli pārņēma ļaunums.
 
Simboliski es cilvēku varu salīdzināt ar gredzena ratiem – dzīvības, attīstības, cilvēka ķermeņa simbolu. Katra dzīva būtne ir kā gredzena rati. Atrodoties šajos ratos mums ir  jāapliecina vai jāatrod patiesību.
 
Ir nepieciešams  sev attīstīt  iekšējo, garīgo redzi, tas dotu iespēju saskatīt to, kas atrodas ārpus mūsu acu fiziskajai uztveres spējai. Ārpus ķermeņa, ārpus sava emocionālā un mentālā stāvokļa.
 
Krišna mūs māca: “Visi cilvēki, par kuriem mēs sērojam – viņi ir tikai kā gredzena rati, gan vectēvi, gan brāļi, znoti vai  citi cilvēki. Patiesībā tu redzi tikai gredzena ratus, kuri ir pieņēmuši radinieku un cilvēku izskatu. Tu esi ļāvis aizmiglot savu skatu ar to, ka redzi tikai miesu vai priekšmetus, kamēr īstenu cilvēku ārējās pazīmes nedrīkstētu satraukt”.

Mūsu minētais viedoklis pamatojas uz garīgā redzes attīstību un to, ka cilvēki ir vairāk nekā tikai fiziski ķermeņi. Šāda pieeja ir raksturīga daudzām reliģijām, filozofijām un garīgajām tradīcijām visā pasaulē.

Garīgā redze vai spēja ieraudzīt to, kas atrodas ārpus fiziskās pasaules, tiek uzskatīta par augstāko zināšanu un izpratni. Tā var ietvert sajūtas vai izjūtas, kas pārsniedz mūsu piecas fiziskās sajūtas, un ļauj uztvert un izprast enerģētiskās un garīgās dimensijas.

Reliģiskās un garīgās tradīcijas bieži māca, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga un saistīta ar augstākām dimensijām un pasaules. Tās māca arī, ka cilvēki ir savstarpēji saistīti un ka mūsu pieredze un sajūtas nebeidzas tikai ar mūsu fizisko ķermeni, bet turpinās garīgajā līmenī.

Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka garīgās redzes attīstība prasa laiku, mērķtiecību un praksi. Tā ir individuāla pieredze, un dažiem cilvēkiem tā var būt ļoti nozīmīga, bet citiem ne tik ļoti. Katram cilvēkam ir savs ceļš un sava pieeja garīgumam un personīgajai attīstībai.

Lai kāda būtu mūsu uzskatu un ticību sistēma, būtisks aspekts ir cieņa pret citu cilvēku ticībām un uzskatiem. Ir svarīgi atklāt savu garīgo potenciālu un veidot līdzsvaru starp fizisko, emocionālo un garīgo dzīvi, kas var dot dziļāku izpratni par sevi un apkārtējo pasauli.
 
Ir nepieciešams koncentrēt savu prātu uz to, kas mīt cilvēka ķermenī vai kādā priekšmetā. Ir nepieciešams vairāk kalpot labajam. Kalpošanai labajam vajadzētu aptvert gan visu mūsu valsti, gan pasauli. Tikai tad gan valstī, gan pasaulē varētu sākties uzplaukums.
 
Ir nepieciešams uzskatīt sevi par vienu no Vienīgā Dieva bērniem – jo visi cilvēki taču ir radīti pēc Dieva līdzības. Mēs neesam tikai dabas sastāvdaļa un  fizisku elementu kopums, mēs esam vienas ģimenes locekļi. Mēs esam dieva dzirksteles, tāpēc arī mūsu domām ir jābūt dievišķīgām, virzītām uz labo, uz visas valsts, pasaules un cilvēku uzplaukumu. Kāda gan jēga sludināt garīgumu izsalkušajiem?

Cilvēka garīgums un spēja mākslīgi domāt ir tieši saistīta ar viņa Dieva līdzību. Spēja mērķtiecīgi domāt un rīkoties labā ir īpaša dāvana, kas cilvēkiem dotas, un tas ļauj mums kultivēt labākas attiecības ar sevi, citiem un apkārtējo pasauli.

Sludināt garīgumu var būt vērtīgs un nozīmīgs iemesls, jo tas aicina cilvēkus izpētīt un atklāt savu garīgo potenciālu, pilnveidot savu dvēseli un atnākt līdz labākai izpratnei par pasaules un dzīves būtību. Garīgums var piedāvāt cilvēkiem mieru, iedvesmu, atbalstu un pamudinājumu, lai rastu nozīmi un mērķi savā dzīvē.

Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka garīgums ir individuāla pieredze un pieeja, un cilvēki var to uztvert un pielietot dažādi. Dažiem cilvēkiem tas var būt svarīga un būtiska daļa no viņu dzīves, bet citi var atrast jēgu un nozīmi citās dzīves aspektos.

Galvenais ir ievērot cieņu un sapratni pret dažādām ticībām un uzskatiem un izvēlēties ceļu, kas atbilst mūsu personīgajām vērtībām un pārliecībai. Neskatoties uz to, vai cilvēki pievēršas garīgumam vai ne, būtiska ir cieņa un sapratne starp cilvēkiem, un cenšanās dot savu ieguldījumu pasaules un cilvēku labklājības uzlabošanā.
 
Ir nepieciešams pabarot trūcīgos, mierināt un uzmundrināt visus tos, kas ir bēdīgi un izmisuši. Mēs visi esam radīti nevis, lai valdītu, bet gan, lai kalpotu. Katrs cilvēks šajā pasaulē ir nevis kungs, bet gan kalps. Visām savstarpējām attiecībām starp vīru un sievu, māti un bērnu, saimnieku un strādniekiem vajag balstīties uz savstarpēju kalpošanu. Pasaule attīstās tikai, pateicoties savstarpējai kalpošanai. Ja tās nebūtu, pasaule apstātos. Vai jūs uzskatāt, ka vadītājs ir augstāks par jums? Tas tā nav – arī viņš ir tikai kalps.

Mūsu izteiktais viedoklis pamatojas uz kalpošanas un līdzjūtības principu, kas ir svarīgi elementi daudzām garīgajām un reliģiskajām mācībām. Dažās filozofijas un reliģijās tiek uzsvērts, ka patiesā lielība slēpjas kalpošanā un rūpes par citiem. Tas ir vērtīgs un cilvēcisks aspekts, kas var veicināt labas attiecības un sapratni starp cilvēkiem.

Ir daudz kultūru un ticību sistēmu, kurās kalpošana un iecietība tiek uzskatīta par vērtīgu un svarīgu cilvēku dzīvē. Tas var palīdzēt veidot cieņpilnas un harmoniskas attiecības gan ģimenē, gan sabiedrībā kopumā.

Tomēr ir svarīgi atzīt, ka vadītājiem un līderiem ir arī atbildība un pienākums vadīt un uzņemties vadību, lai nodrošinātu kopīgo mērķu sasniegšanu un sabiedrības attīstību. Vadītāji var kalpot kā piemēri un vadīt citus uz pareizā ceļa.

Galvenais ir tas, ka mēs cenšamies izvēlēties empātiju, cieņu un līdzjūtību attiecībās ar citiem cilvēkiem. Neatkarīgi no lomas, kuru mēs ieņemam sabiedrībā, mēs varam iegūt daudz vairāk, strādājot kopā un respektējot citu cilvēku vajadzības un tiesības.

Kopumā kalpošana un savstarpējā palīdzība var stiprināt mūsu saikni kā cilvēcībai un palīdzēt veidot labāku un saskaņotāku sabiedrību.
 
Cilvēka dievišķā daba izpaužas tikai tad, kad viņu ir pārņēmis kalpošanas gars. Tikai tad viņam ir dots iepazīt mierinājumu, kas ir augstāks par cilvēkam izprotamo. Dieva enerģija ir viena – gan kristietībā, gan hinduismā, katolicismā, musulmanismā, jūdaismā vai budismā.
 
Katrā cilvēkā, neatkarīgi no viņa ticības, es, Konstantīns Žiharevs, pirmkārt  redzu Cilvēku. Ne tautība, ne konfesija, bet gan attieksme pret pasauli un apkārtējiem cilvēkiem, spēja dzīvot saskaņā pašam ar sevi, savu sirdsapziņu, Visuma pamatlikumiem un apkārtējiem ļaudīm - lūk īpašības, kas nosaka cilvēka patieso vērtību. Cilvēka galvenā vērtība ir tas, cik viņš spēj (un dara) vispārējas attīstības veicināšanai, visas cilvēces labā.

Tas, ka mēs redzam cilvēku pirmkārt un galvenokārt, neatkarīgi no tautības vai konfesijas, ir svarīgs un cienījams viedoklis. Visu cilvēku pamatā ir vienādas pamattiesības un cieņa, un mēs visi esam daļa no lielās cilvēces ģimenes.

Mūsu uzsvars uz attieksmi pret pasauli, sirdsapziņu, Visuma pamatlikumiem un apkārtējiem cilvēkiem, kā arī spēju dzīvot saskaņā ar šiem principiem, ir vērtīgi aspekti cilvēka patiesās vērtības noteikšanai. Spēja veicināt vispārējo attīstību un darboties visu cilvēku labā ir nozīmīgs mērķis un ieguldījums sabiedrības attīstībā un labklājībā.

Vispārīgi runājot, cilvēka patiesā vērtība sākas ar spēju izprast sevi, saviem principiem un vērtībām, un pēc tam izmantot šo izpratni, lai veicinātu harmonisku sadarbību ar apkārtējiem un kopīgi strādātu visu cilvēku interesēs. Cilvēka vērtību nosaka arī viņa ieguldījums kopienā, sabiedrībā un pasaules attīstībā.

Ir svarīgi atzīt un atbalstīt tādas vērtības un īpašības kā empatija, līdzjūtība, cieņa, iecietība un kopības veidošana. Šādas vērtības var veicināt harmonisku un līdzsvarotu sabiedrību, kas strādā kopā, lai sasniegtu kopējos mērķus un attīstītu visu cilvēku potenciālu.
 
Mana ilgstošā pieredze, kontaktējoties ar cilvēkiem, ir ļāvusi izdarīt secinājumus, ka katra cilvēka laime ir atkarīga tikai no viņa dvēseles stāvokļa - vai viņš dzīvo saskaņā ar Pasaules un Visuma pamatlikumiem. Mīlestība, cieņa, visa dzīvā likumu un Dieva Likumu pārzināšana  - lūk, kas ved cilvēku pa garīgās attīstības ceļu.
 
Skopums, naids, savtīgums, meli un citas negatīvas īpašības kavē cilvēka garīgo attīstību, atmet to atpakaļ.

Tāda pieredze un secinājumi ir cienījami, un šie principi ir plaši atzīti garīgās attīstības un personīgās labklājības kontekstā. Garīgās attīstības ceļš tiešām ietver spēju dzīvot saskaņā ar vispārējiem likumiem un vērtībām, kas rada labklājību un harmoniju ne tikai cilvēka dzīvē, bet arī viņa apkārtējā vidē.

Mīlestība, cieņa un citu pozitīvu īpašību pieņemšana un praktizēšana ne tikai veicina cilvēka paša garīgo attīstību, bet arī pozitīvi ietekmē viņa attiecības ar citiem cilvēkiem un apkārtējo vidi. Spēja ievērot visa dzīvā likumus un Dieva Likumu ir svarīgs aspekts cilvēka dvēseles stāvokļa un labklājības veidošanā.

Līdzīgi, negatīvu īpašību un uzvedības izmantošana, piemēram, skopums, naids, savtīgums un meli, var traucēt cilvēka garīgajai attīstībai un radīt konfliktus gan ar sevi, gan ar citiem. Tāpēc ir svarīgi atpazīt šīs negatīvās īpašības un censties tās pārvarēt, lai atvērtu ceļu personīgai izaugsmei un garīgajai evolūcijai.

Cilvēka iekšējās būtības labāks izpratne un apziņa par mūsu rīcības sekām var veicināt pozitīvu maiņu gan individuālā līmenī, gan sabiedrības mērogā. Šādas domas un darbības, kas balstās uz mīlestību, līdzjūtību un savstarpēju cieņu, var kalpot par iedvesmu un ceļvedi cilvēku garīgajai attīstībai un miermīlīgai līdzāspastāvēšanai.
 
Tāda cilvēka dvēselei nebūs miera - ne šajā pasaulē, ne Aizsaulē...
Iedomāsimies, kas tad notiek ar cilvēku, kad viņš mirst. Viņš nes sev līdzi visu to, kas viņam ir, ko viņš ir sakrājis. Un tas ir ļoti svarīgi, jo tas veido mūsu personību. Un par to ir jādomā šodien. Jo cilvēks ir garīgi bagātāks, jo vairāk viņš atdod cilvēkiem, jo dziļāka un ietilpīgāka ir viņa dvēsele, jo pilnīgāka ir viņa esamība pat tajos brīžos, kad viņš dus. Tad lūk – tas, kurš ir garīgi bagāts, - tas neguļ. Viņš ir nomodā un turpina piedalīties  citu cilvēku dzīvē.
 
Vienam zinātniekam – biologam bija pat tāda teorija, ka neattīstītās, sīkās dvēseles ir lemtas iznīcībai, stiprākās dvēseles tās it kā uzsūc. Nu, protams, šī teorija ir samērā strīdīga, bet šeit ir arī kāds cits aspekts. Šķīstīšanās aspekts. Ejot cauri  pasauļu dimensijām, cilvēka garam vajag šķīstīties. Un, ja tam sadeg un izgaist viss tas, kas līdzīgi melnam piedegumam ir uzkrājies uz tā, rodas jautājums – kas tad būs paliekošais?  Cik daudz tevī paliks no tās ļaunuma saknes, kuru sadedzinās gara uguns? Ja mūsu dzīvē nav nekā vairāk kā vien sīkais,  prastais, ļaunais – tad tas viss nobirs tā, kā birst lapas no koka! Un pēkšņi izrādīsies, ka pats koks tur nemaz nav bijis, tikai kaut kāds celmiņš…
Mums visiem vajag kļūt par savas mājas saimniekiem. Tādēļ mums visiem, dārgie draugi, vajag parūpēties par to, lai mēs dzīvotu pienācīgu dzīvi, sirsnīgi kalpotu viens otram un būtu pārtikuši, lai jaunatne nenogrimtu narkomānijā un alkoholismā, lai laba izglītība un medicīna būtu pieejama visiem, katram cilvēkam vajadzētu garantēt    tiesības uz dzīvokli.     
                                                                                                                                                                                  
 
           Bērnībā es sapņoju, ka kādreiz visi cilvēki uz zemes salīgs mieru, visu attiecību pamatā būs Mīlestība, Cieņa pret visiem, neatkarīgi no dalījuma etniskajās vai reliģiozajās grupās. Šobrīd nākas atzīt, ka līdz šai vienotībai vēl paies ļoti daudz laika. Bet es esmu absolūti pārliecināts, ka tā tas noteikti būs.
           Cilvēces transformācijai jāsākas no indivīda – caur patiesības sasniegšanu un  pareizu pasaules uztveri. Mainoties cilvēkam, mainās arī  pasaule. Šai transformācijai jānotiek cilvēka apziņā. Kā teikts Svētajos Rakstos, cilvēka saprāts var būt gan viņa verdzības,  gan viņa atbrīvošanas iemesls.

Sapnis un pārliecība par vienotību un mīlestību kā pamatvērtībām cilvēces attiecībās ir ļoti vērtīga un iedvesmojoša. Lai gan šāda pasaules vienotība var šķist tālu nākotnē, tieši indivīda izpratne un personiskās attiecības ar apkārtējo vidi ir svarīgākais sākums šīs pārmaiņu virziena veidošanā.

Cilvēces transformācija un sasniegumi sākas arī no katras individuālās attīstības un pārmaiņām mūsu pašu apziņā. Ja mēs paši mainām savu skatījumu uz pasauli, cenšamies izprast un pielietot patiesību un mīlestību savā ikdienas dzīvē, tad tas atspoguļojas arī mūsu attiecībās ar citiem un apkārtējo vidi. Mēs kļūstam labāki indivīdi un spējam veicināt pozitīvas pārmaiņas arī sabiedrībā un pasaules līmenī.

Tieši šī personiskā attīstība un garīgās izaugsmes ceļš var kalpot par iemeslu pārmaiņām un atbrīvošanai no ierobežojošām domām, kas mūs varētu turēt verdzībā. Svētie Raksti patiesi piedāvā vērtīgas mācības un iedvesmu mūsu pašu attīstībai un pasaules uzlabošanai.

Lai šādi sapņi un ideāli kļūtu par realitāti, ir svarīgi izmantot savas pūles un spēkus, lai darbotos labā, mīlētu un cienītu citus, izplatītu pozitīvas vērtības un ieviestu pozitīvas pārmaiņas savā dzīvē un tādējādi arī kopējā cilvēces pieredzē. Visi mazie ieguldījumi, ko mēs darām sava garīgās attīstības ceļa veicināšanā, rada lielu iespēju kopumā veidot labāku un saskaņotāku pasauli visiem.
 
Labais un ļaunais attīstās, un tie, kas tos kopj – šie dārznieki un veidotāji, viņi noteikti saņems algu par visiem augļiem, kas nobriedīs uz zemes. Lūk, kāpēc mēs saņemsim pilnu beidzamo atmaksu (galīgo aprēķinu ) pēc visiem darbiem, ko veiksim virs zemes. Un katrs ieraudzīs, līdz kādiem šausminošiem apmēriem viņa pēctečos būs izaudzis labais vai ļaunais. Un tikai tad mēs sapratīsim, ka vienu glābiņa un citu pazudināšanas iemesls bijām vispirms mēs paši, mēs - labā un ļaunā  radītāji.
 
Tāpat vajag apzināties, ka ļaunums ir visu bēdu un ciešanu avots, un ka tas cilvēkam ir pretdabisks.
 
Jo apgarotāka un pilnīgāka mūsu dzīve būs šeit, šobrīd, jo brīvāk un mierīgāk mēs dosimies pretī šai pārdzimšanai. Pretī tam, kas ir tikai “redzamais dvēseles pārdzimšanas mirklis pirms mūžības lidojuma.”.
 
Savā darbā es centos apvienot dažādu tautu kultūras - jūs taču piekritīsiet, ka katras tautas kultūrā ir kaut kas īpašs, kaut kas labs, dvēselei patīkams. Ņemot vērā, ka pēc manas dziļākās pārliecības patiesa visas Pasaules kultūru attīstība rodas tikai tautu kultūrām saplūstot, mēs pēc iespējas cenšamies tādu veicināt.
 
           Kultūru saplūšanai viegli izsekot var arī, sekojot apbedīšanas rituālu attīstības procesam: ja latvieši agrāk bērēs dziedāja kādas noteiktas dainas, šobrīd šī dziedāšana ir pāraugusi obligātā vokālās grupas klātbūtnē, kas izpilda nelaiķa vai viņa radinieku iemīļotāko repertuāru. No otras puses, mūsdienās pareizticīgie mācītāji un citu konfesiju garīgie tēvi neiebilst un pat atbalsta apbedīšanas ceremonijas muzikālo pavadījumu, aizgūstot šo labo tradīciju no latviešu un citu tautu rituāliem.

Kultūras mijiedarbība un ietekme cita uz citu ir neizbēgama un dabiska parādība globalizētā pasaulē, kurā cilvēki no dažādām kultūrām un tradīcijām sastopas un mijiedarbojas.

Apbedīšanas rituāli ir daļa no kultūras mantojuma, un tie bieži veidojas un mainās atbilstoši sabiedrības attīstībai un maiņām. Tradicionālās latviešu apbedīšanas dziesmas un dziedāšana joprojām ir svarīgas, bet ar laiku un mainīgajiem uzskatiem apbedīšanas ceremonijās parādās jaunas tendences, piemēram, obligātās vokālās grupas klātbūtne, kas izpilda personai vai viņa radiniekiem iemīļotus dziesmu repertuārus.

Kultūras saplūšana un iedvesma no citām tautām un reliģiskajām kopienām var papildināt un bagātināt apbedīšanas ceremoniju, ļaujot cilvēkiem izpaust savu cieņu un mīlestību attiecībā pret aizgājušo. Šāda elastība un pieņemšana dažādās kultūras izpausmēs ir vērtīga, jo tas ļauj radīt siltu un personisko ceremoniju, atspoguļojot individuālās vēlmes un personiskos saiknes ar aizgājušo.

Kultūru mijiedarbība un tradīciju aizguvumi no citām tautām var palīdzēt arī radoši attīstīt apbedīšanas rituālus un piešķirt tiem jaunus aspektus, kas atbilst mūsdienu sabiedrības vērtībām un uzskatiem. Tas nodrošina, ka tradīcijas ir dzīvas un mainīgas, atbilstoši cilvēku vajadzībām un izmaiņām laikā.
 
           Kultūru apvienošanās aizvien vairāk saliedē mūsu sabiedrību, nojaucot mākslīgi radītās etniskās, konfesionālās un citas atšķirības – un tātad, tā ir domāta vispārīgai attīstībai, cilvēces virzībai uz priekšu.
           Es pazinu cilvēkus, kas patiesībā no nāves nebaidījās. Viņiem bija viena kopīga īpašība: viņi juta, ka viņu pienākumi zemes virsū ir izpildīti. Viņi bija atdevuši visu, ko vien bija varējuši atdot. Un tas radīja viņos tādu brieduma, gatavības sajūtu kā auglim, kurš mierīgi var nokrist. Un raugoties no šī darba, labestības, jaunrades, pašatdeves  viedokļa – pamatojoties uz visu to, mēs varam teikt, ka nāves patiesībā nemaz nav. Ka, strādājot patiešām garīgi, mēs arī no materiālā viedokļa varam uzskatīt, ka strādājam Mūžībai. Lai kā arī  cilvēks par to nedomātu, tāds brīnums, kā cilvēka personība nepazudīs Viņa milzīgajā, kosmiskajā saimniecībā. Visi piedalīsies šajā augstākajā pacilātībā. Ikkatram būs sava nokrāsa.   
Atdosim parādus viens otram – Un atpakaļ saņemsim vairāk.
 
Mūsu nelabvēļi, mūsu naidnieki zaudēs savus vārdus.
 
Un nevajadzēs mokoši melot ne sev, ne citiem, nevienam.
 
Mēs ticēsim un uzticīgi gaidīsim, ticot tik savai sirdij...
 
Un piepildīsies mūsu sapņi, mēs gūsim gan mīlu, gan mieru.
 
Un no debesu augstumiem lasīsim, ko rakstījusi mūsu roka.
 
Bet, kad atgriezīsimies atkal, visu ņemsim pēc sava vārda...
 
Un nespēsim pazīt viens otru – un nebūsim parādā nevienam...Nevienam.
 
 
Jeļena un Nikolajs Romaņenko
 
 
Jo vairāk cilvēks dzīves laikā sevi ierobežos ar dažnedažādiem sadomātiem un rupjiem priekšstatiem par sevi un apkārtējo pasauli, jo stingrākos un ierobežotākos pēcnāves eksistences apstākļos viņš nonāks – tā ir aksioma. Kāda apziņas dominante būs Jūsu apziņā, tāda būs pamatā visai jūsu Pēcnāves Dzīvei .
 
Pats Kristus ir  teicis: “Jūs esat dievi!” Kāds vēl pareizāks garīgais virziens jums ir nepieciešams, lai vērstu pret to visu savas eksistences jēgu, lai visu savu Domu, jūtu un tieksmju enerģiju  virzītu tikai šajā, Paša Dieva norādītajā virzienā?
 
Nekrītiet izmisumā, pavadot tuvu cilvēku. svešā, mums nepazīstamā pasaulē. Atcerieties: cilvēks ir universāla, pašregulējoša sistēma. Ne ārsts, ne ekstrasenss nespēs pilnībā izārstēt ķermeni (un vēl jo vairāk – dvēseli) – labākajā gadījumā viņi  palīdzēs par kādiem 20 – 25 procentiem. Cilvēkam vislabākais ārsts ir viņš pats. Kamēr mēs esam vajadzīgi sev – mēs esam vajadzīgi visiem. Tiklīdz mēs saslimstam un koncentrējam uzmanību tikai uz sevi – mēs vairs neesam vajadzīgi nevienam. Cilvēks sevi ārstē pats – ar savu prātu, gribasspēku, garu, rīcību. Un, ja aizgājējs ir bijis  labs, godīgs un taisnīgs cilvēks, nekrītiet izmisumā: arī tur, jums nezināmās sfērās viņš dzīvos ar godu un laimīgi. Bet pats galvenais – viņš dzīvos. Nāve ir tikai pārdzimšana no vienas dzīves citā. Un tāpēc Dzīve ir mūžīga.
 
Svētītam saprātam nekas nav brīnums. Viņa pastāvēšanas vienīgais pierādījums ir savienība ar Viņu. Pasaule izzūd viņā. Viņš ir miers un žēlastība, viens pats un bez palīgiem. Jebkuras izglītības mērķis ir iemācīt studentiem profesiju. Šobrīd pat netiek mēģināts sniegt audzēkņiem priekšstatu par īsteno dzīves mērķi, par to, kā dzīvot un kā sagaidīt nāvi. Koledžās studentiem vajadzētu ne tikai apgūt viņu izvēlētās laicīgās profesijas, bet arī gūt skaidrojumu par dzīves garīgo jēgu.
 
Tā kā senā gudrība ir mūžīgā filozofija, Lielie Skolotāji ir mācījuši to visos laikos, un arī šobrīd tā ir visu reliģiju pamatā.  Šīm garīgajām pamācībām jābūt visaptverošām un dziļām, ļaujot audzēknim labāk izprast savu tradicionālo reliģiju, lai kāda tā arī nebūtu, dodot viņam priekšstatu par galvenajiem cilvēka dvēseli nodarbinošajiem jautājumiem, piemēram, kāpēc mēs visi esam šeit, kā mums vajadzētu dzīvot, kāds ir dzīves mērķis un kāda nozīme nāvei?

Šā minētā senā gudrība un Lielie Skolotāji ir ieguldījuši mūžīgu filozofiju un garīgās pamācības, kas pārsniedz laiku un reliģijas robežas. Dažādās reliģijas, dzīvesziņa un filozofijas piedāvā atbildes uz svarīgiem cilvēka dvēseli nodarbinošiem jautājumiem. Šīs atbildes ir kā ceļa rādītāji, kas palīdz cilvēkiem izprast un meklēt nozīmi dzīvē.

Reliģijas un garīgās pamācības sniedz ceļu uz dziļāku izpratni par pasaules un cilvēka eksistenci. Tās sniedz vadlīnijas, kā dzīvot saskaņā ar savām pārliecībām un sasniegt garīgo attīstību. Galvenie jautājumi, ko minējāt, ir tikai daži no tiem, uz kuriem reliģijas un filozofijas cenšas dot atbildes.

Katram cilvēkam ir iespēja izvēlēties savu reliģiju vai filozofiju, kura vislabāk atspoguļo viņa pārliecības un personiskās uzskatus. Reliģijas un garīgās pamācības var būtiski ietekmēt indivīda dzīves attīstību, dodot mieru, cerību un skaidrību attiecībā uz pasaules un dzīves mērķi.

Visaptveroša un dziļa garīgās pamācības sniegšana ir būtiska, lai cilvēki spētu pilnvērtīgi izprast savu tradicionālo reliģiju vai dzīvesziņu, kas palīdz attīstīt garīgo bagātību un mūžīgo filozofiju, kas pārsniedz konkrētas reliģijas robežas. Tas ļauj cilvēkiem no dažādām reliģiskajām kopienām un filozofijām cienīt un saprast citu kultūru un ticību vērtību un bagātību.
 
Vairums uz mūsu planētas dzīvojošo cilvēku tikuši maldināti un dziļi iegrimuši ilūzijās. Patiesību mums vajag zināt, loģiskajam prātam neiejaucoties, jo mēs zinām to, ka mēs eksistējam un mēs apzināmies to. Mums ir jāapgūst patiesība, ka gaisma rītausmā atnāk pie mums ne tikai caur austrumpuses logiem. Un vēl mums ir jāsaprot, ka pašas svarīgākās lietas ar mums notiek iekšēji un tām garīga daba. Un visa pamatā ir Mīlestība, tā, ko rakstām ar lielo burtu.  
 
Ja cilvēks to vēlas, viņš var apgūt šīs visaptverošās zināšanas, lai spētu identificēt sevi ar savu Garu, un tātad, ar savu Dievišķīgo esības pamatu.

Vienā brīdī, dzīvojot kādu no savām dzīvēm, cilvēks pēkšņi sāk apzināties savas dzīves patieso mērķi un pieliek visas pūles tā sasniegšanai, vienlaikus veicinot evolūcijas attīstību augšup. Šīs pūles, protams, ietver sevī grūti panākamo garīgo pašdisciplīnu, ko apstiprina svēto kristiešu dzīve.
 
Sējiet Mīlestības sēklas noskumušās, iztukšotās dvēselēs. Tad mīlestības stādiņi tuksnesim liks zaļot no prieka, Mīlestības ziedi padarīs gaisu smaržīgu, katrs bērniņš sāks dziedāt mīlestības dziesmu…Cilvēks, kalpojot citiem cilvēkiem, var atrast Dievu, kas ir viņa patiesā būtība.
 
Kā rakstīts svētajos rakstos, Pazemība vai Dievišķā Mīlestība, kaut arī tā pati par sevi ir vienota, var izpausties vienpadsmit dažādos veidos: Mīlestība pret Dievišķo oreolu, Mīlestība pret Viņa brīnišķīgo skaistumu, pielūgšanas Mīlestība, Mīlestība pret Viņa piemiņu, Kalpošanas mīlestība, Mīlestība pret viņu kā draugu, Mīlestība pret viņu kā bērnu, Mīlestība pret viņu kā mīļoto – kā sievai vai vīram, Mīlestība, pilnībā atdodoties Viņam, un Mīlestība, pilnībā savienojoties ar Viņu, un  Mīlestība ciešanu formā un šķiroties no Viņa.
Šodien cilvēks ir kļuvis par piemēru konfliktam starp šaubām un ticību. Mēs visi varam būt pārsteigti par to, ka kāds, kurš ir mazākumā, spēj nodarīt ļaunu vairumam cilvēku, arī cilvēkiem, kuri pret visiem jūt tikai Svēto Mīlestību. Par to varam brīnīties, kamēr atceramies, kas Golgātā notika ar citu Mīlestības un Patiesības Iemiesojumu. Tas viss pierāda, ka Dievs jau iepriekš redz saprātīgas darbības ceļu un norāda to saviem padotajiem, bet viņš nevar piespiest tos izvēlēties šo ceļu.
 
Vienmēr apzinieties, ka jūs esat Dieva ēna. Jūs esat veidoti pēc viņa līdzības. Tad nekāds ļaunums jums nespēs kaitēt, jo Dievs iet pa pašu vieglāko ceļu – Patiesības  ceļu. Ēna, kas seko viņam pa pēdām, krīt, piemēram, uz gravu un kalnu, uz uguni un ūdeni, uz netīrumiem un putekļiem. Bet, sekojot pa pēdām kā ēna, jūs būsiet pasargāti no dzīves nepastāvības. Un, ja jūsu dvēsele ir savienojusies ar mīlestību, tātad ar Dievu, jūs atbrīvosities no karmas jau pat šajā dzīvē.
 
Cilvēka miesas dziedināšana ir saistīta būtiskām problēmām un daudzpusīgiem noslēpumiem. Pirmkārt, pastāv filozofisks jautājums par brīvību un gribu. Cilvēkam kā personībai ir dota zināma gribas brīvība un, protams, to pavadošā atbildība.
 
Bīskaps Lidbiters ir teicis: kad šķērsota cilvēku pasaule un cilvēks stāv uz savas  pārcilvēciskās dzīves sliekšņa kā atbrīvots gars, viņa priekšā paveras septiņi ceļi, ko var izvēlēties. Ejot pa vienu no tiem, viņš var nonākt dievišķā visredzības un visvarenības stāvoklī ar darbiem, kas tālu pārsniedz mūsu zināšanu robežas, lai, iespējams, kādā nākošajā pasaulē kļūtu par Dieva Iemiesojumu zemes virsū.”
 
 Cilvēka tumsonība un kļūdas izraisa slimības un ciešanas. Ja Dievs ar vienu rokas mājienu iznīcinātu visas slimības un ciešanas, tās atgrieztos pa tiem pašiem cilvēka tumsonības un kļūdu ceļiem. Lūk, kamdēļ Jēzus ir teicis vienam no tiem, ko viņš ir izdziedinājis: “Ej savās gaitās un vairāk negrēko.”, tas nozīmē, ka tikai atturoties no savām iepriekšējām kļūdām, viņš spētu palikt vesels.

Apskatīt ziņu avotu:


Atgriezties pie satura