Apbedīšanas pakalpojumi - viņpasaulē ar cieņu - Apbedīšanas birojs| bēres rīgā| morgs| kremācija|

SHOP
Pāriet uz saturu

Dažādu tautu un ticību apbedīšanas ceremonijas

Apbedīšanas birojs| bēres rīgā| morgs| kremācija|
Dažādu tautu un ticību apbedīšanas ceremonijas
 

Bēres

 
Senie latvieši miršanu uzskatījuši par dabīgu norisi, par daļu no pasaules rituma, par Dieva likumu. No miršanas nebaidījās, jo to saprata kā pāreju no dzīves šai saulē uz dzīvi Viņā saulē. Dainās izteikta latviešu pārliecība, ka mūža garums šai saulē arvien ir Dieva ziņā.
 
Mūsdienās arvien ir saglabājušās daudzas no senču piekoptajām tradīcijām, taču daļai no tām skaidrojums vairs nav atrodams. Turklāt nozīmīgu lomu apbedīšanas tradīcijās ieņem arī aizgājēja reliģiskā piederība, kas nosaka paražas, pēc kurām viņš tiek apbedīts. Nereti katrā konfesijā tās ir pilnīgi atšķirīgas.
 
Mūsdienu sabiedrībā izveidojušās un stabili ieviesušās dzīvē no reliģiskajiem rituāliem brīvas bēru un citu sēru pasākumu ceremonijas. Lai arī mums ikvienam ir nācies piedalīties šādās bērēs un to norise šķiet pazīstama, lai arī to vada speciāli sagatavots cilvēks – sēru ceremonijas vadītājs, kas pārzina tās gaitu un piešķir tai atbilstošu noskaņu, dažkārt tomēr bēru dalībnieki vienā otrā brīdī īsti nezina ko darīt un kā uzvesties, tādēļ apmulst, jūtas neveikli. Tas viss nelabvēlīgi ietekmē ceremonijas norisi un, galvenais, kavē pilnībā sasniegt tā ās mērķi – parādot pēdējo godu mirušajam, emocionālā formā paužot domas par cilvēka dzīves reālajām vērtībām, vienreizīgumu un neatkārtojamību, caur sāpēm un pārdzīvojumu radīt ceremonijas dalībniekos savdabīgu katarsi, atvieglot tuviniekiem šķiršanās brīdi.
 
Vairumā gadījumu bēru ceremonija iesākas kapsētas kapličā. Zārku jau pirms ceremonijas sākuma novieto uz postamenta. Kad ierodas nelaiķa piederīgie, kapsētas darbinieki zārku atver, iededz kapličā novietotās sveces. Ziedus un vainagus pie zārka pirmie novieto piederīgie, pēc tam ierašanās secībā kolektīvu pārstāvji un pārējie bēru dalībnieki. Ziedus uz kapsētu Latvijā pieņemts nest pāraskaitlī. Šo ieražu izskaidro ar to, ka pāraskaitli uzskata par apļa, nobeigtības simbolu.
  
a bēru ceremonijas laikā kā sabiedriskās cieņas izpausme tiek organizēta godasardze, tā jau pirms ceremonijas sākuma nostājas abpus zārkam. Ceremonijas laikā godasardzes dalībnieki periodiski mainās. Parasti godasardzes dalībnieki arī nes zārku. Bieži godasardzē stāv nelaiķa bijušās darba vietas pārstāvji. Ja to profesijai ir savas formas tērpi, piemēram, medmāsām, mežsaimniekiem, dzelzceļniekiem, godasardze var tērpties tajos. Citos gadījumos godasardzes dalībniekiem ieteicams aplikt speciālas roku apsaites, kuras var saņemt apbedīšanas birojos. Dažkārt darba kolektīva pārstāvji ierodas ar darbavietas karogu. Tad to uz bēru ceremonijas laiku novieto aiz zārka nelaiķim galvgalī.
  
Ceremonija kapličā sākas ar bēru melodiju. Tai beidzoties, sēru ceremonijas vadītājs sāk savu uzstāšanos. Kad ceremonija kapličā beigusies, tās vadītājs uzaicina bēru dalībniekus paņemt ziedus, vainagus un atvadīties no mirušā. Sēru viesi atstāj kapliču un paliek gaidot ārpusē pie durvīm, pēdējo atvadu brīdi atstājot mirušā piederīgajiem. Pēc tam zārku aizver (pēc latviešu tautai izveidojušās tradīcijas to uz kapa vietu nes slēgtu) un, sēru ceremonijas vadītājam ejot pa priekšu, uz pleciem iznes no kapličas.
  
Ja izvadīšana notiek no mājām, kluba vai sēru vajadzībām atbilstoši noformētām citām telpām, ceremonijas norise ir līdzīga.
 
Pirms zārka nesējiem iet ceremonijas vadītājs. Ja mirušajam sagatavota piemiņas plāksne, ja viņš ticis apbalvots ar ordeņiem un medaļām, ja bērēs piedalās darba kolektīva pārstāvji ar karogu un ir kolektīvi vainagi, tos nes procesijas priekšgalā pirms sēru ceremonijas vadītāja (ordeņus un medaļas nes novoetotas uz speciāliem spilventiņiem). Aiz zārka iet nelaiķa piederīgie, tiem seko pārējie bēru dalībnieki. Gājiena laikā parasti skan kapsētas zvans.
  
Ceļu uz kapa vietu var iezīmēt ar skujām. Vasarā šim nolūkam var izmantot arī ziedus, liepu un ozolu lapas kā sieviešu un vīriešu dzimtes simbolus.
 
Kapa vietā zārku novieto uz kapa dēļiem un, ja tuvinieki vēlas, to atver. Pēdējā laikā zārku pirms ielaišanas kapā dažreiz pārklāj ar tautisku segu. To izdara kāds no nelaiķim tuvākajiem piederīgajiem. Zārku ielaiž kapā, un sēru ceremonijas vadītājs atvadās ar tradicionālajām trīs smilšu saujām. Ja ir karogs, to trīs reizes nolaiž pār kapu. Pēc sēru ceremonijas vadītāja uzaicinājuma atvadās tuvinieki un pārējie sēru viesi. Kapu, mūzikai skanot, aizber un noklāj ar skujām. Ziedus un vainagus pirmie noliek piederīgie, pēc tam kolektīvi un citi bēru dalībnieki. Ja piederīgie vēlas, var iedegt sveces. Pēc klusuma brīža un sēru melodijas ceremonijas vadītājs klusi izsaka līdzjūtību nelaiķa piederīgajiem; tā noslēdzas bēru ceremonija kapsētā.
  
Jāņem vērā, ka šis bēru ceremonijas apraksts ir vispārināts. Atkarībā no novada tradīcijām un vietējiem apstākļiem tajā var būt dažādas īpatnības. Piemēram, Kuldīgas apkārtnē zārku uz kapavietu mēdz nest dvieļos nolaistas rokas augstumā. Rīgas jaunajās kapsētās, kur attālums no kapličas līdz kapavietai mēdz būt pat lielāks par kilometru, zārku ved, novietotu mašīnā.
  
Visizplatītākie apbedīšanas veidi senatnē bija kremācija (sadedzināšana) un inhumācija (apglabāšana zemē). Tā rīkojās, piemēram,  senās Irānas tautas, Kalifornijas indiāņi, Latīņamerikas ciltis (acteki un citas), ģermāņi (svevi). Kremācijas gadījumā nelaiķa ķermeni sadedzināja ugunskurā, pēc tam rūpīgi savāca kaulus un apglabāja. Nelaiķa publiskas sadedzināšanas ceremonija vēl aizvien tiek aktīvi praktizēta Indijā.
 
Aizvēsturiskie indoirāņi, kas piederēja pie vienas no stepju “bedrīšu” kultūrām, dižciltīgos tautiešus apglabāja dziļu aku dibenā, kuras tika apklātas ar zemes kurgāniem. Zemas kārtas cilvēkus atbilstoši viņu kārtai vienkārši apraka zemē.
  
Zoroastrieši, kuri pielūdza uguni un negribēja to apgānīt ar mirušo miesām, atstāja līķi kādā vientuļā vietā (akmeņainās nogāzēs), kur to aprija putni – maitu ērgļi un zvēri, kas barojas ar maitām. Zoroastriešiem bija svarīgi, lai mirušā ķermenis, kas atstāts putniem un zvēriem, nepieskartos zemei, ūdenim un cēliem augiem. Apskrubinātos, vēja appūstos, saules izžāvētos kaulus savāca un apglabāja tāpat kā indoāriešu ceremonijās.
  
Viduslaikos irāņiem – mazdaistu kulta sekotājiem, radās prakse, atstāt līķus īpašos apbedīšanas torņos – dakmās, kas vēlāk tika nosaukti par “klusēšanas torņiem”. No ārpuses dakmai bija taisna cilindriska forma; iekšpusē tā bija pakāpjveida, ar aku vidū. Trīs koncentriski padziļinājumu loki torņa iekšpusē bija paredzēti mirušo stāvokļa atdalīšanai: pirmais padziļinājuma loks bija domāts vīriešiem, otrs – sievietēm, pēdējais – bērniem. Mirušos, izģērbtus kailus, lika padziļinājumos, un pēc zināma laika, kad maitu ērgļi bija paveikuši savu darbu, viņu apskrubinātos kaulus nometa akas dibenā. Mazdaisma sekotāji mūsdienās – parsi līdz pat šim brīdim apglabā savus mirušos dakmās. Tautas, kas apdzīvoja Anatolijas teritoriju no VII līdz VI tūkstošgadei p. m. ē., arī vīriešus un sievietes apbedīja atsevišķi.
 
Sieviešu apbedījumus bieži vien ierīkoja zem dažu svētnīcu grīdām (tas bija saistīts ar sievietes – dievietes, sievietes – priesterienes kultu, kas simbolizēja dzīvības un nāves vienotību).
 
Pārējos nelaiķus (vīriešus un bērnus) bieži vien apglabāja tieši zem dzīvojamo māju grīdām.
 
Sarmati, meoti un citas tautas, kas antīkajā periodā apdzīvoja Melnās jūras piekrasti, raka zemē parastas, taisnstūrainas vai ovālas formas bedres; dažreiz to sieniņas izklāja ar plātnītēm, dažreiz tās pārsedza ar akmeni. Eksistēja tā saucamā segtā kapa forma – ar nišu, kas izrakta vienā no kapu bedres sieniņām.
  
Agrīnajos apbedījumos bija sastopami kapi līdz pat četru metru dziļumam, vēlākajos - dziļums aprobežojās ar pusotru metru.
  
Dažreiz bija sastopami dubultapbedījumi. Virs kapiem tika sakrauts akmeņu aplis vai uzbērti sīki akmeņi.  Dažreiz tika izmantota arī no kaļķakmens izcirsta četrstūraina plāksne, kuras galā bija disks – primitīvs cilvēka atveidojums.
  
Čečeniem un ingušiem (Ziemeļkaukāzs) senkapi sastāvēja no akmens kapu velves, kas tika izveidota tādējādi, ka mirušo ķermeņi praktiski tika izolēti no zemes un gaisa. Malagasi (Madagaskara) no seniem laikiem līdz pat mūsdienām kapus ierīko alās.
  
Toraiji (Indonēzija) ģimenes kapličas novieto uz augstiem pāļiem, bet uz augšu izliektos jumtus veido no pāršķeltiem bambusa stumbriem. Būves ārējie koka paneļi ir klāti ar sarežģītu ornamentu, kura elementi ir koku lapas, savijušās jūras augu saknes, dzīvnieki, uzlecoša saule un citi. Pie tam saules kā dzīvības devējas attēls tiek izvietots tieši starp diviem jumta seguma izliekumiem.  Pēc tam uzsāk celt “lakkinu” – milzīgu katafalku. Ar to nelaiķi ved uz “nāves lauku”. Ap “lauku” tiek uzbūvētas pagaidu mītnes, paredzētas visiem, kuri vēlas piedalīties apbedīšanas ceremonijā.
 
Tasmānijas salas pamatiedzīvotāju ciltis (šobrīd pilnībā izmirušas) izmantoja trīs mirušo apglabāšanas veidus:  gaisa apbedīšanu, ierakšanu zemē un kremāciju. Dažreiz virs kauliem, kas palika pēc ķermeņa sadedzināšanas uzbūvēja būdiņu no lieliem zariem un mizām.
  
Samoa, Tongas, Marķīza salās, ja nomira vadonis, viņa ķermeni iebalzamēja un ievietoja īpašā ģimenes kapličā. Vienkāršos cilts locekļus ieraka zemē, ar laivu palaida jūrā, dažreiz izmantoja apglabāšanu gaisā – kokā vai uz koka paaugstinājuma. Tradicionālais Kanādas eskimosu apbedīšanas veids – virszemes – speciālos dēļu zārkos.
 
Melanēzieši (Jaunhebridu salas) līdz pat mūsu dienām glabā mirušo galvaskausus īpašās svētnīcās, tā saucamajās “vīru mājās”. Dažreiz, izgatavojot totēmu lelles, kā galvu izmanto senču galvaskausus.
  
Latīņamerikas tautība čibča (mu-iski), kas apdzīvoja tagadējās Kolumbijas teritoriju, savus visdrosmīgākos kareivjus mumificēja; viņu ķermeņi tika uzskatīti par svētiem. Dažas no šīm mūmijām turpināja piedalīties savas tautas dzīvē – kauju laikā tās uz nestuvēm tika nogādātas kaujas laukā, lai cīņas karstumā iedvesmotu karotājus.
  
Rietumslāvi un Austrumslāvi pirms kristīgās ticības pieņemšanas deva priekšroku kremācijai, savukārt, dienvidslāvi parasti izmantoja apbedījumus zemē un virs kapa uzbēra kurgānu.
  
Vēlāk apbedījumu kurgānu sistēmu no slāviem pārņēma skiti un sarmati. Lai gan dažāda veida kurgāni ir sastopami pie daudzām pasaules tautām, skiti ir atstājuši visiespaidīgākos kurgānu apbedījumus.
 
Caru un skitu augstmaņu bērēs apbedīšanas būves ieraka zemē  vismaz 10 – 12 metru dziļumā un virspusē izveidoja līdz 20 m augstus uzbērumus. Kameras, kurās atradās mirušo ķermeņi, ar pazemes koridoru palīdzību tika savienotas ar izejas bedrēm.
  
Atsevišķi (bet zem kopējā uzbēruma) tika ierīkoti kapi kalpiem (ieroču nesējiem,  dzērienu devējiem utml.), kā arī zirgiem. Dažreiz papildus kapenes ierīkoja jau gatavā  kurgānā.
  
Dažos reģionos, ko apdzīvoja slāvi, pirms Krievijas kristīšanas bija izplatīta apbedīšana ūdenī, kā arī apbedīšana ūdenī, kas apvienota ar kremāciju – sadedzināšana laivā, kas palaista lejā pa upi. Kā liecina hronikas, vjatiči vēl XI gadsimtā aktīvi praktizēja līķu sadedzināšanu.
 
Aini (Tālie Austrumi) sākotnēji apglabāja mirušos netālu no būdām; vēlāk sāka ierīkot atsevišķas kapsētas. Pie tam tika izmantoti divu veidu apbedījumi: pazemes, uzstādot kapa pieminekli, un virszemes, kad ķermenis tika ievietots mājiņas veida kastē.
  
Apglabājot zemē, aini zārku vietā bieži vien izmantoja pītas mašas, kurās ietina nelaiķi. Ja nomira vadonis, viņa ķermeni balzamēja, kaltēja un apglabāja ne ātrāk kā pēc gada.
  
Dažas tautas par ļoti svarīgu uzskatīja vietas izvēli kapsētai.
  
Latvija ir pienemts ja atvadu ceremoniju vada laicīgais izvadītājs, tuviniekiem ar viņu vislabāk būtu satikties laikus, vismaz kādu dienu iepriekš, lai īsumā pastāstītu par aizgājēja dzīvi, minētu galvenos biogrāfijas faktus, kurus pieminēt atvadu runā.
 
Zārku novieto kapličā uz postamenta, mājās uz paaugstinājuma. Parasti zārks ir atvērts. Vairāku iemeslu dēļ zārks var būt aizvērts. Dažkārt piederīgie nevēlas zārku vērt vaļā, lai aizgājēju savās atmiņās saglabātu kā dzīvu. Zārka vāku parasti nenoceļ arī tad, ja nelaiķis gājis bojā autoavārijā vai slikti izskatās. Pareizticīgiem pirms atvadām kapličā var būt noturēts atvadu dievkalpojums baznīcā. Tā beigās nelaiķi līdz ar galvu pārsedz ar pārsegu un, sākot no galvas, pareizticīgo krusta veidā apber ar zemi. Pēc tam zārkam uzliek vāku un to noņemt nav atļauts nekāda iemesla dēļ.
  
Pie Kapiem
 
 Visi izvadītāji pulcējas pie kapiem, vai nu reizē braucot bēru procesijā no mājām aiz transportlīdzekļa, kurš ved zārku, vai ierodoties atsevišķi uz paziņoto izvadīšanas laiku pie kapsētas, kur tiek sagaidīti pārējie viesi. Dažkārt piederīgie šajā brīdī veic nelielu cienāšanu ar pīrādziņiem, torti, alkohola glazīti bet tas nav obligāti.
 
Ja zārks jau atrodas kapličā, bēru viesi var ienest un novietot pie zārka ziedu vainagus, kā arī tuvinieki veikt atvadīšanos no aizgājēja pirms ceremonijas sākuma.
  
Ja aizgājēju izvada laicīgā garā, tad norādījumus kur un ko darīt mēdz norādīt izvadītājs.
  
Ziedu novietošana kapličā. Kapličā uz postamenta ap zārku liek grieztos ziedus. Kājgalī pie zārka liek pašu tuvāko piederīgo vainagus. Zemāk uz zemākā pakāpiena vai uz grīdas, liek parejos vainagus un bēru pušķus (strausus). Labi, ja ir statīvi vainagu novietošanai. Ja vēlas, ziedus var likt zārkā. Tad tos liek ar ziediem aizgājēja gal¬vas virzienā. Latviešu bērēs ziedus no zārka izņemt nav pieņemts. Krievu bērēs tuvinieki zārkā ieliktos ziedus pēc ceremonijas izņem laukā. Ja vainagiem nepietiek vietas, tos var likt uz kapličas grīdas. Ja vēlas, ceremonijas laikā ziedus un sēru pušķus pavadītāji var turēt rokās.
 
Pie nelaiķa galvgaļa ir vieta izvadītājam vai mācītājam. Tuvinieki stājas pie zārka, aizgājējam pie labās rokas. Pārējie pavadītāji izvietojas, kur vēlas.
  
Ceremonijas laikā deg baltas sveces. Pilsētu kapličās ir lieli svečturi, lauku kapličās tuvinieki mēdz ņemt svečturus no mājām.
  
Koki ir sēru simboli. Kapliču var dekorēt ar egļu zariem. Senajiem latviešiem sēras simbolizēja arī citi koki. Ja miris vecs vīrs, vasara telpu var rotāt ar ozola zariem. Ja miris jauns vai pusmūža vīrietis, telpas rotāšanai var izmantot berza zarus un meijas. Ja mirusi sieviete, atvadu telpu var dekorēt ar liepas zariem. Ar šo koku zariņiem var nokaisīt arī ceļu līdz kapam. Ziemā izmanto egļu zarus.
  
Senajā Ķīnā radās zīlēšanas veids ar nosaukumu feņ – šui (“vējš un ūdens” – arī šobrīd tas tiek plaši izmantots, pie tam ne tikai Ķīnā).
  
Ar tās palīdzību Daosas priesteri noteica labvēlīgās un nelabvēlīgās vietas gan cilvēku dzīvošanai, gan viņu apbedīšanai. Vēsturnieki atgādina par gadījumiem, kad pēc priesteru norādījumiem mirušo radinieku ķermeņi tika pārnesti no “nelabvēlīgas” kapa vietas uz “laimīgu” kapa vietu.
  
Izvadīšana no mājām
  
Laukos bieži nelaiķi izvada no mājām. Par atvadu telpu var kalpot kāda saimniecības ēka klēts, šķūnītis, garāža. Var izvadīt arī no istabas vai verandas. Labā laikā izvadīšanas ceremonija var notikt ārpus telpām piemēram, skaistā vietā dārzā, paēnā zem ābeles vai pagalmā zem ozola. Ja izvada no saimniecības ēkas, telpu attiecīgi noformē. Neglītas sienas, darba rīku plauktus un citas neizskatīgas vietas aizklāj ar linu audumu vai tautiskām segām. Ļoti bieži atvadu telpu nodala ar baltiem palagiem, pie tiem var piešūt egļu zariņus.
  
Zārka nolikšanai izmanto platus solus, taburetes vai galdu. Var nolikt četrus bluķīšus, tiem pāri divus dēļus, uz kuriem liek zārku. Pagaidu konstrukcijas apsedz ar tautisku segu, dekorē ar egļu zariem.
  
Ja izvada no mājām, pirms bēru gājiena pieņemts viesus pacienāt, taču tā nav obligāta prastība. Atsevišķā telpā klāj auksto galdu, kurā ir salāti, pīrādziņi, maizītes, aukstie uzkožamie. Klāt pasniedz kafiju vai teju.
  
Vikingiem līdz XI gadsimtam bija sastopama mirušo apglabāšana tā saucamajā “velna laivā”; viens no tādiem apbedījumiem tika atrasts Saffokla teritorijā Saton Hu.
 
Piramīdas – faraonu bēru monumenti un seno ēģiptiešu civilizācijas simbols neradās uzreiz. Bagātākie kopienas locekļi izrotāja savas ģimenes kapličas ar zīmējumiem, kas bija saistīti ar ticību aizsaules dzīvei, totēmiem, maģijai, dažām kosmogoniskām koncepcijām.
 Tāpat interesants ir fakts, ka ikonas (svētbildes), pie kurām daudzi ir pieraduši jau kopš bērnības, uzskatot tās pareizticīgo ticības simbolu, arī ir radušās senajā Ēģiptē. Tieši tur tās pirmo reizi sākuši izgatavot.  
  
Faraona Heopsa (Hufu) laikā, lai  apzīmētu bezdibeni starp valdniekiem un mirstīgajiem (pat ja šie mirstīgie ir augstākā aristokrātija) tika noteikts, ka augstmaņu ģimenes kapličas jāveido lieluma ziņā vienādas. Tajās vairs nebija ne sienu gleznojumu, ne atsevišķas kulta telpas, bija pazudušas mirušo skulptūras, kuras Snofru laikos bija obligātas.
  
Mirušā statuja pilnā augumā tika pieļauta tikai valdnieka ģimenes kapličā.
 
Tomēr valdnieku ģimenes kapličas vienmēr ir bijušas daudz greznākas par visām pārējām. Tika aprēķināts, ka Labirintā, nelaiķa apglabāšanai domātajā svētnīcā Fajumā, kas veltīta Amenemhetam III, ir 3000 istabas – 1500 virszemes un 1500 apakšzemes. (Herodots “Vēsture”). Ir saglabājušās milzīgas apbedīšanai paredzētas būves, līdzīgas piļu kompleksiem, kas domātas I dinastijas valdniekiem (XXIX gs. p.m.ē.). Pamatnē līdzīgas taisnstūriem, tās atgādina Augšēģiptes ganu cilšu vadoņu teltis; to forma un materiāls ir sākot  no zemes uzbērumiem  līdz pat nošķeltām piramīdām, kas gatavotas no jēlķieģeļiem.
  
Izmaiņas reliģiskajos kultos pakāpeniski noveda pie izmaiņām apbedīšanai paredzēto celtņu arhitektūrā. III dinastijas laikā apbedīšanai paredzētās piramīdas kļūst pakāpjveidīgas, bet vēlāk iegūst mums pazīstamo stingro ģeometrisko formu.
  
Taču ar to, ka kapenes vai piramīda ir uzcelta, ir par maz – vēl ir nepieciešams nodrošināt nelaiķa dzīvi tajās.
  
Pēc seno ēģiptiešu priekšstatiem, mūžīgā dzīvošana ir atkarīga no miesas apvalka saglabātības. Šim nolūkam tiek izmantota līķa balzamēšana. “Balzamēšana “atbilstoši pirmajai šķirai”” prasīja daudz laika un rūpju. No līķa galvas izņēma smadzenes, no ķermeņa – visus iekšējos orgānus, izņemot sirdi, tos apstrādāja un ievietoja traukos – kanonos. Pēc divkārtējas skalošanas iekšējos dobumus izņemto orgānu vietā aizpilda ar smaržvielām. Pēc tam ķermeni ievietoja nātrijā, ko ēģiptieši izmantoja visdažādākajām vajadzībām, tai skaitā – māju dezinfekcijai. Pēc 70 dienām ķermeni rūpīgi apmazgāja un ietina autos, platās linu sloksnēs, kas piesātinātas ar kauleņkoku sveķiem un darvu.
  
Šim darbam bija nepieciešamas vismaz 15 dažādas vielas: bišu vasks, lai noklātu ar to ausis, acis, degunu, muti un balzamētāja izdarīto iegriezumu, kasija un kanēlis, “ciedru eļļa”, kas īstenībā tika iegūta no kadiķa, kauleņkoku sveķi, henna, kadiķa ogas, sīpoli, palmu vīns, visdažādākie sveķi, koka skaidas, piķis un gudrons un, protams, nātrijs.
 
 Kad darbs tika pabeigts, ķermenis bija kļuvis par ar ādu apvilktu skeletu, tomēr, neraugoties uz iekritušajiem vaigiem un sarukušajām lūpām, nelaiķi vēl aizvien bija iespējams pazīt... Bija pienācis laiks apģērbt un izgreznot mūmiju. Tai uzkarināja kaklarotas, pektorālus un amuletus, uzvilka rokas sprādzes, pirkstu aizsargus un sandales. Uz balzamētāja izdarītā iegriezuma, kas bija nepieciešams iekšējo orgānu izņemšanai, uzklāja biezu zelta loksni, uz kuras bija iegravētas četras dievības – kanona sargātājas gar malām un acs “udžat”, kurai piemīt īpašība ārstēt brūces. Starp mūmijas kājām kaudzītē tika nolikta Mirušo grāmata – nepieciešams ceļvedis aizkapa valstībā. Pēc tam visu ķermeni nosaitēja ar linu autiem. Uz sejas uzlika masku. Privātpersonām tā tika darināta no ar ģipša apmetumu piesūcināta audekla, faraoniem un augstmaņiem – no zelta ... Visu apsedza ar pēdējo līķautu. Tik ilgstoša un rūpīga sagatavošanās noveda pie tā, ka starp nāvi un apbedīšanu pagāja vismaz divus ar pusi mēnešus ilgs laiks.
 
Mūzika. Sēru ceremonija var būt ar mūziku vai bez tās. Jāņem vērā, ka kapličā un pie kapa ne vienmēr derēs vieni un tie paši instrumenti. Stīgu instrumentus vijoli vai čellu lietū vai sniegā pie kapa nevarēs spēlēt. Kapličā parasti skan čells vai vijole, vai ērģeles (laukos sintezators). Var dziedāt solists vai vīru vokālais kvartets. Čellam, salīdzinot ar vijoli, ir samtaināka skaņa, vijole skan raudulīgāk. Pie kapa parasti spēlē pūtēji mežrags vai mežragu kvartets, vai putēju grupa. Var būt trompetes vai flautas solo, ka arī dziedātāji.
  
Ja pavadītāju ir daudz un ziedi un vainagi ir salikti cits citam virsū, tad ir labi, ja pēc bērēm kāds no piederīgajiem tos skaisti sakārto ziedus un vainagus izliek vienā kārtā, izmantojot visu kapavietas platību; sakārto vainagu lentes, akurāti noliek ziedu pušķus.
  
Aicināšana uz bēru mielastu. Bēru noslēgumā kāds no tuviniekiem izsaka pateicību klātesošajiem un uzaicina viesus uz bēru mielastu. Nav pieņemts uz bēru mielastu ielūgt tikai dažus vie¬sus izlases kartībā. Parasti bēru viesi ir ļoti delikāti, nereti tuviniekiem viņi lūšus jālūdz pie mielasta galda. Tādēļ tikpat kā nav bijušas situācijas, kad pie mielasta galda pietrūcis vietu. Bez uzaicinājuma iet uz bēru mielastu nav pieņemts.
  
Bēru tradīciju izmaiņas nabadzības iespaidā. Bēru mielasta sarīkošana bufetes galda veidā turpat pie kapiem nav latviska tradīcija. Tomēr piederīgie ierobežotu materiālo iespēju dēļ dažkārt klāj šādu, pieticīgu beru galdu.
  
Rīgā, Jaunciema un Bolderājas kapos cilvēku nabadzības dēļ ieviesusies tradīcija rīkot tā saucamās bēres no vārtiem mašīna atved zārku ar nelaiķi līdz kapsētas vārtiem, to tūdaļ nes uz kapa vietu, nenoturot atvadu ceremoniju kapličā. Tik ļoti vienkāršotas bēres tuviniekiem godu nedara.
  
Pēc bērēm pavadītāji pieiet pie piederīgajiem, ar rokasspiedienu un piemērotiem vārdiem izsaka viņiem līdzjūtību. Piederīgie atbild ar pateicības vārdiem. Solījumus palīdzēt dod tikai tad, ja tos patiešām īstenos, uzvedības etiķete neprasa dot tukšus solījumus.
  
Ievērojamu cilvēku bērēs, ja uz bērēm ierodas valsts amatpersonas, spēkā stājas diplomātiskā protokola prastības.
  
Bēru tradīcijas
  
Laikā no veļu dienas līdz pavasarim kapus centās bez vajadzības neapmeklēt, jo uzskatīja, ka šajā laikā traucēt mirušos nav labi.  Pēc kapu apmeklēšanas vienmēr nomazgāja rokas.  Ir arī paradums, ka no kapiem neko nedrīkst nest mājās un ticējums, ka ja putns ielido logā, tas liecina par kāda tuvinieka nāvi.
 
Pirms cilvēka miršanas centās aizdegt sveci, lai dvēselei ir gaišāks ceļš.  Ja nepaspēja, aidzedza vēlāk un dedzināja visu laiku, kamēr mazgāja nelaiķi.  Ja cilvēks jau bija tuvu savai nāvei, tuvinieki un kaimiņi blakus istabā skaitīja pātarus.  Turpināja skaitīt arī mazgāšanas laikā līdz iezārkošanai.  Logu atvēra vai nu cilvēkam nomirstot, vai arī pēc mazgāšanas ar domu, lai cilvēka dvēsele varētu izkļūt no telpām. Ar mirušā mazgāšanu un ģērbšanu nodarbojās sievietes. Ja nomiris bija vīrietis, mazgājot tam nodzina bārdu.
  
Bedri raka iepriekšējā dienā kaimiņi vai attāli radinieki.  Racējiem deva līdzi tā saucamo "kapu šņabi".  Izrakto smilšu kaudzi nopušķoja ar egļu zariem un kādiem ziediņiem.  Kapa iekšpusi izsprauda ar egļu zariem.  Nelaiķa mājas ceļgalu, klēti un kapu vārtus (varēja arī citas vietas) rotāja ar eglītēm, kuru galotnēs iesēja melnas lentītes.  Galotnes tika aizlauztas.  Agrāk krusts dienu pirms bērēm tika izpušķots ar īpašu krusta vainadziņu, kas tika pīts no mirtēm, brūkleņu mēterām, istabas papardēm vai kā līdzīga. Tagad krustu apsien ar melnu lenti.
 
Kapu zvans bija jāzvana vairākas reizes.  Pirmo reizi - tās dienas vakarā, kad cilvēks bija nomiris - uz saules rietu.  Zvanu piesit (bet nezvana) arī tad, kad kapos sāk rakt bedri.  Nākamo reizi zvana tad, kad zārks tika nests iekšā kapsētā, pēc tam tad, kad zārks tika ielaists bedrē. Pēdējo reizi zvana, kad apbedīšana jau ir pabeigta.  Šī zvanīšana ir bijusi domāta nevis dzīvajiem, bet gan kapsētā apbedītajiem, lai viņi varētu sekot līdzi notiekošajam. Vēl cilvēki ticēja, ka pēc apbedīšanas jaunajam mirušajam ir jāstāv kapos pie vārtiem par sargu līdz tam brīdim, kad nāks nākamais un viņu nomainīs.  
  
Pēc iezārkošanas, nākamā sanākšana bija vakarā pirms bēru dienas.  Pirms saules rieta sabrauca radi un sanāca kaimiņi.  Agrāk kaimiņi nesa līdzi spaiņos pienu, maizes kukulis katram bija padusē un sviesta bundulis ietīts lakatiņā.  Tā bija pieņemts.  Kādu izvēlēja par pātarnieku, kurš tad noteica, kādus pātarus skaitīt un kādas dziesmas dziedāt.
  
Bēru galdam agrāk vārīja zupu, gaļu, galertu, cepa baltmaizi un taisīja sklandraušus. Nākamās dienas agrā rītā jau mazā gaismiņā visi salasījās un sāka rīta dievkalpojumu.  Tikai pēc Jaunavas Marijas stundām varēja sākt brokastis.  Galdā lika nemizotus kartupeļus un galertu.  Uzlika arī dažas bļodas skābputras piestrēbšanai.  Uz galda varēja būt arī alus. Iznēsāja arī šņabi.  Pēc tam visi posās uz kapiem.  
 
Ja ir nomiris jauns cilvēks, bērēs pēc pusnakts arī dancoja.  Vecākiem cilvēkiem dancoja, ja nelaiķis bija to vēlējies.
 
Nākošajā vakarā, kad riet saule (citi pa dienu), tuvinieki, kas nedzīvo tālu, gāja uz kapiem sakārto kapu kopu un aizdedzināt sveces.
  
Skujas no kapa noņēma 40 dienas pēc bērēm.  Vainagus un puķes noņēma ātrāk, bet pašu kapu traucēt pimrs šī termiņa nebija pieņemts.
  
Čigānu bēres
  
ir ārkārtīgi interesants un savdabīgām tradīcijām pārpilns notikums, jo tauta ir saglabājusi rituālus, kas citām tautām jau gandrīz izzuduši.
 
Labais tonis ir bērēs ierasties melnās drēbes un uzvesties pēc iespējas klusāk (tas gan temperimentīgai tautai nav viegli). Bēres ir ļoti nozīmīgs notikums, kurā ierodas radi pat no liela attāluma.
  
*Ja aizgājis kāds ļoti cienījams, turīgs cilvēks, tad radinieki gādā par to, lai tiktu iegādāts pēc iespējas labāks zārks (kā tas redzams šajā reizē). Pat padomju gados čigāni vienmēr pavadīt aicināja kādas konfesijas mācītāju, nevis laicīgu pavadītāju. Latvijā čigāni formāli sevi pieskaita pie dažādām konfesijām. Tāpēc it visās bērēs kāds pajautās: Kuras konfesijas mācītājs esat?, kaut par dogmātiskām atšķirībām vairums tautas būs ļoti miglains priekšstats. Lielāks uzvars tiek likts tieši uz tradīcijām un drošu mācītāja vai priestera runu, dziedāšanu utt. Esmu novērojis, ka ar sliktu tiek uzskatīts bikls mācītājs ar klusu balsi un pārāk lielu toleranci. Izlēmība un skaidrība, organizējot un vadot ir lielā cieņā.
  
* Visu nakti tuvinieki un radi vāķē (sens latviešu vārds, kas apzīmē palikšanu nomodā mirušā tuvumā). Vīri un sievas sēž pa dzimumiem atsevišķi pie gariem mielasta galdiem. Slimnieki, vecie cilvēki un bērni drīkst pret rīta pusi pagulēt. Vāķēšanas naktī smēķē, bet nedzer NEKĀDU alkoholu.
  
* Cik vien tas iespējams, pavadīšanu organizē no kādas lauku mājas vai uz vairākām dienām noīrētām sabiedriskām telpām.
  
* Bēru brauciens uz kapiem nereti var būt grezns, bet nesteidzīgs pasākums. visām bērēm cauri vijās lielas atkāpes no norunātiem laikiem. Īsti austrumniecisks piegājiens, ar ko jau savlaicīgi jārēķinās
 
 
Pie kapa būtisks papildinājums trim smilšu saujām ir simboliska sadzeršana ar kapā nolaisto un mēriņu veltīšana aizgājējam, degvīnu ar glāzīti lejot arīdzan kapā par mirušo kā veltījumu. Pirms smilšu saujām tiek ziedota mirušam arī sīknauda un iemesta līdzi kapā.
  
* Pēc apglabāšanas vīri un sievas drīkst dzert šnabi un to dara gana daudz. Dejo dzied un priecājas!
  
 
Valdnieku ģimenes kapenes vienmēr piesaistīja interesentu skatienus.
 
 
Kā zināms, faraonu kapa telpa piramīdās bija rūpīgi paslēpta. Baidoties no laupītājiem, ēģiptieši ierīkoja viltus telpas, lamatas un tām līdzīgas būves. Tas ne vienmēr palīdzēja.
  
Tā, XXI dinastijas valdīšanas sākumā, mazāk kā 30 gadu laikā, tika atvērtas  un aplaupītas gandrīz visas kapenes Valdnieku ielejā un Valdnieču ielejā.
  
Lai glābtu mūmijas, diženie Amona priesteri tās bieži vien izņēma no sarkofāgiem un apglabāja tās slepenās vietās bez rotājumiem un zelta maskām. Kad 1945. gadā Valdnieku ielejā Luksorā tika atklātas faraona Seta I – tēva Ramzesa II kapenes, to iekšienē nekā nebija. Rūpīgi paslēptā īstā apbedījuma vieta tā arī netika atklāta...
  
Augstmaņu ģimeņu kapliču aplaupīšanas problēma vienmēr ir bijusi internacionāla problēma. Tā, mongoļiem nācās slēpt sava ievērojamā vadoņa Čingishana kapa vietu stepes ganībās.
 
Ir saglabājusies sena leģenda, kurā teikts: “Viens tjurku (tirku) pulkvedis nogādāja viņa (Čingishana) ķermeni dzimtenē. Viņš dažādās vietās   ieraka četrus zārkus, īstajam kapam visapkārt nostādīja sargus (te netiek domāts pats kaps, bet apkārt kalnam esošā ganību teritorija, kuras platība ir aptuveni 240 kvadrātkilometri)  un trīs mēnešus ganīja šeit tūkstošiem zirgu. Pēc tam viņš piedāvāja balvu tam, kurš atklās kapa atrašanās vietu. Bet neviens to nespēja atrast”. Milzīgo teritoriju, kurā bija apglabāts Čingishans, 700 gadus apsargāja Darhaca dzimta, kamēr XX gadsimta pirmajā pusē to piespiedu kārtā pārvietoja uz citu vietu.  
  
Alarihs, Romu sagrāvušo gotu  barvedis pēc nāves tika noslēpts vēl drošāk kā Čingishans. Diženā vadoņa ciltsbrāļi uzcēla pagaidu dambi, aizsprostojot upi un novadot tās ūdeņus sāņus. Atsegtajā upes gultnē tika izrakts kaps un tajā ar pienācīgo godu zelta zārkā apglabāts Alarihs. Pēc bērēm dambis tika izjaukts, un upe apsedza vestgotu karaļa nāves gultu.
  
Atbilstoši daudzu seno tautu tradīcijām visi apbedīšanas dalībnieki tūlīt pat tika nogalināti, lai nevarētu izpaust apbedīšanas vietas noslēpumu. Tika nogalināti arī tie, kas piedalījās huņņu vadoņa Atillas  apbedīšanā. Tāpat ķīnieši izrīkojās  ar imperatora Ciņ Ši-huana kapeņu celtniekiem.
  
Atšķirībā no jūdiem un muhamedāņiem, kuri savus mirušos apglabā pēc iespējas ātrāk (to var izskaidrot ar atrašanās vietas klimatiskajiem apstākļiem); kristieši (pareizticīgie, katoļi un luterāņi) savus mirušos apglabā ne agrāk kā trešajā dienā pēc nāves. Tas pirmkārt ir izskaidrojams ar vietu, kur radušās šīs reliģijas: dienvidu izcelsmes konfesijas paredzēja tūlītēju apbedīšanu galvenokārt higiēnisku apsvērumu dēļ – mirušā ķermenis karstā klimata apstākļos sadalījās daudz ātrāk.
  
Ziemeļu reliģijām tāda steiga nebija nepieciešama – tāpēc kristiešiem atvadīšanās process no nelaiķa ir nedaudz ilgāks.
 
Kad dvēsele atdalās no ķermeņa, tas notiek samērā ātri (galvenajās detaļās). Tomēr, atsevišķos avotos, dvēseles galīgā atdalīšanās no ķermeņa tiek raksturota kā pakāpenisks process un tiek pabeigta aptuveni trīs dienu laikā (varbūt tieši tādēļ arī pastāv paradums mirušo apglabāt trešajā dienā pēc nāves, - tad, kad visas saites ir pārrautas un fiziskā ķermeņa stāvoklis vairs neietekmē aizgājēja dvēseles stāvokli).
 
Pēc apstāvēšanas nelaiķi aiznes pie kapa.
  
Vecticībnieki obligāti nes atvērtu zārku uz dvieļiem. Pirms nelaiķa iet baznīcas kalpi ar kvēpināmiem traukiem un visu ceļu kvēpina vīraku. Citas konfesijas pieļauj nelaiķa pārvešanu ar mašīnām, ja kaps atrodas tālu no apstāvēšanas vietas.
  
Ja ceļš uz baznīcu vai kapsētu ir ar pagriezieniem, tad krustojumos pareizticīgie un vecticībnieki notur "lūgšanu ārpus baznīcas "- saīsināta dvēseles aizlūguma ceremonija.
  
Visās konfesijās pirmo zemes saujiņu ar vārdiem: "No zemes tu esi cēlies. par zemi tev jāpaliek" met priesteri, pēc tam radinieki, pēc tam visi klātesošie.
  
Kapa aizrakšanas laikā katoļiem un luterāņiem spēlē mūzika, apslāpējot troksni, ko rada uz zārka krītošā zeme, vai tiek dziedātas garīgas baznīcas dziesmas.
 
Pareizticīgajiem un vecticībniekiem tas notiek dziļā klusumā, saudzējot radinieku jūtas, lai gan šobrīd blakus dzīvojošu tautu kultūras apvienojas, krustojas, un katrs rīkojas tā, kā liek viņa dvēsele.
  
Pabeidzot šo samērā darbietilpīgo lietu, no jauna tiek noturēta "lūgšanu ārpus baznīcas "- saīsināta dvēseles aizlūguma ceremonija. Apglabājuma vietā var veidot uzbērumu (kapa kalniņu). Igaunijā uzbērumu neveido, bet apbedījuma vietu atzīmē tikai ar piemiņas plāksni vai nelielu pieminekli.
 
 Apbedījuma vieta var būt vienkārši līdzens laukumiņš, kas apsēts ar zāli, kā uz Ļeva Tolstoja kapa Jasnajā Poļanā. Latvijā luterāņu un katoļu kapsētās liek pieminekļus un uzlabo apbedījuma izskatu ar ziedu stādījumiem vai akmensdārziem. Latvijā šo tradīciju ir pārņēmuši pareizticīgie.
 
 
Tikai vecticībnieki, ievērojot senākās senču tradīcijas, rotā kapus ar masīviem granīta krustiem. Latvijā luterāņu (un daļēji arī) katoļu tradīciju iespaidā, jūdi, muhamedāņi un pareizticīgie izmanto romiešu (pagānu) tradīciju - izrotāt kapsētas ar ziediem.
  
Pēc kremācijas urnu ar pīšļiem var apglabāt kapsētā vai ievietot tā saucamajā "kolumbārijā". Ziedu likšana - tā ir romiešu (latīņu) pagānu ieraža, ko mantojušas katoļu un luterāņu konfesijas. Tā ir pavisam sveša austrumu tradīcijām. Latvijā ziedu likšanas rituāls (vainagi, ziedu pušķi, strausi, ziedu kompozīcijas) tiek plaši praktizēts visu konfesiju bērēs.
  
Tā, pazīstamā rakstnieka - slavofila Ivana Aksakova (latviešu un igauņu aizstāvja pret vācu baronu jūgu) - bērēs Maskavā, pateicīgie latvieši un igauņi apbēra zārku un kapu ar dzīviem ziediem. Tajā pašā laikā krievu pareizticīgās baznīcas Vissvētākā Sinode ar speciālu "Apkārtrakstu" aicināja pareizticīgos atturēties no seno romiešu pagānu piedauzības.
 
Sēru vainagus ir pieņemts nest tieši uz bērēm. Ja kāds vēlas pats nest vainagu uz kapsētu, viņš, protams, to var darīt.
 
Nodot to caur kādu citu vai sūtīt uz māju, kurā ir sēras, - tā ir papildus slodze ģimenes locekļiem,  jo tad viņiem vajag parūpēties par to, kas šo vainagu nesīs uz kapsētu, bet viņiem jau tā netrūkst rūpju.
  
Var arī izmantot rituālu biroja vainagu nesēju pakalpojumus. Ziedu pušķus, tieši otrādi, var sūtīt uz mājām, īpaši tad, kad oficiāls miršanas paziņojums tiek publicēts tikai  pēc bērēm. Pats par sevi saprotams, tad pieņemts sūtīt arī līdzjūtības vēstules.
  
Pie visiem ziedu pušķiem un vainagiem vienmēr vajag pievienot atklātnītes, lai pēc tam nerastos grūtības pateicības izteikšanā. Tās vai nu raksta ar roku vai drukā. Pateicību par piedalīšanos bērēs bieži ievieto avīzē kā sludinājumu.
Lūgšana Mielo Dievs sava kalpa dvēseli
 
Piedod viņam grēkus, tīšus un netīšus
 
Un radi viņam mūžīgu piemiņu!
 
 
Pareizticīgo kārtas apbedīšanas ceremonijas
 
tai pieder: vecticībnieki
 
(krievi, ukraiņi, baltkrievi, armēņi, gruzīni, baltieši)
 
 
           Smagajā brīdī, kad tuvie cilvēki aiziet no zemes dzīves, pareizticīgā baznīca, vadoties pēc Svētajiem rakstiem, ir izveidojusi pienācīgas, aizkustinošas, bet stingras ceremonijas, kurās ietilpst īpašu lūgšanu lasīšana un garīgu dziesmu dziedāšana.
Piezvaniet mūsu speciālistiem un
Jūs saņemsiet profesionālu konsultāciju visos apbedīšanas jautājumos
672 722 89 vai mob. 292 624 10 (diennakts).
Darba pieredze vairāk ka 30 gadi. Mēs strādājam pēc principa - lai dzīve būtu gaiša.
Apbedīšanas birojs SIA Rituālo pakalpojumu kremācijas centrs RANTANS
strādājot ar esošajiem un topošajiem klientiem, darbs tiek veikts kvalitatīvi un laicīgi.
Mūsu pieredzējušie apbedīšanas pakalpojumu specialisti palīdzēs Jums rast atbildes uz neskaidriem jautājumiem un sniegs padomus, organizējot bēres.
Kapu pieminekļi |kapu apmales| bēru izmaksas| bēru vainagi rīgā |ziedu piegāde| kapu pieminekļi| apbedīšanas birojs| ziedu kurjers| kapu plāksnes| apbedīšanas firma rīgā| cik izmaksa bēres| bēru mielasts rīgā| bēru organizēšana| apbedīšanas pakalpojumi| bēru mielasts| apbedīšanas izmaksas| cik maksā bēres| apbedīšanas birojs| apbedīšanas firma| apbedīšanas izmaksas |cik izmaksā bēres| kapu krusti cenas|



Abbedīšanas pakalpojumu
kremācijas centrs RANTANS SIA
Artilērijas iela 46, Rīga, LV-1009
    +371 67272289, +371 29262410
Mēs būsim ar Jums jūsēja grūtajā brīdi.. Mūsu apbedīšanas firmas RANTANS reputācija ir garantija, ka sēru pasākums notiks cienīgi.
Atgriezties pie satura