Kā rūpēties par dvēseli - ieteikumi un pakalpojumi
Published by Konstantīns Žiharevs ieeja Psiholoģija · Svetdiena 26 Mar 2023
Tags: Viņpasaulē, ar, cieņu, Apbedīšanas, pakalpojumi, Kā, rūpēties, par, dvēseli, ieteikumi, apbedīšanas, pakalpojumi, Dvēseles, ceļš, deviņas, dienas, pēc, nāves, svarīgas, Psihologs, Konstantīns, Žiharevs, Rīgā, Psihologa, pakalpojumi
Tags: Viņpasaulē, ar, cieņu, Apbedīšanas, pakalpojumi, Kā, rūpēties, par, dvēseli, ieteikumi, apbedīšanas, pakalpojumi, Dvēseles, ceļš, deviņas, dienas, pēc, nāves, svarīgas, Psihologs, Konstantīns, Žiharevs, Rīgā, Psihologa, pakalpojumi
Kāpēc deviņas dienas pēc nāves ir tik svarīgas?
Dvēseles ceļš
Rūpēties par dvēseli ir tikpat svarīgi kā rūpēties par ķermeni un garu. Tas ietver apziņu par savām emocijām, domām un attieksmi pret dzīvi un citiem cilvēkiem. Šeit ir daži ieteikumi, kā rūpēties par savu dvēseli:
Praktizējiet meditāciju vai lūgšanu: Meditācija un lūgšana ir lielisks veids, kā palīdzēt nomierināt prātu, atbrīvoties no stresa un sasniegt emocionālu līdzsvaru.
Pārdomājiet savas vērtības un mērķus: Apturieties un pārdomājiet, kas ir jūsu dzīvē patiešām svarīgs un kādas ir jūsu prioritātes. Veidojiet savu dzīvi ap tām vērtībām.
Apzinieties savas emocijas: Mācieties apzināties un izprast savas emocijas, bet neļaujiet tām pārņemt vadību. Mācieties strādāt ar negatīvām emocijām un meklējiet veidus, kā tās pārvarēt.
Attīstiet līdzjūtību un mīlestību: Būt līdzjūtīgam un mīlošam gan pret sevi, gan citiem cilvēkiem ir ļoti svarīgi. Mēģiniet saprast un atbalstīt citus, un sāciet ar sevi.
Rūpējieties par savu fizisko veselību: Fiziskais labsajūta un dzīvesveids ir cieši saistīts ar dvēseles labsajūtu. Pārliecinieties, ka nodrošināt savam ķermenim veselīgu uzturu, regulāru fizisko aktivitāti un pietiekamu atpūtu.
Izvairieties no negatīvas ietekmes: Mēģiniet izvairīties no negatīvas ietekmes un cilvēkiem, kas jums nelabvēlīgi ietekmē. Vienmēr meklējiet pozitīvu un iedvesmojošu vide.
Aizvien mācieties un attīstieties: Pievērsiet uzmanību savai personiskajai attīstībai, mācoties jaunas lietas, paplašinot savas zināšanas un meklējot jaunus izaicinājumus.
Apmeklējiet dabu: Pavadīt laiku dabā ir labs veids, kā atbrīvoties no stresa, atjaunot enerģiju un apzināties savu savienojumu ar apkārtējo pasauli.
Nodarbojieties ar aktivitātēm, kas jums sagādā prieku: Dariet to, kas jūs priecā un aizrauj, jo tas palielina jūsu dzīves kvalitāti un dvēseles laimi.
Atrodiet laiku domāšanai un refleksijai: Ierakstiet savas domas un sajūtas žurnālā, lasiet iedvesmojošus rakstus un grāmatas, kas palīdz padziļināt domāšanu un sapratni.
Rūpējoties par savu dvēseli, jūs veidojat spēcīgu un emocionāli izlīdzinātu pamatu, kas ļauj jums baudīt dzīvi un pieņemt arī tās izaicinājumus. Tas ir process, kas prasa mērķtiecību un pastāvīgu pieeju, bet tā augļi ir būtiski jūsu labklājībai un garīgajai attīstībai.
Kristiešu priekšstati par cilvēka dvēseles pēcnāves ceļiem var atšķirties atkarībā no tās vai citas konfesijas. Ja katoļu un pareizticīgo viņpasaules ainā un dvēseles vietas tajā atainojums atšķiras tikai nedaudz, dažādos protestantu novirzienos viedokļu atšķirība ir ievērojama – no teju pilnīgas atbilstības katoļu tradīcijai līdz pat pilnīgam elles kā grēcinieku dvēseļu soda izciešanas vietas noliegumam.
Katras konfesijas mācības pamatojas uz savām svētajām rakstām, tradīcijām un teoloģiskajām interpretācijām, un tāpēc skatījumi par dvēseles likteni pēc nāves var būt daudzveidīgi.
Piemēram, katoļu un pareizticīgo kristiešu uzskati par dvēseles pēcnāves ceļiem bieži vien ir līdzīgi un ietver mācību par paradīzi, elle un tīrīšanas vietu (paradīžu, purgatoriju un elli). Purgatorijā dvēsele attīrās no grēku pēdām un gatavojas ienākt paradīzē, savukārt ellē tās izaugsmes un iespējas ir ierobežotas. Šajās konfesijās tiek uzskatīts, ka lūgšanas un citi palīdzības veidi no dzīvojošajiem var ietekmēt mirušo dvēseles likteni.
Protestantiskās konfesijas var pieņemt atšķirīgus priekšstatus par dvēseles pēcnāves ceļiem. Dažas protestantu grupas var noliegt purgatorija un uzskatīt, ka dvēseles tūlīt pēc nāves tiek izvērtētas un nonāk vai nu paradīzē, vai elle, atkarībā no viņu ticības. Daži protestantu novirzieni var uzskatīt, ka grēcinieku dvēseles tiek pārdzīvojoties pēc nāves, bet tas nav vispārīgs viedoklis visās protestantu konfesijās.
Šīs atšķirības parāda to, cik daudzveidīga un bagātīga ir kristietības pasaule ar dažādiem uzskatiem un mācībām. Katram kristietim ir svarīgi apzināties savu konfesiju un tās mācības, kā arī rūpēties par savu garīgo attīstību un ticības praksi, lai izprastu un pieņemtu savu skatījumu par dvēseles likteni pēc nāves.
Tās var pārvietoties un apmeklēt tos vietējos, kas tām ir bijuši īpaši svarīgi dzīvē. Tomēr, no ceturtās dienas sākas dvēseles ceļš uz pēcnāves pasauli, kur tās sastopas ar saviem tuviniekiem, kas jau atstājuši šo pasauli, un izskaidrojas par savu dzīvi.
Daudzas kultūras un reliģiskās tradīcijas ietver ticību, ka dvēsele pēc nāves var pārvietoties un apmeklēt tos vietējos, kas tai ir bijuši īpaši svarīgi dzīvē. Šīs uzskatu sistēmas bieži vien saistās ar dzimtas atmiņām, kā arī ticību, ka mirušie joprojām var būt klātesoši un mijiedarboties ar dzīvojošajiem.
Tāpat ir tradīcijas, kas stāsta par dvēseles ceļu uz pēcnāves pasauli pēc četrām dienām no nāves brīža. Šajā laikā dvēsele tiek uzskatīta par vēl klātesošu šajā pasaulē, un tā var sastapties ar saviem tuviniekiem, kas jau atstājuši šo pasauli. Šīs tikšanās laikā dvēsele var izskaidroties par savu dzīvi un piedzīvoto, un šāda veida komunikācija tiek uztverta kā iespēja sazināties starp dzīvojošajiem un mirušajiem.
Šādi uzskati par dvēseles pēcnāves ceļiem var būt daļa no reliģiskām vai spirituālām tradīcijām, kas sniedz cilvēkiem iespēju atrast mieru un saprašanu par nāvi un pēcnāves pasauli. Līdzīgi kā ar mirušo piemiņas dienām, šie uzskati var būt veids, kā pieminēt un godināt mūsu aizgājušos tuviniekus un izrādīt cieņu pret viņu atmiņu. Tāpat tie var palīdzēt cilvēkiem atrast spēku un mieru, zinot, ka mirušie vēl joprojām ir daļa no viņu dzīves un ka saziņa ar viņiem ir iespējama.
Pirmās trīs dienas tiek uzskatītas par īpaši svarīgām, jo tajās dvēselei ir dota iespēja atbrīvoties no grēkiem un kļūdām, kas tai varētu traucēt turpināt ceļu uz nākamo pasauli. Tāpēc daudzi pareizticīgie uzskata, ka šajā laikā ir svarīgi lūgties par aizgājušā dvēseli, lai tā varētu atrast mieru un iestāties labvēlīgā stāvoklī nākamajā pasaulē.
Psihologs Konstantīns Žiharevs ir norādījis, ka šīs deviņas dienas pēc nāves ir svarīgas arī cilvēka tuviniekiem un draugiem, jo tie var izmantot šo laiku, lai izprastu un piedzīvotu savu skumju procesu. Šajā laikā ir svarīgi izprast, ka nāve nav beigas, bet gan pāreja uz citu pasauli, un ka aizgājušais cilvēks vēl joprojām ir ar mums savā veidā.
Psihologs Konstantīns Žiharevs ir pareizi norādījis, ka pēc nāves tuviniekiem un draugiem var būt ļoti svarīgi piedzīvot un izprast savu skumju procesu. Nāves zaudējums ir ļoti emocionāli grūts laiks, un ikkatrs no mums to piedzīvo un iztēlojas atšķirīgi. Deviņas dienas pēc nāves var būt emocionāli intensīvs periods, kurā mēs pārdzīvojam dažādas sajūtas un emocijas - sāpes, skumjas, aizkaitinājumu, nožēlu, zaudējuma sajūtu un citus.
Šajā laikā ir svarīgi izprast, ka nāve nav beigas, bet gan pāreja uz citu pasauli vai dimensiju, atkarībā no cilvēka ticības un filozofiskās pārliecības. Katrs cilvēks varētu piedzīvot un izprast šo pāreju atšķirīgi, un tas var radīt dažādus jautājumus, pārdomas un emocijas. Svarīgi ir atļaut sev un citiem izjust un izteikt šīs sajūtas un pārdomas, jo tas var palīdzēt ar skumjām un atgūties no zaudējuma sajūtas.
Turklāt, apzinoties, ka aizgājušais cilvēks joprojām ir ar mums savā veidā, tas var dot mums mierinājumu un atvieglojumu. Dažiem tas var būt ticībā par sastapšanos ar mīļotajiem pēc nāves, citiem tas var būt pārliecībā, ka viņu atmiņa un mantojums mūs pavada visā dzīvē. Šis izpratnes aspekts var palīdzēt mums pielāgoties nāves zaudējumam un mierīgāk pabeigt pārejas procesu.
Kopumā, apzinoties un izprast šīs deviņas dienas pēc nāves, tuvinieki un draugi var sastapties ar savu skumju procesu un rast mieru un atvieglojumu nāves zaudējuma apstākļos. Tajā pašā laikā ikkatram cilvēkam ir sava unikāla pieredze un pieeja nāvei, un šīs dienas var būt nozīmīgas un iespēja apzināties un pieņemt to, kas ir noticis un kā tā ietekmē mūsu dzīves un attiecības.
Tāpat pareizticīgie uzskata, ka pirmajās deviņās dienās ir svarīgi lūgties par aizgājušā dvēseli, jo tā varētu atrast ceļu uz labvēlīgu stāvokli nākamajā pasaulē. Turklāt, lūgšanas un piemiņas dienas, kas tiek svinētas šajā laikā, var palīdzēt tuviniekiem un draugiem izpaust savu ciešanu un atbalstīt viens otru.
Lai arī katra konfesija varētu skatīties uz dvēseles pēcnāves ceļu citādā veidā, ir svarīgi atcerēties, ka šīs deviņas dienas ir svarīgas ne tikai aizgājušajam cilvēkam, bet arī viņa tuviniekiem un draugiem. Tas ir laiks, kad var izprast un piedzīvot savu skumju procesu, kā arī lūgties par aizgājušā dvēseli, lai tā varētu atrast mieru un iestāties labvēlīgā stāvoklī nākamajā pasaulē.
Interesantāka ir pareizticīgo versija par to, kas tad notiek ar dvēseli pirmajās deviņās dienās pēc aizkapa dzīves sākuma.
Tā, piemēram, baznīctēvi ir vienisprātis, ka pirmajās trīs dienās pēc nāves dvēselei ir dota praktiski pilnīga brīvība.
Dvēselei ir ne tikai visa zemes dzīves “bagāža”, tas ir, cerības, pieķeršanās, atmiņa, bailes, kauns, centieni pabeigt kādus iesāktus darbus un tā tālāk, bet tā arī spēj atrasties jebkur, kur vien vēlas.
Pieņemts uzskatīt, ka šajās trīs dienās dvēsele vai nu atrodas blakus ķermenim, vai arī, ja cilvēks miris tālu no mājām un ģimenes, atrodas pie tuviniekiem vai arī tajās vietās, kas kaut kāda iemesla dēļ bijušas viņam īpaši tuvas vai svarīgas.
Savukārt trešajā dienā dvēsele zaudē šo pilnīgo rīcības brīvību, un eņģeļi to aizved uz debesīm, lai stātos tā kunga priekšā. Tieši tāpēc trešajā dienā saskaņā ar tradīcijām jāveic piemiņas aizlūgums un tādējādi galīgi jāatvadās no mirušā dvēseles.
Paklanījusies Dievam, dvēsele dodas sava veid ekskursijā pa paradīzi: tā redz debesu valstību, iegūst priekšstatu par tās būtību, redz, kā dvēseļu kopība ar Dievu ir cilvēka esamības galējais mērķis, tiekas ar svēto dvēselēm un tamlīdzīgi.
Šis “izglītojošais” dvēseles ceļojums pa paradīzi ilgst sešas dienas. Un te, ja ticēt baznīctēviem, sākas dvēseles pirmie sarežģījumi: redzot svēto paradīzes gaitas, tā saprot, ka ir grēcīga un nav pelnījusi šādu balvu, mokās šaubās un bailēs, ka neiekļūs paradīzē.
Devītajā dienā eņģeļi atkal aizved dvēseli pie Dieva, lai tā varētu slavināt Dieva mīlestību uz svētajiem, kuru tai bija iespēja vērot.
No latviešu tautas dziesmām, seniem dokumentiem un folkloras materiāla uzzinām, ka laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem vietējām tautībām – lībiešiem, kuršiem, zemgaļiem, latgaļiem un sēļiem – izsenis ir veļu laiks. Novembra mēnesis arī tagad tiek veltīts mirušo atcerei.
Senās latviskās apbedīšanas un mirušo piemiņas ieražas ir izskaudis kristīgās Baznīcas ieviestais bēru ceremoniāls. Jaunākajos laikos izveidojusies arī ieraža mirušos pieminēt kapsētā.
Mūsdienās katoļticīgie 2. novembrī svin Mirušo piemiņas dienu un visu mēnesi pastiprināti lūdzas par aizgājēju dvēselēm, apmeklējot tuvinieku atdusas vietas.
Pareizticīgie un vecticībnieki piemin savus mirušos no 2. līdz 7. novembrim.
Luterticīgie svētdienā pirms pirmās Atventes atzīmē Mūžības dienu.
Šie svētki un tradīcijas liecina par cilvēku gadsimtiem ilgu interesi un rūpes par aizgājušajiem un viņu atmiņu. Tas ir laiks, kad tuvinieki var izteikt savu cieņu, lūgt par mirušo dvēselēm un izprast nāves nozīmi dzīves kontekstā. Mirušo piemiņas tradīcijas mūsdienu pasaulē var atšķirties atkarībā no konfesijas un kultūras, bet kopumā tās atgādina mums par dzīves traģiskumu un nepieciešamību novērtēt mūsu dzīvi un attiecības ar citiem.
Mūsdienās visu Eiropas tautu apbedīšanas ceremonijās ir daudz līdzīga:
Nelaiķi ietērpj jaunās, tīrās drānās un apglabā zārkā, izpildot garīgi reliģiozus vai civilus rituālus. Reliģiozā ceremonija pie nelaiķa parasti notiek baznīcā, bet pareizticīgajiem un luterāņiem tā nav aizliegta arī mājās.
Katoļi notur augstāko dievkalpojuma veidu "Aizlūguma mesu par mirušo" - "Rekviēmu" ar liturģiju.
Pareizticīgajiem un vecticībniekiem notiek apstāvēšana, lasot "Grēku atlaišanas lūgšanu", kas atbrīvo nelaiķi no visiem viņa grēkiem, atbrīvojot arī no aizliegumiem, ko viņam ir uzlicis mācītājs vai arhierejs.
Pareizticīgajiem šī grēku atlaišana ir nodrukāta uz atsevišķas papīra lapas un pēc nolasīšanas tiek ielikta nelaiķa rokās. Pareizticīgajiem nelaiķa galvā tiek uzlikts papīra vainags ar Jēzus Kristus, Dievmātes, visu Svēto attēliem.
Luterāņiem un baptistiem atvadīšanās no nelaiķa nozīmē baznīcas korāļu dziedāšanu un luterāņu mācītāja sprediķi, kurā viņš uzskaita mirušā nopelnus.
Apskatīt ziņu avotu:
- Apbedīšanas pakalpojumi: https://youtu.be/5xdRRMJyL_g
- Pilna veselības pārbaude: https://diagnostika.lv/
- Soļi uz veselību un garīgām praksēm: https://gramata.rantan.lv/index.html
- Психолог Рига: https://www.psiholog.lv