Viņpasaulē ar cieņu - Sakramenti viņsaulēs, kas atbilst reliģiskiem ticējumiem
Published by Konstantīns Žiharevs ieeja Psiholoģija · Piektdiena 24 Mar 2023
Tags: Viņpasaulē, ar, cieņu, Apbedīšanas, pakalpojumi, Sakramenti, reliģiski, ticējumi, interesants, ieskats, cieņas, pilns, pavadījums, mūža, beigas
Tags: Viņpasaulē, ar, cieņu, Apbedīšanas, pakalpojumi, Sakramenti, reliģiski, ticējumi, interesants, ieskats, cieņas, pilns, pavadījums, mūža, beigas
Dzīvības iemiesošanās jaunā veidā caur nāvi atbilstoši dažiem reliģiskiem ticējumiem
Viņpasaulē ar cieņu - Sakramenti viņsaulēs, kas atbilst reliģiskiem ticējumiem
Piemēram, hinduismā un budismā pastāv pārliecība par reinkarnāciju, kas nozīmē, ka dvēsele pēc fiziskā ķermeņa nāves iemiesojas jaunā ķermenī. Cilvēks piedzīvo daudzas reinkarnācijas, atkarībā no tā, kāds bija viņa karma un kādus darbus veica iepriekšējās dzīvēs. Šajā kontekstā nāve tiek uztverta kā ceļš uz jaunu iespēju iegūt mācības un attīstīties.
Arī pareizticīgās kristietības tradīcijā pastāv ticējums par mūžīgu dzīvi pēc nāves. Daudzi kristieši uzskata, ka nāve ir pāreja uz mūžību pie Dieva un cieņas pilna satikšanās ar Viņu. Šajā ticībā nāve ir tikai fiziska ķermeņa atbrīvošanās, bet dvēsele turpina pastāvēt mūžīgi.
Vispārīgi, šādi ticējumi palīdz cilvēkiem atrast mieru un līdzsvaru attiecībā pret nāvi, uzlūkojot to kā daļu no lielāka un bezgalīga kosmiskā cikla. Nāve tiek uztverta kā veids, kā piedzīvot jaunu sākumu un attīstīties garīgi. Tomēr šie ticējumi var atšķirties atkarībā no kultūras, reliģiskās tradīcijas un indivīda personīgajām pārliecībām.
Dzīvības iemiesošanās jaunā veidā caur nāvi ir kon-cepts, kas atbilst dažiem reliģiskiem ticējumiem, it īpaši tiem, kas saistīti ar reinkarnāciju vai atdzimšanu. Šis kon-cepts ietver ideju, ka cilvēka dvēsele pēc fiziskās nāves pāriet uz jaunu dzīves formu vai ķermeni.
Reliģijas, kas ietver šo ticējumu, bieži uzsver, ka cilvēka dzīve ir nepārtraukta un turpinās pēc fiziskās nāves. Tas var nozīmēt, ka cilvēka dvēsele atgriežas atpakaļ uz zemeslodi, lai piedzīvotu jaunu dzīves ciklu vai iemiesotos citā formā, piemēram, cilvēka, dzīvnieka vai auga veidā.
Šī ideja ir cieši saistīta ar koncepciju par atkārtotu dzīvi, kur dvēsele mācās un attīstās, piedzīvojot dažādas situācijas un iegūstot jaunas mācības un pieredzi. Ticība šādam procesam bieži ir saistīta ar kon-ceptiem par karma un likstām, kuras ietekmē nākamās inkarnācijas un dzīves apstākļi.
Ir vairākas reliģiskas tradīcijas, kas apstiprina dzīvības iemiesošanos jaunā veidā caur nāvi. Piemēri ir hinduisms, budisms un džainisms darvinisms), kas visi uzsver reinkarnācijas un atdzimšanas idejas.
Tomēr svarīgi ir atzīmēt, ka šis kon-cepts nav vispārēji pieņemts vai daļa no visām reliģijām. Dažādas reliģiskās tradīcijas un ticējumi attiecas uz pēcdzīvi dažādi. Ir reliģijas, kas uzsver vienu dzīvi un mūžības jautājumus skata citā kontekstā vai tiešām noraida ideju par atdzimšanu.
Katra reliģija un ticējums ir unikāls, un dzīvības iemiesošanās caur nāvi ir tikai viens no daudziem dažādiem veidiem, kā cilvēki interpretē mūžības un dvēseles turpināšanās jautājumus. Svarīgi ir cienīt un saprast dažādu reliģiju un ticējumu daudzveidību un respektēt indivīdu personiskās pārliecības un ticības izvēles.
Grāmata “Bardo Thjodol” stāsta par dažām budisma tradīciju īpatnībām un šobrīd plaši tiek izmantota Indijā un Tibetā kā svētkalpojumu grāmata, kuru lasa apbedīšanas rituāla laikā. Tas ir iemesls, kādēļ šai grāmatai visai veiksmīgi dots nosaukums “Tibetas mirušo grāmata”.
...bet gan kā pāreju uz jaunu dzīvi. Tādēļ, daudzos reliģiskos ticējumos nāve nav uzskatīta par beigu, bet gan kā iespēju dzīvot uz jaunu veidu. Šajā rakstā mēs izpētīsim budisma reliģiskos ticējumus un to, kā Bardo Thjodol grāmata palīdz cilvēkiem izprast nāves nozīmi.
Budisms ir reliģija, kas izcēlās Indijā un kuru dibināja Gautama Buda. Budisma pamatprincips ir cikliskās dzīves un nāves, kas saistītas ar karmu – labo un sliktu darbu ietekmi uz cilvēka dzīvi. Pēc būtības, budisms uzsver tādu filozofiju, kurā cilvēks tiek aicināts atbrīvoties no materiālās pasaules un sasniegt mieru un apzinātību.
Bardo Thjodol grāmata ir viena no svarīgākajām budisma svētkalpojumu grāmatām, kas palīdz cilvēkiem saprast, kas notiek ar viņu pēc nāves. Grāmata apraksta procesu, ko cilvēks piedzīvo pēc nāves un pirms reinkarnācijas, un sniedz praktiskus padomus un vēlmes, kas var palīdzēt cilvēkam pareizi izmantot savu laiku pēc nāves.
Bardo Thjodol grāmata uzskata, ka pēc nāves mūsu dvēsele nonāk Bardo stāvoklī, kas ir starp pasaules stāvoklis starp dzīvi un nāvi. Šajā stāvoklī mūsu dvēsele piedzīvo dažādas vizijas un pieredzes, kas atbilst cilvēka dzīves veidam un karmas ietekmei. Grāmata sniedz padomus un vēlmes, kas palīdzēs cilvēkam izprast šo stāvokli un izmantot to, lai sasniegtu labākas reinkarnācijas.
Bardo Thjodol grāmata arī uzskata, ka cilvēks var pārvarēt sava karmas ietekmi pēc nāves, ja viņš ir spējīgs koncentrēties uz sava prāta un apzinātības attīstību. Tas nozīmē, ka, ja cilvēks ir spējīgs attīstīt savu prātu un apzinātību, viņš var sasniegt mieru un atbrīvoties no cikliskās reinkarnācijas.
Lai arī Bardo Thjodol grāmata ir svarīga budisma svētkalpojumu grāmata, tā var būt noderīga arī citiem reliģiskajiem ticējumiem. Visas reliģijas uzskata, ka nāve nav beigas, bet gan pāreja uz jaunu dzīvi. Tādēļ, saprotot nāves nozīmi un to, kas notiek pēc nāves, cilvēks var attīstīt savu prātu un apzinātību, lai sasniegtu labāku reinkarnāciju.
Psihologs Konstantins Žiharevs uzskata, ka Bardo Thjodol grāmata var palīdzēt cilvēkiem izprast nāves nozīmi un palīdzēt viņiem sagatavoties uz to. Viņš uzskata, ka, saprotot nāves procesu un to, kas notiek pēc nāves, cilvēki var mierīgāk un pieņemošāk izturēties pret nāvi un gatavoties uz to.
Kopumā, reliģiskie ticējumi par nāvi un reinkarnāciju ir svarīgi, lai cilvēki varētu saprast, kas notiek pēc nāves un sagatavoties uz to. Bardo Thjodol grāmata ir viena no svarīgākajām budisma svētkalpojumu grāmatām, kas palīdz cilvēkiem izprast nāves nozīmi un sniedz padomus, kā pareizi izmantot laiku pēc nāves. Tomēr, šie ticējumi un grāmatas var būt noderīgas arī citiem reliģiskajiem ticējumiem, palīdzot cilvēkiem sagatavoties uz nāvi un izprast to, kas notiek pēc tās.
Druīdi savas ezotēriskās zināšanas nodeva ar simbolu palīdzību, līdzības Kristus un Budas sprediķos pildīja tādu pašu lomu. Šobrīd gandrīz visu kristiānisma simbolu nozīmju šifra atslēga ir pazaudēta.
Druīdi un ezoteriskās tradīcijas daudzās kultūrās patiešām izmanto simbolus, lai nodotu savas zināšanas un dziļākas nozīmes. Simboli spēj pārraidīt informāciju un emocionālus aspektus, kuri var būt grūti izteikti vārdos. Daudzi no šiem simboliem ir mitoloģiski vai dabas simboli, kuriem ir specifiskas nozīmes un asociācijas attiecīgajā kultūrā vai tradīcijā.
Kristiānisma simboli, piemēram, krusts, zvaigzne, zivs, jērs un citi, ir nozīmīgi un bieži tiek izmantoti, lai pārraidītu dažādas teoloģiskas un garīgas idejas. Tomēr ir taisnība, ka šo simbolu nozīmju pilnīga saprašana var būt sarežģīta un dažreiz pazaudēta, it īpaši mūsdienu sabiedrībā, kurā var būt mazāka izpratne par simbolu simbolisko nozīmi.
Tomēr daudzi kristieši un reliģiskie zinātnieki turpina pētīt un mācās par kristietības simboliem, lai labāk saprastu to teoloģisko, garīgo un kultūras nozīmi. Pārnesoties uz mūsdienu laiku, internets un viegli pieejamā informācija var palīdzēt atjaunot interesi un izpratni par simboliem, tādējādi atjaunojot daļu no šīs zināšanas. Turklāt, mūsdienās dažādu reliģisko un ezoterisko tradīciju piekritēji turpina izmantot simbolus savā praksē un rituālos, kas palīdz nodot dziļākas nozīmes un saikni ar garīgo pasauli.
Grāmatai Bardo Thjodol bija divējāds mērķis: pirmkārt, sniegt praktisku palīdzību mirstošajam cilvēkam, kam Nāves brīdī jāpārdzīvo neparasti un no psiholoģiskā viedokļa grūti brīži, otrkārt, ieaudzināt dzīvajiem cilvēkiem pareizu attieksmi pret Nāvi, lai viņi netraucētu, bet tieši otrādi, spētu palīdzēt mirstošajam, lai viņš atrastos pienācīgā dvēseles stāvoklī. Grāmatā atzīmēts, cik svarīgi ir zināt to, ar ko saskarsies mirstošais. Tas palīdz samazināt iespējamo stipro satraukumu, “smalkajā” pasaulē saskaroties pašam ar saviem domu tēliem.
Bardo Thodol, kas pazīstama arī kā "Tibetas mirušo grāmata" vai "Tibetas kniedes", ir svarīgs teksts tibetiešu budisma tradīcijā. Šī grāmata ir veltīta nāves un pēcdzīves procesam, kuru mirstoša cilvēka dvēsele piedzīvo pēc fiziskā ķermeņa atstāšanas. Tajā ir sniegta praktiska palīdzība mirstošajam, lai viņš varētu orientēties un izmantot iespēju pareizi pāriet no vienas dzīves uz nākamo.
Grāmatā ir aprakstītas dažādas pēcdzīves stadijas un pieredzes, ko dvēsele piedzīvo pēc nāves. Šīs stadijas tiek sauktas par bardiem, un katrs bards ir savdabīga pieredzes un izaicinājumu kopums. Bardo Thodol mērķis ir palīdzēt mirstošajam atpazīt un izmantot šīs stadijas, lai varētu izvairīties no iespējamām negatīvām ietekmēm un saskarties ar savu garīgo būtību.
Tajā pašā laikā grāmata ir domāta arī dzīvajiem cilvēkiem, lai tie varētu attīstīt labvēlīgu attieksmi pret nāvi un palīdzēt mirstošajiem, piedāvājot atbilstošu vidi un atbalstu pārejai. Tas nozīmē, ka tā rosinās izpratni par nāvi kā dabisku procesu un varēs veicināt līdzjūtību un atbalstu mirstošajiem, kuriem tā var palīdzēt pāriet uz nākamo eksistences formu bez liekiem pārdzīvojumiem vai bailēm.
Kopumā Bardo Thodol ir vērtīgs un dziļš teksts, kas sniedz ieskatu nāves un pēcdzīves procesā un māca mirstošajiem un dzīvajiem pareizu attieksmi un izpratni par šo svarīgo dzīves posmu.
Vēl vairāk šajā situācijā varētu palīdzēt “garīgās koncentrācijas” spēja, ar to saprotam spēju apzināti regulēt pašam savas domas. Diemžēl, bez speciāliem vingrinājumiem to sasniegt nemaz nav tik viegli.
Tieši tāpēc šī grāmata tibetiešiem ir kā rokasgrāmata mirstošajiem un jau nomirušajiem, unikāla mācība, kas palīdz Dvēselēm pēcnāves gaitā noteikt dažādas fāzes savā starpstāvoklī starp Nāvi un jaunu piedzimšanu, kā arī efektīvs līdzeklis, ko Tibetas lamas izmanto, lai sasniegtu Dvēseles atbrīvošanos.
Nāve simboliski nozīmē attiecību pārtraukšanu ar pagātni un vecā “ego” pamešanu pirms iesvētītais varēs ieņemt savu vietu jaunā garīgā pakāpē, kurā viņš tiks iesvētīts.
Pamācību došana mirušajam grāmatā “Bardo Thjodol” tiek pamatota ar trim iemesliem:
1) cilvēkam katrs savas dzīves mirklis ir jāuzlūko kā pēdējais;
2) kad cilvēks mirst, viņam nepieciešams atgādināt par iegūto pieredzi vai par svēto ļaužu vārdiem, ja šī kritiskā brīža laikā mirēja apziņa zaudē skaidrumu, un
3) šī jaunā pēcnāves stāvokļa laikā dzīvajiem ar savām labvēlīgajām domām vajag apkārt mirstošajam vai tikko nomirušajam radīt mīlestības atmosfēru, apspiežot skumjās sajūtas, kas izjauc mieru vai var izsaukt dziļas depresijas stāvokli.
No tā izriet secinājums, ka viena no dzīvo funkcijām ir – palīdzēt dzīvajiem pareizi izturēties pret mirušajiem un pret pašu nāves faktu, bet mirušajiem, atbilstoši budistu mācībai vajag iet pa savu karmisko ceļu.
Grāmatas pamācības tiek izmantotas, lai atcerētos to, kas vajadzīgajā brīdī ir nepieciešams. Bet tam sevi vajag gatavot visas dzīves laikā.
Cilvēkam vajag izstrādāt, nostiprināt un kultivēt tās spējas, kurām būs izšķiroša loma nāves brīdī un pēc tās, lai viņš nekad netiktu pārsteigts negaidīti – un, kad pienāks kritiskais brīdis, reaģētu pareizi un ātri. Šī doma ir izteikta “Bardo Thjodol” dzejoļos:
“Tu pazaudē laiku, par nāvi, kas tuvojas, nedomā,
Šo dzīvi ar bezjēdzīgām lietām tu aizpildi.
Tu saprātīgs neesi, jo neizmanto tev doto lielisko iespēju pilnveidoties.
Ja tu aiziesi no šīs dzīves ar tukšām rokām, tātad tavs ceļš būs melīgs.
Kamdēļ tu nevelti sevi Svētajai Dharmai kaut vai tikai šobrīd?
Jo Tā ir tavs patiesais mērķis.”
Visi, kas iepazinušies ar budisma filozofiju, atzīst, ka dzimšana un nāve cilvēka dzīves laikā nenotiek vienreiz, bet notiek nepārtraukti.
Katru brīdi mūsos kaut kas mirst un kaut kas atdzimst. Tātad, mūsu dzīves laikā mēs atrodamies dažādos apziņas stāvokļos: 1) nomoda stāvoklī, kas ir piedzimušu cilvēku parastais stāvoklis, 2)virsapziņas stāvoklī dziļas meditācijas laikā, 3) apziņas stāvoklī nāves brīdī, 4)realitātes izziņas stāvoklī, 5) stāvoklī, kāds ir pirms jaunas iemiesošanās.
Secinājums atbilst budisma filozofijas pamatprincipiem par dzimšanas un nāves nepārtrauktību un cikliskumu. Budisms māca, ka dzīves procesā mēs esam iesaistīti nepārtrauktā ciklā, ko sauc par "samsāru". Tas ir cikliskais eksistence, kurā dzimšana, mirstība un atdzimšana notiek nepārtraukti.
Šajā ciklā mūsu apziņa un identitāte mainās un piedzīvo dažādus stāvokļus, kā jūs minējāt:
Nomoda stāvoklis, kas ir parastais stāvoklis, kurā mēs esam piedzimuši un dzīvojam šajā fiziskajā pasaulē.
Virsapziņas stāvoklis, kas ietver dziļu meditāciju vai apziņas paplašināšanu, kas var atvērt mums augstākas realitātes un saprašanas.
Apziņas stāvoklis nāves brīdī, kad mūsu apziņa pāriet no šīs dzīves uz nākamo eksistences formu.
Realitātes izziņas stāvoklis, kad mēs varētu sasniegt izpratni par realitātes būtību un dzīves patieso dabu.
Stāvoklis pirms jaunas iemiesošanās, kad mūsu dvēsele ir gatava atkal iemiesoties cikla turpināšanai ar jaunu fizisko formu.
Budisms uzsver, ka, lai izkļūtu no cikliskās eksistences un sasniegtu izgāšanos (nirvānu), mums jāpārvar ciešanas un atbrīvoties no neapzinātības un atkarības. Tas tiek panākts, pārstrukturējot apziņu un sākot pilnvērtīgu un atbalstītu dzīves ceļu.
Budisms māca, ka cikliskās eksistences samsārā ir saistīta ar ciešanām un neapzinātību, kas ir ciešanu cēlonis. Lai izkļūtu no šī cikla, sasniedzot izgāšanos (nirvānu), ir jāseko pareizajam ceļam un jāpārvar ciešanas un atkarības.
Galvenās budisma ētikas pamatprincipi, kas palīdz izkļūt no samsāras un tuvināties nirvānai, ietver:
Četras dižas patiesības (Ārija čaturārya satya): patiesība par ciešanām, to cēloni, izbeigšanu un ceļu, kas ved uz izbeigšanu.
Astoņi ceļi (Ārija astāngika mārga): pareizs redzējums, pareiza nodoma, pareiza runa, pareiza rīcība, pareiza iztikšanās, pareizs centiens, pareiza uzmanība un pareiza meditācija.
Atkarību izbeigšana (nirodha): atbrīvošanās no visām atkarībām un atriebībām, kas ir ciešanu cēlonis.
Sasniedzot šos principus un izstrādājot savu apziņu, cilvēks spēj pārvarēt neapzinātību, egoismu un centienus izvairīties no ciešanām. Tādā veidā viņš var sākt ceļu uz nirvānu, kas ir atbrīvošanās no samsāras un visu ciešanu izbeigšana.
Svarīgi ir saprast, ka budisma ceļš uz izgāšanos (nirvānu) ir individuāls un prasa apņēmību, praksi un gudrību. Tas ir ceļš, kurā cilvēks mācās sevi pašu un sasniedz dziļāku izpratni par dzīvi, realitāti un savu apziņu. Tas nav vienkāršs ceļš, bet tas var vadīt pie dziļākas miera, līdzsvara un brīvības no ciešanām un atkarībām.
Tiecies pēc labā, kad tev vēl nedraud briesmas, kad sāpes tevi vēl nav sagrāvušas un tavs prāts nav zaudējis asumu.
Nāve atnāk pie visiem, un cilvēkiem nevajag pārāk cieši pieķerties Zemes dzīvei, kura ir bezgalīgs ceļojums garīgajās pasaulēs, dzimšanai un nāvei nomainot vienai otru, bet gan lūgties Svēto Dievmāti, lai tā mums palīdzētu pārvarēt pēcnāves stāvokļa šausmas, kas sākas pēc ķermeņa sadalīšanās, un sasniegt galamērķi – Budas vispilnīgāko stāvokli – tā ir teikts Tibetas mirušo grāmatā.
minētais citāts no Tibetas mirušo grāmatas uzsvēra svarīgu budisma mācību – neapzinātības pārvarēšanu un sasniedzamo mērķi. Budisms māca, ka nāve ir neatņemama dzīves daļa un ka mums jāatzīst cilvēka dzīves traģiskā realitāte. Tādēļ svarīgi ir censties dzīvot pareizi un pēc labās, izmantojot savu cilvēcisko dzīvi, lai attīstītu sava apziņas potenciālu un spētu pārvarēt neapzinātību un ciešanas.
Tibetas mirušo grāmata ir nozīmīgs teksts budisma mācībā, kas sniedz ieteikumus un norādījumus mirušo ceļā un dvēseles pēcnāves stāvoklī. Tajā mācās, kā sagatavoties nāvei, kā pārvarēt bailes un ciešanas, kas var rasties pēcnāves pasaulē, un kā sasniegt augstāku apziņas stāvokli, kas ved uz izgāšanos (nirvānu).
Svēto Dievmāti un lūgšanas tās vadībai pieminētā citāta kontekstā var uztvert kā veidu, kā meklēt palīdzību un sūtīt pozitīvas enerģijas spēkus, lai mēs spētu pārvarēt pēcnāves stāvokļa šausmas un virzītos uz garīgo attīstību.
Budisms uzsver, ka mēs visi esam daļa no cikliskās eksistences samsārā, un mūsu ceļš ir meklēt atbrīvošanos no ciešanām un atkarībām, lai sasniegtu izgāšanos (nirvānu) un sāktu ceļu uz augstāku apziņas stāvokli. Tas prasa apņēmību, pūliņus un gudrību, bet tādējādi mēs varam sasniegt lielāku mieru, līdzsvaru un brīvību no ciešanām un atkarībām.
Mūsu Visums – tas ir viens no bezgalīgi daudziem visumiem, kuriem nav ne absolūta sākuma, ne beigu, pie tam, katrs no tiem nav mūžīgs.
Indivīda (cilvēka) dzīve ir viens otru secīgi nomainoši eksistences stāvokļi, kas turpinās tik ilgi, kamēr dievbijība, uzticība reliģijai un zināšanas nenovedīs viņu pie augstākā atsacīšanās stāvokļa, kas nes atbrīvošanos no dzimšanas un nāves riņķojuma, kuru sauc par ceļojumu. Brīvība ir augstākā stāvokļa sasniegšana.
Budisms, par ko bija minēts agrāk, māca par dzīves ciklisko raksturu samsārā un cenšas atrast ceļu uz izkļūšanu no šī cikla, sasniedzot nirvānu – augstāko atbrīvošanās stāvokli no ciešanām un atkarībām. Budisms skatās uz mūsu dzīvi kā uz secīgu eksistences stāvokļu virkni, kas var turpināties, kamēr nepieciešama gudrība un apziņa, lai izkļūtu no samsāras riņķa.
Citas reliģiskās tradīcijas var piedāvāt savas izpratnes par dzīvi un eksistences būtību. Katra reliģijas mācība un filozofija cenšas sniegt atbildes uz būtiskiem jautājumiem par cilvēka dzīvi, nāvi, visumu un mūsu attiecībām ar to.
Galvenais ir, ka šie jautājumi ir dziļi un sarežģīti, un atbildes uz tiem var būt dažādas, atkarībā no cilvēka ticības un pārliecības. Svarīgi ir respektēt un izprast dažādu reliģisko un filozofisko uzskatu daudzveidību un cieņu pret cilvēku individuālo ceļu un ticību.
Katra no četrām galvenajām reliģijām atzīst, ka fiziskajā ķermenī un asinīs atrodama smalka, nāvei nepakļauta substance, funkcionēt spējīga un psihoenerģētiska, kura tiek uzskatīta par nemainīgu būtību, vai “es”, ko hinduisti sauc “atma”, musulmaņi – “ruh”, kristieši – dvēsele, budisti – “skandh”.
Ne viena no šīm reliģijām neuzskata nāvi par absolūtu nebūtību, bet tikai par psihiskās būtības atdalīšanos no rupjā materiālā ķermeņa, pēc kā tai sākas jauna dzīve, bet ķermenis, zaudējot to atdzīvinošo principu, sadalās. Vai, citiem vārdiem runājot, nāve ir psihiskā kompleksa iemiesošanās izbeigšana, bet dzimšana – iemiesošanās.
Apgalvojumi attiecas uz reliģiju mācībām un to redzējumu par dvēseli un dzīves cikliskumu. Reliģijās tiešām ir svarīga loma cilvēku uzskatos par dvēseli un tās lomu dzīves ciklā, tostarp nāvē un dzimšanās procesā.
Hinduismā, kristietībā, islamā un budismā, kā minējāt, ir atšķirīgi vārdi un skatījumi uz šo būtību, taču pamatīgais vēstījums ir līdzīgs – dvēsele vai atma ir nemirstīga un nepakļaujama nāvei. Pēc fiziskā ķermeņa nāves dvēsele turpina savu eksistenci un nonāk jaunā iemiesojumā vai citā dzīves formā. Reliģijas māca, ka dzīves cikls ir nepārtraukts, un dzimšana un nāve ir šī cikla dabiski posmi.
Tomēr ir jāpatur prātā, ka šie viedokļi un ticības atšķiras starp dažādām reliģijām un to secībām. Cilvēku uzskati par dvēseli, nāvi un dzīves mērķi ir dziļi personīgi un atkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības un filozofiskās izpratnes. Tādēļ šie jautājumi var izraisīt dažādas interpretācijas un diskusijas. Svarīgi ir cienīt dažādu reliģisko un filozofisko uzskatu daudzveidību un atvērtību sarunām un izpratnei.
Nāve ir tikai priekštelpa jaunajai dzīvības formulai, kas atšķiras no tās, kuru pārtrauc nāve.
Šīs viedoklis ir atrodamas dažādās filozofiskās, reliģiskās un garīgās tradīcijās, kas skatās uz nāvi kā pāreju no vienas dzīvības formu uz citu, nevis kā absolūtu beigu punktu. Tas izceļ uzskatu, ka nāve nav beidzamība, bet gan tikai pāreja, un ka dzīve turpinās citā veidā vai formā. Šādā skatījumā mēs varam redzēt nāvi kā sava veida transformāciju, iespēju attīstīties un augt, nevis galīgu izbeigšanos.
Dažas garīgās tradīcijas un filozofijas uzsver, ka mūsu dvēseles un apziņas iet cauri cikliskiem procesiem, kur nāve ir tikai viens no posmiem šajā ciklā. Pēc nāves dvēsele pāriet uz jaunu eksistences veidu, kurā turpina savu attīstību un mācīšanos. Tādējādi nāve tiek uztverta kā iespēja pāriet uz jaunu stāvokli vai dimensiju.
Līdzīgi kā dzīve, nāve var tikt uztverta arī kā izaicinājums vai iespēja sasniegt augstāku garīgo apziņu vai atbrīvoties no cikliskām ciešanām un atkarībām. Šādi skatījumi mums palīdz iegūt cieņu un apzināšanos par dzīves nepastāvību un īslaicīgumu, kas var motivēt mūs dzīvot nozīmīgu un pilnvērtīgu dzīvi, kamēr esam šeit.
Katram indivīdam ir savs skatījums uz nāvi atkarībā no viņa reliģiskās, filozofiskās vai garīgās pārliecības un dzīves pieredzes. Ir svarīgi cienīt šo daudzveidību un atvērtību pret dažādiem skatījumiem, lai spētu labāk izprast un atbildēt uz jautājumiem par nāvi un dzīvi.
Pirms nāves iestāšanās, kad elpošanai jāpārtraucas, budisti sniedz mirstošajam pamācības un piespiež artērijas. Tas tiek darīts tādēļ, lai mirstošais saglabātu apziņu un virzītu to pa pareizo ceļu, jo no apziņas stāvokļa nāves brīdī ir atkarīga indivīda turpmākā dzīve, kuru nosaka apziņas nepārtrauktā transformācija no viena stāvokļa otrā, ko sauc par eksistenci.
Ja mirstošais pats ir atpazinis tuvojošās nāves pazīmes, viņam jāveic visi nepieciešamie sagatavošanās pasākumi. Vislabāk būtu, ja apziņas pārnešana notiktu pastāvīgi, kad elpošanai kuru katru mirkli būtu jāpārtraucas.
Katoļiem, hinduistiem un pareizticīgajiem arī ir pieņemts pie mirēja gultas lasīt lūgšanas un atkārtot svētos vārdus.
Nāves brīdī parastā apziņa, tas ir, ārpasaules objektu uztvere, tiek pārtraukta. Iestājas stāvoklis, kas ir līdzīgs ģībonim. Tas notiek virsapziņas – Skaidrās gaismas, izpausmes rezultāts, un tad apziņa, kas uztver ārpasaules objektus, atslēdzas, dodot vietu Tīrajai Apziņai, kura vienmēr ir gatava atgādināt par sevi tiem, kam ir griba un spēks to atrast.
Mirstošo vai mirušo aicina koncentrēties uz Skaidro Gaismu un tādējādi sasniegt atbrīvošanos. Ja prāts šajā brīdī tiks koncentrēts, lai sasniegtu kaut kādu mērķi, tad tas šo mērķi sasniegs.
Atbilstoši budistu apgalvojumiem, aizgājēju dvēseles pēc nāves nezaudē savu ticību. Neredzamo Dzīves plūdumu ietekmējošo procesu izgaismojumā šīs ezotēriskās mācības sakrīt ar seno grieķu un ēģiptiešu mistiķiem, kuri balstās uz principu “Kā apakšā, tāpat arī augšā”. Tas nozīmē, ka pastāv vienots karmiskais likums, kas bezkaislīgi vada dabā notiekošus redzamus un neredzamus procesus, un uztur tajos harmoniju.
Pēc tam, kad mirušais ir apzinājies pats savas nāves faktu, viņš saglabā atmiņas par savu pagājušo dzīvi. Viņa iedomātais (garīgais) ķermenis neatspoguļojas spogulī, nemet ēnu un var veikt brīnumainas lietas: iziet caur kalniem u.c. Iztēle maģijā ir pats varenākais spēks.
Mācītie lamas uzskata, ka no senseniem laikiem pastāv iesvētītajiem zināms internacionāls, slepens kods, kurš ļauj iedziļināties to okulto mācību slepenajā jēgā, kuras cītīgi apsargā Indijas, Tibetas, Ķīnas, Mongolijas un Japānas reliģiskās kopienas.
Tā, piemēram, rietumvalstu okultisti uzskata, ka Senās Ēģiptes un Meksikas hieroglifu rakstu zīmes ir slepenās valodas ezotēriskā versija. Viņi apgalvo, ka Platons un citi grieķu filozofi, izklāstot Pitagora mācību, ir izmantojuši simbolu kodu.
Rakstu zīmes ir simboli, kas tiek izmantoti, lai pārstāvētu valodu vai uzrakstītu tekstu. Senās Ēģiptes hieroglifi ir viena no vecākajām pazīstamajām rakstu zīmju sistēmām, kas tika izmantota apmēram no 3. tūkstošgades pirms mūsu ēras līdz 4. gadsimtam pirms mūsu ēras. Šīs hieroglifu sistēmas galvenokārt tika izmantotas, lai rakstītu seno Ēģipti saistītos tekstus un uzrakstus uz templiem, kapsētām un citiem objektiem.
Meksikas hieroglifi ir cita veida rakstu zīmes, kas tika izmantotas Mesoamerikas kultūrās, tostarp Māju un Atzetēku civilizācijās, aptuveni no 1. tūkstošgades pirms mūsu ēras līdz 16. gadsimtam pirms mūsu ēras. Šie hieroglifi bija kompleksi un izsmalcināti, un tie tika izmantoti, lai uzrakstītu senās Mesoamerikas valodu un vēsturisko saturu, piemēram, uzrakstus par valdniekiem, karaļiem, reliģiju, astroloģiju un kultūru.
Rietumvalstu okultisti un ezoteriskās tradīcijas dažkārt interpretē seno hieroglifu un Meksikas hieroglifu rakstu zīmes kā slēptu simbolu valodu, kas satur dziļāku vai noslēpumainu informāciju vai mācības. Šāda interpretācija var būt daļa no ezoteriskiem vai mistiskiem pētījumiem, kas vēršas pie simboliem, lai atklātu dziļāku patiesību vai zināšanas. Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka šādu interpretāciju pierādījumi vai zinātniskas atziņas parasti nav apliecinātas, un tās var būt subjektīvas vai personīgās pārliecības jautājums.
Lai pareizi izprastu un interpretētu seno rakstu zīmes, nepieciešama dziļāka zinātne un lingvistika, lai izprastu to vēsturisko un kultūras kontekstu. Izpēte par senajām kultūrām un to rakstu zīmēm joprojām ir aktuāla un interesanta zinātniskā pētījumu tēma.
Svēto rakstu teksta pamatā ir simboliskais skaitlis – četrdesmit deviņi, kas ir kvadrāta vērtība no sakrālā skaitļa septiņi. Atbilstoši budisma un hinduisma okultajām mācībām, pastāv septiņas pasaules, kuras pārstāv septiņu debesu ķermeņu ķēde. Katra planēta iet caur septiņiem evolūcijas cikliem, kas summā veido četrdesmit deviņus aktīvās dzīves centrus.
Ir jāatzīmē, ka aprakstītie skaitļi un skaitļu simbolika tiek atspoguļota dažādās reliģiskās, ezoteriskās un okultās tradīcijās, un interpretācijas var atšķirties atkarībā no konkrētās mācības un konteksta. Piemēram, septiņi ir simbolisks skaitlis, kas bieži tiek uzskatīts par svētīgu un spēcīgu skaitli dažādās reliģijās un kultūrās. Tāpat četrdesmit deviņi var būt svarīgs skaitlis, kas atbilst noteiktai skaitliskai simbolikai vai mācībai.
Budisms un hinduisms ir kompleksas reliģijas ar daudzām atšķirīgām mācībām un filozofiskām idejām. Šajās tradīcijās skaitļu simbolika var būt svarīga dažādu kosmisku un garīgu principu izpratnē. Septiņas pasaules un septiņu debesu ķermeņu ķēde var norādīt uz kosmisku kārtību un evolūciju, kurā dažādas dzīves formas attīstās un pārvietojas caur dažādām eksistences stāvokļa pakāpēm.
Lai pilnībā izprastu un interpretētu šo skaitļu simboliku un saistības ar reliģiskajām mācībām, būtu nepieciešama padziļināta izpratne par budismu, hinduisma un okultismu, kā arī zināšanas par simbolikas un metafizikas jautājumiem. Tas ir sarežģīts un plašs temats, kas prasa dziļu pētījumu un izpēti no atzītu ekspertu puses.
Tas, kurš ir iepazinis šos apziņas principus, līdz iegrimšanai rupjajā matērijā tiek pakļauts psihiskām transformācijām. Fiziskajā un psihiskajā stāvoklī notiek evolūcijas un involūcijas procesi, kas izpaužas četrdesmit deviņos eksistences stāvokļos.
Āriešu un citu rasu tautas jau no senatnes godina skaitli “septiņi”. Tāpat par to tiek runāts Svētā Jāņa atklāsmē, tāpat tur var atrast sakrālas nozīmes piedēvēšanu nedēļas septītajai dienai. Skaitlim “septiņi” ir pakļauti dabas cikli un parādības: piemēram, ļoti daudzi ķīmiskie elementi, skaņas un krāsas fiziskās īpatnības, un tieši skaitlis “septiņi” un tā kvadrāts no zinātniskā viedokļa ir grāmatas “Bardo Thjodol” pamatā.
Ne mazāka nozīme ezotērikā ir skaitlim “trīs”. Trijnieks sākotnēji ir sastopams visās galvenajās ticībās – pietiek tikai atcerēties Dieva trīsvienību kristietībā.
Kā paskaidro lama Kazi Dava-Samdup, “visas redzamajā visumā eksistējošās formas, vibrācijas, gaismas, viss, kas atspoguļojas apziņā, ir Visu Iemeslu Iemesla, Sākotnējās Trīsvienības Trīskāršā Principa spēle. Šis visu aptverošais garīgais pirmsākums ir Prāts, neapzināts, bezpersonas, patstāvīgs, nemateriāls un nezūdošs”.
Lama Kazi Dava-Samdup, kas bija tibetiešu budisms mācīts un tulkojis svarīgus budistu un dzogčenu tekstus angliski, šajā paziņojumā skaidro visu redzamajā visumā esošo formu un parādību būtību no garīgā skatupunkta. Viņš apgalvo, ka visu, kas mums apkārt, ir pirmsākums garīgajā pasaulē un rodas no "Visu Iemeslu Iemesla", kas atsaucas uz sākotnējo garīgo principu vai patības pamatu.
"Visu Iemeslu Iemesls" atbilst trijām galvenajām garīgajām būtībām vai aspektiem, kas ir pazīstami kā Sākotnējā Trīsvienība. Šie trīs aspekti ir Būtība, Apziņa un Priekšstats. Tā ir garīga trijotne, kas rada un atbalsta visu parādīšanos un pastāvēšanu visumā.
Tālāk lama Kazi Dava-Samdup apraksta šo garīgo pirmsākumu kā Prātu, kas ir bezpersonisks, neapzināts un nemateriāls. Tas norāda uz to, ka šis pirmsākums nav apzināts un individuāls, bet gan visu ietverošs un bezgalīgs. Tas nav saistīts ar kādu konkrētu personu vai identitāti, bet gan ir visu parādību pamats un spēks, kas izpaužas caur dažādām formām un vibrācijām visās lietās.
Lama Kazi Dava-Samdup akcentē arī to, ka šis garīgais pirmsākums ir nemateriāls un nezūdošs. Tas norāda uz to, ka tas nav saistīts ar fizisko vai materiālo pasauli un ir pastāvīgs un nemainīgs neatkarīgi no tā, kas notiek fiziskajā realitātē.
Kopumā šis paziņojums pauž dziļu garīgu izpratni par visuma būtību un to, ka visu redzamo parādīšanos un dažādo formu atrašanās vieta rodas no augstākas garīgas realitātes un pirmsākuma.
Kad atnākušās nāves pazīmes izzūd, budisti apsedz mirušā seju ar baltu drānu (šis likums tā vai citādi tiek ievērots arī citās ticībās – teiksim, pareizticīgajiem kristiešiem ar baltu drānu apsedz visu mirušā augumu). Šajā laikā mirušā ķermenim neviens nedrīkst pieskarties, lai netraucētu garīgā ķermeņa atdalīšanās procesam līdz tā pilnīgas atdalīšanās brīdim no tā zemes apvalka.
Tiek uzskatīts, ka tāds process parasti ilgst trīs – četras dienas, ja pie tam neizmanto lamas vai garīdznieka palīdzību, kuru pienākumos ietilpst apziņas principa izdabūšana no ķermeņa. Bet pat, ja šis process ir noticis, no ķermeņa atdalījusies cilvēka garīgā būtība vēl nesaprot, kas ar viņu ir noticis.
Ieražu rituālu izpildīšanas laikā aizgājēja mājā (vai viņa nāves vietā) lamas un mūki dziedošā balsī bez pārtraukuma lasa atbilstošas lūgšanas, lai palīdzētu dvēselei sasniegt Citu Pasauli, atmodinātu tās apziņu un palīdzētu pierast pie nepazīstamajiem apstākļiem aizsaulē.
Indijā un Tibetā apbedīšanas ceremonijas notiek stingrā saskaņā ar astrologa sastādīto nāves horoskopu, kurā ir norādīts, kam atļauts pieskarties nelaiķa miesām, kam to vajag nest un kādā veidā to apglabāt.
Apbedīšanas ceremonijas Indijā un Tibetā var būt ļoti saskaņotas un veiktas stingri saskaņā ar astrologa sastādīto nāves horoskopu vai citiem garīgajiem un kultūras norādījumiem. Šāda prakse ir cieši saistīta ar tradicionālajām ticējumiem un reliģiskajām uzskatiem šajās kultūrās.
Astrologs vai garīgais gudrs persona var veikt analīzi, lai noteiktu, kādos konkrētos laikos un apstākļos ir labāk veikt apbedīšanas rituālus, kā rīkoties ar nelaiķa miesu un kas piedalīsies apbedīšanas procesā. Šie horoskopi var ietvert informāciju par piemērotu dienu un laiku, zemēšanas vietu, kā arī par to, kuriem cilvēkiem jāiesaistās apbedīšanas rituālā.
Apbedīšanas ceremonijas šajās kultūrās var būt ļoti krāšņas un svinīgas, ievērojot senās tradīcijas un rituālus, kas ir bagātīgi iepazīstami ar garīgajiem pāvestiem un mūkiem. Šie rituāli ir svarīgi, lai nodrošinātu, ka mirstošā dvēsele var droši un mierīgi pāriet uz nākamo dzīves posmu un atbrīvotos no cikliskās eksistences.
Līdzīgi kā citās kultūrās, apbedīšanas ceremonijas Indijā un Tibetā ir domātas arī kā iespēja tuviniekiem un draugiem izrādīt cieņu un atvadīties no aizgājušā cilvēka. Šādas ceremonijas palīdz rast mieru un atbalstu sērojošajiem un veicina dzīvoju cilvēku izpratni par dzīves traģismu un nozīmīgumu.
Konstantīns Žiharevs.
Apskatīt ziņu avotu:
- Pilna veselības pārbaude: https://diagnostika.lv/
- Soļi uz veselību un garīgām praksēm: https://gramata.rantan.lv/index.html
- Психолог Рига: https://www.psiholog.lv