Apbedīšanas pakalpojumi - viņpasaulē ar cieņu - Apbedīšanas birojs| bēres rīgā| morgs| kremācija|

SHOP
Pāriet uz saturu

Dzīvības iemiesošanās jaunā veidā caur nāvi atbilstoši dažiem reliģiskiem ticējumiem

Apbedīšanas birojs| bēres rīgā| morgs| kremācija|
Dzīvības iemiesošanās jaunā veidā caur nāvi atbilstoši dažiem reliģiskiem ticējumiem
 
 
 
Grāmata “Bardo Thjodol” stāsta par dažām budisma tradīciju īpatnībām un šobrīd plaši tiek izmantota Indijā un Tibetā kā svētkalpojumu grāmata, kuru lasa apbedīšanas rituāla laikā. Tas ir iemesls, kādēļ šai grāmatai visai veiksmīgi dots nosaukums “Tibetas mirušo grāmata”.
 
 
Grāmatai bija divējāds mērķis: pirmkārt, sniegt praktisku palīdzību mirstošajam cilvēkam, kam Nāves brīdī jāpārdzīvo neparasti un no psiholoģiskā viedokļa grūti brīži, otrkārt, ieaudzināt dzīvajiem cilvēkiem pareizu attieksmi pret Nāvi, lai viņi netraucētu, bet tieši otrādi, spētu palīdzēt mirstošajam, lai viņš atrastos pienācīgā dvēseles stāvoklī.  Grāmatā atzīmēts, cik svarīgi ir zināt to, ar ko saskarsies mirstošais. Tas palīdz samazināt iespējamo stipro satraukumu, “smalkajā” pasaulē saskaroties  pašam ar saviem domu tēliem.
  
Vēl vairāk šajā situācijā varētu palīdzēt “garīgās koncentrācijas” spēja, ar to saprotam spēju apzināti regulēt pašam savas domas. Diemžēl, bez speciāliem vingrinājumiem to sasniegt  nemaz nav tik viegli.
 
Tieši tāpēc šī grāmata tibetiešiem ir kā rokasgrāmata mirstošajiem un jau nomirušajiem, unikāla mācība, kas palīdz Dvēselēm pēcnāves gaitā noteikt dažādas fāzes savā starpstāvoklī starp Nāvi un jaunu piedzimšanu, kā arī efektīvs līdzeklis, ko Tibetas lamas izmanto, lai sasniegtu Dvēseles atbrīvošanos.
  
Nāve simboliski nozīmē attiecību pārtraukšanu ar pagātni un vecā “ego” pamešanu pirms iesvētītais varēs ieņemt savu vietu jaunā garīgā pakāpē, kurā viņš tiks iesvētīts.
 
 
Pamācību došana mirušajam grāmatā “Bardo Thjodol” tiek pamatota ar trim iemesliem:
 
1)   cilvēkam katrs savas dzīves mirklis ir jāuzlūko kā pēdējais;
 
2)   kad cilvēks mirst, viņam nepieciešams atgādināt par iegūto pieredzi vai par svēto ļaužu vārdiem, ja šī kritiskā brīža laikā mirēja apziņa zaudē skaidrumu, un
 
3)   šī jaunā pēcnāves stāvokļa laikā dzīvajiem ar savām labvēlīgajām domām vajag apkārt mirstošajam vai tikko nomirušajam radīt mīlestības atmosfēru, apspiežot skumjās sajūtas, kas izjauc mieru vai var izsaukt dziļas depresijas stāvokli.
  
No tā izriet secinājums, ka viena no dzīvo funkcijām ir – palīdzēt dzīvajiem pareizi izturēties pret mirušajiem un pret pašu nāves faktu, bet mirušajiem, atbilstoši budistu mācībai vajag iet pa savu karmisko ceļu.    
  
Grāmatas pamācības tiek izmantotas, lai atcerētos to, kas vajadzīgajā brīdī ir nepieciešams. Bet tam sevi vajag gatavot visas dzīves laikā.
  
Cilvēkam vajag izstrādāt, nostiprināt un kultivēt tās spējas, kurām būs izšķiroša loma nāves brīdī un pēc tās, lai viņš nekad netiktu pārsteigts negaidīti – un, kad pienāks kritiskais brīdis, reaģētu pareizi un  ātri. Šī doma  ir izteikta “Bardo Thjodol” dzejoļos:
 
“Tu pazaudē laiku, par nāvi, kas tuvojas, nedomā,
 
Šo dzīvi ar bezjēdzīgām lietām tu aizpildi.
 
Tu saprātīgs neesi, jo neizmanto tev doto lielisko iespēju pilnveidoties.
  
Ja tu aiziesi no šīs dzīves ar tukšām rokām, tātad tavs ceļš būs melīgs.  
 
Kamdēļ tu nevelti sevi Svētajai Dharmai kaut vai tikai  šobrīd?
 
Jo Tā ir tavs patiesais mērķis.”
 
Visi, kas iepazinušies ar budisma filozofiju, atzīst, ka dzimšana un nāve  cilvēka dzīves laikā nenotiek vienreiz, bet notiek nepārtraukti.
  
Katru brīdi mūsos kaut kas mirst un kaut kas atdzimst. Tātad, mūsu dzīves laikā mēs atrodamies dažādos apziņas stāvokļos: 1) nomoda stāvoklī, kas ir piedzimušu cilvēku parastais stāvoklis, 2)virsapziņas stāvoklī dziļas meditācijas laikā, 3) apziņas stāvoklī nāves brīdī, 4)realitātes izziņas stāvoklī, 5) stāvoklī, kāds ir pirms jaunas iemiesošanās.  
  
Tiecies pēc labā, kad tev vēl nedraud briesmas, kad sāpes tevi vēl nav sagrāvušas un tavs prāts nav zaudējis asumu.
  
Nāve atnāk pie visiem, un cilvēkiem nevajag pārāk cieši pieķerties Zemes dzīvei, kura ir bezgalīgs ceļojums garīgajās pasaulēs, dzimšanai un nāvei nomainot vienai otru, bet gan lūgties Svēto Dievmāti, lai tā mums palīdzētu pārvarēt pēcnāves stāvokļa šausmas, kas sākas pēc ķermeņa sadalīšanās, un sasniegt galamērķi – Budas vispilnīgāko stāvokli – tā ir teikts Tibetas mirušo grāmatā.
 
Mūsu Visums – tas ir viens no bezgalīgi daudziem visumiem, kuriem nav ne absolūta sākuma, ne beigu, pie tam, katrs no tiem nav mūžīgs.
 
Indivīda (cilvēka) dzīve ir viens otru secīgi nomainoši eksistences stāvokļi, kas turpinās tik ilgi, kamēr dievbijība, uzticība reliģijai un zināšanas nenovedīs viņu pie augstākā atsacīšanās stāvokļa, kas nes atbrīvošanos no dzimšanas un nāves riņķojuma, kuru sauc par ceļojumu. Brīvība ir augstākā stāvokļa sasniegšana.
  
Katra no četrām galvenajām reliģijām atzīst, ka fiziskajā ķermenī un asinīs atrodama smalka, nāvei nepakļauta substance, funkcionēt spējīga un psihoenerģētiska, kura tiek uzskatīta par nemainīgu būtību, vai “es”, ko hinduisti sauc “atma”, musulmaņi – “ruh”, kristieši – dvēsele, budisti – “skandh”.
  
Ne viena no šīm reliģijām neuzskata nāvi par absolūtu nebūtību, bet tikai par psihiskās būtības atdalīšanos no rupjā materiālā ķermeņa, pēc kā tai sākas jauna dzīve, bet ķermenis, zaudējot to atdzīvinošo principu, sadalās. Vai, citiem vārdiem runājot, nāve ir psihiskā kompleksa iemiesošanās izbeigšana, bet dzimšana – iemiesošanās.
  
Nāve ir tikai priekštelpa jaunajai dzīvības formulai, kas atšķiras no tās, kuru pārtrauc nāve.
  
Pirms nāves iestāšanās, kad elpošanai jāpārtraucas, budisti sniedz mirstošajam pamācības un piespiež artērijas. Tas tiek darīts tādēļ, lai mirstošais saglabātu apziņu un virzītu to pa pareizo ceļu, jo no apziņas stāvokļa nāves brīdī ir atkarīga indivīda turpmākā dzīve, kuru nosaka apziņas nepārtrauktā  transformācija no viena stāvokļa otrā, ko sauc par eksistenci.
  
Ja mirstošais pats ir atpazinis tuvojošās nāves pazīmes, viņam jāveic visi nepieciešamie sagatavošanās pasākumi.  Vislabāk būtu, ja apziņas pārnešana notiktu pastāvīgi, kad elpošanai kuru katru mirkli būtu jāpārtraucas.
  
Katoļiem, hinduistiem un pareizticīgajiem arī ir pieņemts pie mirēja gultas lasīt lūgšanas un atkārtot svētos vārdus.
  
Nāves brīdī parastā apziņa, tas ir, ārpasaules objektu uztvere, tiek pārtraukta. Iestājas stāvoklis, kas ir līdzīgs ģībonim. Tas notiek virsapziņas – Skaidrās gaismas, izpausmes rezultāts, un tad apziņa, kas uztver ārpasaules objektus, atslēdzas, dodot vietu Tīrajai Apziņai, kura  vienmēr ir gatava atgādināt par sevi tiem, kam ir griba un spēks to atrast.
  
Mirstošo vai mirušo aicina koncentrēties uz Skaidro Gaismu un tādējādi sasniegt atbrīvošanos. Ja prāts šajā brīdī tiks koncentrēts, lai sasniegtu kaut kādu mērķi, tad tas šo mērķi sasniegs.
  
Atbilstoši budistu apgalvojumiem, aizgājēju dvēseles pēc nāves nezaudē savu ticību. Neredzamo Dzīves plūdumu    ietekmējošo procesu izgaismojumā šīs ezotēriskās mācības sakrīt ar seno grieķu un ēģiptiešu mistiķiem, kuri balstās uz principu “Kā apakšā, tāpat arī augšā”. Tas nozīmē, ka pastāv vienots karmiskais likums, kas bezkaislīgi vada dabā notiekošus redzamus un neredzamus procesus, un uztur tajos harmoniju.
  
Pēc tam, kad mirušais ir apzinājies pats savas nāves faktu, viņš saglabā atmiņas par savu pagājušo dzīvi.  Viņa iedomātais (garīgais) ķermenis neatspoguļojas spogulī, nemet ēnu un var veikt brīnumainas lietas: iziet caur kalniem u.c. Iztēle maģijā ir pats varenākais spēks.
  
Mācītie lamas uzskata, ka no senseniem laikiem pastāv iesvētītajiem zināms internacionāls, slepens kods, kurš ļauj iedziļināties to okulto mācību slepenajā jēgā, kuras cītīgi apsargā Indijas, Tibetas, Ķīnas, Mongolijas un Japānas reliģiskās kopienas.
  
Tā, piemēram, rietumvalstu okultisti uzskata, ka Senās Ēģiptes un Meksikas hieroglifu rakstu zīmes ir slepenās valodas ezotēriskā versija. Viņi apgalvo, ka Platons un citi grieķu filozofi, izklāstot Pitagora mācību, ir izmantojuši simbolu kodu.
 Druīdi savas ezotēriskās zināšanas nodeva ar simbolu palīdzību, līdzības Kristus un Budas sprediķos pildīja tādu pašu lomu. Šobrīd gandrīz visu kristiānisma simbolu nozīmju šifra atslēga ir pazaudēta.
  
Svēto rakstu teksta pamatā ir simboliskais skaitlis – četrdesmit deviņi, kas ir kvadrāta vērtība no sakrālā skaitļa septiņi. Atbilstoši budisma un hinduisma okultajām mācībām, pastāv septiņas pasaules, kuras pārstāv septiņu debesu ķermeņu ķēde. Katra planēta iet caur septiņiem evolūcijas cikliem, kas summā veido četrdesmit deviņus aktīvās dzīves centrus.
 
Tas, kurš ir iepazinis šos apziņas principus, līdz iegrimšanai rupjajā matērijā tiek pakļauts psihiskām transformācijām. Fiziskajā un psihiskajā stāvoklī notiek evolūcijas un involūcijas procesi, kas izpaužas četrdesmit deviņos eksistences stāvokļos.
  
Āriešu un citu rasu tautas jau no senatnes godina skaitli “septiņi”. Tāpat par to tiek runāts Svētā Jāņa atklāsmē, tāpat tur var atrast sakrālas nozīmes piedēvēšanu  nedēļas septītajai dienai. Skaitlim “septiņi” ir pakļauti dabas cikli un parādības: piemēram, ļoti  daudzi ķīmiskie elementi, skaņas un krāsas fiziskās īpatnības, un tieši skaitlis “septiņi” un tā kvadrāts no zinātniskā viedokļa ir grāmatas “Bardo Thjodol” pamatā.
 
Ne mazāka nozīme ezotērikā ir skaitlim “trīs”. Trijnieks sākotnēji ir sastopams visās galvenajās ticībās – pietiek tikai atcerēties Dieva trīsvienību kristietībā.
  
Kā paskaidro  lama Kazi Dava-Samdup, “visas redzamajā visumā eksistējošās formas, vibrācijas, gaismas, viss, kas atspoguļojas apziņā, ir Visu Iemeslu Iemesla, Sākotnējās Trīsvienības Trīskāršā  Principa spēle. Šis visu aptverošais garīgais pirmsākums ir Prāts, neapzināts, bezpersonas, patstāvīgs, nemateriāls un nezūdošs”.
  
Kad atnākušās nāves pazīmes izzūd, budisti apsedz mirušā seju ar baltu drānu (šis likums tā vai citādi tiek ievērots arī citās ticībās – teiksim, pareizticīgajiem kristiešiem ar baltu drānu apsedz visu mirušā augumu). Šajā laikā mirušā ķermenim neviens nedrīkst pieskarties, lai netraucētu garīgā ķermeņa atdalīšanās procesam līdz tā pilnīgas  atdalīšanās brīdim no tā zemes apvalka.
  
Tiek uzskatīts, ka tāds process parasti ilgst trīs – četras dienas, ja pie tam neizmanto lamas vai garīdznieka palīdzību, kuru pienākumos ietilpst apziņas principa izdabūšana no ķermeņa. Bet pat, ja šis process ir noticis, no ķermeņa atdalījusies cilvēka garīgā būtība vēl nesaprot, kas ar viņu ir noticis.
  
Ieražu rituālu izpildīšanas laikā aizgājēja mājā (vai viņa nāves vietā) lamas un mūki dziedošā balsī bez pārtraukuma lasa atbilstošas lūgšanas, lai palīdzētu dvēselei sasniegt Citu Pasauli, atmodinātu tās apziņu un palīdzētu pierast pie nepazīstamajiem apstākļiem aizsaulē.
 
Indijā un Tibetā apbedīšanas ceremonijas notiek stingrā saskaņā ar astrologa sastādīto nāves horoskopu, kurā ir norādīts, kam atļauts pieskarties nelaiķa miesām, kam to vajag nest un kādā veidā to apglabāt.     
 
 
Konstantīns Žiharevs.
 psihologs

Kapu pieminekļi |kapu apmales| bēru izmaksas| bēru vainagi rīgā |ziedu piegāde| kapu pieminekļi| apbedīšanas birojs| ziedu kurjers| kapu plāksnes| apbedīšanas firma rīgā| cik izmaksa bēres| bēru mielasts rīgā| bēru organizēšana| apbedīšanas pakalpojumi| bēru mielasts| apbedīšanas izmaksas| cik maksā bēres| apbedīšanas birojs| apbedīšanas firma| apbedīšanas izmaksas |cik izmaksā bēres| kapu krusti cenas|  



Abbedīšanas pakalpojumu
kremācijas centrs RANTANS SIA
Artilērijas iela 46, Rīga, LV-1009
    +371 67272289, +371 29262410
Mēs būsim ar Jums jūsēja grūtajā brīdi.. Mūsu apbedīšanas firmas RANTANS reputācija ir garantija, ka sēru pasākums notiks cienīgi.
Atgriezties pie satura