Apbedīšanas pakalpojumi - viņpasaulē ar cieņu - Apbedīšanas birojs| bēres rīgā| morgs| kremācija|

SHOP
Pāriet uz saturu

GARĪGĀ KRISTIETĪBA UN SEKTANTISMS

Apbedīšanas birojs| bēres rīgā| morgs| kremācija|
GARĪGĀ KRISTIETĪBA UN SEKTANTISMS
 
 

 
Reliģiozās domas tipam, kuru nosacīti var nosaukt par garīgo kristietību, ir liela nozīme, un tautas dzīvē tas ieņem lielu vietu, bet mūsdienās to pilnībā nevar noteikt pēc tīri garīgiem avotiem un pēc atsevišķiem reliģioziem domātājiem.
 
 
Šis strāvojums ir no dzīves, nevis literatūras, un vairāk tautisks, nekā kulturāls. Šajā strāvojumā ir daudz nianšu, tomēr tajā var atklāt raksturīgu reliģiozās domas tipu un reliģiozu dzīves izjūtu.
 
 
Šī reliģiozā kustība atduras pašā tautas dzīves dziļumā, sektantismā, vienkāršās tautas Dieva meklējumos un dzīves dievišķīgajā patiesībā. Tā ir aiziešana no kulturālās dzīves, bēgšana no civilizācijas grēkiem, no nepareizas valsts vadīšanas, dievišķās vienkāršības meklēšana. Tā ir klejojošā Latvija, kas pilnībā iegrimusi ticības un taisnas dzīves meklējumos. Pie tās pieder ne tikai cilvēki no “tautas”, zemnieki, bet cilvēki no visiem sabiedrības slāņiem, sākot no visaugstākās  kārtas pārstāvjiem, kas ir sajutuši neiespējamību turpināt dzīvot laicīgās dzīves nepatiesībā un bezdievīgumā. Šajā garīgās dzīves tipā ļoti svarīgs ir morālais patoss, bet morālā problēma netiek smelta no personiskās un sabiedriskās dzīves virsmas, bet gan no reliģiozitātes dziļumiem.
 
 
Ir dzīves māksla, kas pēc savas nozīmes pārsniedz jebkuru domas mākslu, rakstniecības mākslu.  Un šī māksla nepavisam nav saistīta ar to, ka ļaudis realizē dzīvē savas idejas. Tie ir cilvēki ir nozīmīgu un vienreizēju  iekšējo likteni, bet nav svarīgi, lai tie būtu  cilvēki ar  praktiskiem un ārējiem sasniegumiem. Bet strāvojumi, kurus gribētos raksturot, iegūst aizvien mistiskāku nokrāsu.
 
 
Sektantiskais racionālisms tiek uzvarēts ar citu garu.
 
 
Draugs, pietiek. Ja tu vēlies vairāk izlasīt, Ej un pats esi rakstījums, pats esi esamība – tā teica viens rakstnieks.
 
 
Viņu nostiprinātais reliģiozā ceļa individuālisms ved pie personības noliegšanas. Tikai iekšējās organizētības ceļš, kas atzīst pasaules un vēsturiskā procesa apļveida garantijas, ved uz personības nostiprināšanu.
 
 
Nostāšanās uz sektantisma “ceļa”, kā teozofisms, pārvērš cilvēku viena kopēja, bezpersoniska dievišķīguma līdzeklī. Tiek noliegta cilvēka reliģiozā pašvērtība, cilvēka veidola atklāšana Dievā, Dieva nepieciešamība cilvēkā. Tā ir monofiziskā  ievirze.
 
 
Šīs reliģiozās ievirzes avots vienmēr ir Kristus dievišķīgi cilvēcīgās dabas noslēpuma noliegšana, atzīta tiek tikai vienotā, dievišķīgā daba. Cilvēkam vajag saplūst ar dievu, apdzēst savu cilvēcisko dabu, lai dotu vietu Dievam, vienotam dievišķīgajam spēkam, dievišķīgajam likumam, vienotai dievišķīgai patiesībai.
 
 
Lielākā daļa sektantu - garīgie kristieši, noliedz cilvēku kā savdabīgu esamību, kā reliģiozu pirmsākumu, kurā saskatāma puse no Kristus reliģijas. Šis reliģiozās domas tips nepazīst daudzas sejas, kā pašas dievišķīgās īstenības piederumu.
 
 
Daži sektanti racionālistiski nepieņem vienīgā un daudzveidīgā antinomiju, Dieva un (cilvēciskās) personības. Cilvēks ir krišana, viltus esamība, tas, ko vajag galīgi pārvarēt dievišķīgajā esamībā.
 
 
Tā kristietība tiek izskaidrota austrumu monisma, Vienotā racionālās mistikas garā. Nav savdabīgas un brīvas cilvēka aktivitātes, bet tikai viena tīra dievišķīga griba. Viss cilvēciskais ir tikai apvalks, nevis kodols. Pašos dziļumos mēs atrodam tikai dievišķīgo, bet nevis cilvēcisko “es”.
 
 
Uz šī garīgā pamata nevar tikt attaisnots un izprasts pasaules vēsturiskais process. Visa cilvēciskā jaunrade tiek uztverta kā melīgs un iluzors apvalks. Savdabīgi tiek apvienots naturālisms ar akosmismu. Cilvēka noliegšana noved pie ļaunuma racionalizācijas un pie visa tumši iracionālā noliegšanas dzīvē. Garīgā kristietība, pārāk gluda un dzīves sarežģītību vienkāršojoša, izraisa pārāk lielu personu un tipu   izskata uzlabošanos.
 
 
Ļoti grūti raksturot reliģiozos meklējumus tautā un no visiem sabiedrības slāņiem veidotajā, klīstošajā Latvijā  pēc grāmatām un  publicētiem avotiem. Šajā Latvijai raksturīgajā reliģiskajā vidē var satikt patiesi reliģiozus  domātājus, savdabīgus teozofus, kuriem ir  ļoti viengabalaina reliģioza sistēma.  Bet šie ļaudis neraksta grāmatas. Viņi ir iekļāvušies Dzīves Grāmatā. Par sektantismu ir atrodama ļoti plaša literatūra, bet tā ir veltīta atsevišķām sektām, pie tam šī literatūra pilnībā neatklāj sektantisma  reliģiozās  dzīves dziļumu.
 
 
Vairumā gadījumu tā izpēta sektantismu no sabiedriskā, nevis reliģiozā viedokļa, sektantisma dvēselei pieiet no ārpuses.
 
 
Misionāru veiktie sektantu pētījumi ir vērsti uz to, lai atmaskotu ķecerības un apspiestu sektantus. Liberālā literatūra  par sektantismu interesējas tikai par sektantisma aizstāvēšanu tiesiskā un politiskā ziņā. Bet ne vienu, ne otru pieeju nevar nosaukt par brīvu un pētījuma priekšmeta dvēseles dziļumus izzinošu. Tāpat tiek uzskatīts, ka no iekšējā, reliģiozā, garīgā viedokļa interesantākas ir nevis izveidotās, noformētās, noslēgtās sektas, bet atsevišķi brīvi Dieva un Dieva patiesības meklētāji, kas dzīvo neviena neierobežotu, radošu reliģiozu dzīvi.
 
 
Un visiem šiem cilvēkiem ir ļoti raksturīga nevēlēšanās zināt pasaules pēctecību, saistīt sevi ar cilvēces pieredzi un domām. Šiem ļaudīm ir sveša iekšējā garīgā organizētība un vēl  svešāka viņiem ir jebkāda tautu domas un daiļrades kulturālā tradīcija. Tas, iespējams, padara tos brīvākus un pārdrošākus, bet noved viņus pie sen atklātu lietu atkārtotas atklāšanas un noslēgšanās savā personīgajā patiesībā, pēc viņu domām – vienīgajā.
 
 
Individuālās reliģiozās domas atrautība no pasaules Izplatījuma domas un no kultūras attīstības vēsturiskajiem ceļiem noved pie vienkāršošanas. Nav pagātnes apgrūtinājuma, dvēselē nav jūtams seno kultūru  uzslāņojums, t.i. - diženais senču mantojums. Visa sarežģītība izzūd, visas problēmas liekas vienkāršas. Šis vienkāršotais domāšanas  mehānisms aizslauka jebkādu esamības daudzveidību. Tāds vienmēr ir sektantisma gars.
 
Latvijas sektantisms ir Latvijas tautas garīgās dzīves neatņemama sastāvdaļa.  Pavisam īpašu garīguma veidu var atklāt Latvijas sektantismā – spēcīgu tieksmi pēc taisnas dzīves, dzīves, kas ir atbrīvojusies no šīs pasaules, jo cilvēkam viņa dzīvē bieži neveicas: problēmas darbā, problēmas ģimenes attiecībās, problēmas valstī, problēmas ar veselību, un Viņš meklē dzīves alkas Dievā, taču tās ir  izkropļotas un slimīgas. Sektantisma pārņemto apziņu bieži piemeklē racionālisms, bet mistiskās slāpes, kas slēpjas citās mūsu sektās, ir lielas.
 
     
 
Sektants ir apsēsts, pareizticīgo dzīves veida, baznīcas un valsts iekārtas  nepatiesības (ārējās) satriekts, ievainots cilvēks. Sektants nesamierinās ar relatīvo, viņš izmanto absolūto pret relatīvo, grib absolūtu dzīvi, kaut arī pats nepieliek pūles, lai tas tā būtu.
 
 
Katrā sektā ir neliela daļiņa no  reliģiozās patiesības, ir izkropļota patiesība. Sektants vienmēr ir noskaņots apliecināt  daļu patiesības  kā vienīgo un pilnīgo, vienu gaismas staru pieņemot par sauli. Sektantismam raksturīga aprobežotība un maza apziņas ietilpība, dzīves horizontu ierobežotība, jūdu gars.
 
 
Ar to ir saistīta pašapliecināšanās un vienreizīgums sektas psiholoģijā, aklums pret pasaules un vēsturiskās dzīves daudzveidību, mūsu  senču pasaules  kultūras pieredzes nezināšana. Sektants negrib zināt neko individuālu, nevērtē un nemīl individuālo, viņš ir iegrimis tikai vienotajā kopīgajā, kuru redz nevis kopumā, bet gan tikai daļēji.
 
 
Sekta atdala sevi no pasaules, no kulturālās un valsts sabiedriskās dzīves. Bet pilnības sasniegšana šīs pasaules dzīvē caur sektantismu vienmēr ir iluzora, vienmēr pastāv pašapmāns. Jau jebkurš saimniecisks akts iesaista sektantu pasaules apritē un pakļauj viņu kultūras mantojuma ietekmei. Piemēram, stādot kartupeļus, sektants jau pieņem ķeizara valstību, viņš dzīvo atbilstoši likumam un likumīgi. Ne iespējamība pārvarēt dabas kārtību un dabas likumus šajā grēcīgajā pasaulē ierobežo jebkādu vēlēšanos dzīvot atbilstoši absolūtajai, dievišķīgajai patiesībai, kas noraida jebkādu kompromisu. Garīgo kristiešu sektantiskā apziņa saskata visu nepatiesību un visu grēku tikai cilvēku dzīvē, cilvēku sabiedrībā un kultūrā, savukārt dabas veidoto kārtību viņi uzskata par labu un  dievišķīgu.
 
  
 
Kosmiskā ļaunuma problēmas šai apziņai nepastāv. Šim reliģiskās domas tipam nav nekādas kosmoloģijas. Tajā cilvēciskā dzīve ir atrauta no kosmiskās dzīves. Bet tas vienmēr noved pie utopisma. Šī apziņa ir nespējīga nošķirt absolūto  un  relatīvo, tā absolutizē relatīvo. No tā rodas sīkumu pārspīlēšana un gatavība mirt sīkumu dēļ. Es domāju par īpašībām, kas ir kopīgas dažādu novirzienu garīgajiem kristiešiem. Apziņas vājums ir raksturīgs visām sektām, un pati gaismas meklēšana sektantiem notiek tumsā.
 
 
Gandrīz visām sektām raksturīga moralizēšana. Daudzu garīgo kristiešu un sektantu moralizējošā sīkumainība un pedantisms  ir nepanesami. Tie atklāj pārāk ārēju  attieksmi pret dzīves ļaunumu. Mūs interesējošās reliģiskās domas tips noliedz pastāvīgo likuma sfēru, ķeizara valsti. Un šīs noliegšanas otra puse ir garīgās dzīves pakļaušana likumam, likuma zināšana, kristietības senlaicīgā izpratne. Absolūtas nozīmes piešķiršana relatīvajam, privātajam, sīkajam, niecīgajam ir garīgās brīvības un apgaismības trūkums.
 
 
Šī iegrimšana tikumības sīkumos, kuru dēļ jebkurš sektants ir gatavs uz lieliem upuriem, rada īpaša veida sabatismu, kura dēļ, kā liekas, Kristus cilvēku ir atbrīvojis uz mūžiem.
 
 
Cilvēks ir augstāks par sestdienu, cilvēks ir kungs arī pār sestdienu. Bailes sevi apgānīt, nosmērēt savu balto apģērbu – lūk tikumīgais farizejisms, kas ir pilnīgi svešs Kristus garam.
 
 
Kristus ēda un dzēra kopā ar muitniekiem, deva priekšroku grēcinieces sabiedrībai, nevis taisnajiem farizejiem,  nebaidījās pārkāpt likumu, mīlestību pret visu un visiem vērtēja  augstāk par jebkādu tikumības normu. Evaņģēlija morāle ir bezgalīgi brīva, tā nav normatīva, nav likuma kalpu morāle, tā ir mīlestības morāle, iekšējā morāle.  Tie, kas nepretojas ļaunumam, ārēji noliedz jebkādu varmācību un vairāk par visu baidās no jebkādas ārējas fiziskas varmācības. Un tajā ir morāles mehanizācija, labā un ļaunā ārēja izpratne.
 
 
Iekšējā, garīgā varmācība var būt lielāks ļaunums kā ārējā, fiziskā varmācība, kuras nozīmi nevajag pārāk pārspīlēt, jo tās daba ir sekundāra un reflektora. Tie, kas nepretojas ļaunumam, pārāk baidās no ciešanām šajā pasaulē un vēlas no ciešanām izvairīties. Bet cilvēkam vajag panest ciešanas, iemācīties norūdīt savu garu. Jo savu laimi kaļ viņš pats.
 
 
Ir kļūdaini jaukt Kristietības garu ar aitas garu. Kristietim nepavisam nav nepieciešama  aitas bezatbildība un pasivitāte. Bālasinība un bezkaislība nebūt nevar tikt atzīta par labvēlīgu augsni gara kristīgai norūdīšanai.
 
 
Dievcilvēka – Kristus reliģija, pirmkārt, pieņem cilvēku, cilvēka dabu, kurš var tikt piesists krustā, var daudz ko upurēt un no daudz kā atteikties, bet kuram ir jābūt un uz mūžiem jāpaliek cilvēciskam. Un pašām ļaunākajām cilvēciskajām kaislībām vajag tikt pārvērstām un pārveidotām labajās, nevis izdzēstām un iznīcinātām. Viss ļaunais, skaudīgais, savtīgais cilvēkā  ir tikai dievišķīgās labestības izkropļojums.
 
 
Racionālisms ir atrodams arī tā saucamajās mistiskajās sektās. Tas izpaužas, pirmkārt, jebkāda veida antinomijas noliegšanā, bailēs no dogmu bezprāta, vienmēr esošajā slieksmē uz monismu un monofiziskumu. Sektantu apziņā nespēj ietilpt divas dabas un divas gribas, dievišķīgā un cilvēciskā, kas apvienotas un iemiesotas vienā. Šī apziņa atzīst tikai dievišķīgo dabu un dievišķīgo gribu, savukārt, no cilvēciskās - izvairās.  
 
    
 
Lai gan šodien vienmēr var sacīt, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības un Dievs ir cilvēks, bet cilvēks ir Dievs. Racionālisms ir atrodams arī svētbilžu neatzinēju vidū, kulta simbolikas neizpratnē un atsvešinātībā no reliģiozās estētikas.
 
Visi sektanti un visi garīgie kristieši līdz galam neizprot grēka izpirkšanas mistēriju, svētā vakarēdiena sakramentu, tā spēku, kas atbrīvo no grēka un nozieguma. Viņiem pats svarīgākais ir  tikumiskā pilnveidošanās, dievišķīgā likuma ievērošana.
 
 
Racionālā novirziena  sektanti noliedz dieva svētību un nonāk pie morālā likuma reliģijas. Sektanti tikpat kā nejūt Baznīcu ne tikai ārējā nozīmē, bet arī kosmiskā nozīmē. Viss sektantisms ir pretējs universālajam garam.
 
 
Iedziļināšanās tikai sevī, nodarbošanās tikai ar vienu padara neiespējamu  kontaktēšanos ar mūsu Izplatījuma pasauli. Dažas sektas cenšas radīt savu baznīcu, kas būtu attīrīta no visiem pasaules un vēstures uzslāņojumiem, un piedāvā savus sakramentus.
 
 
Bet reliģiozā jaunrade nevar tikt virzīta uz patvaļīgu baznīcas radīšanu, uz savu sakramentu radīšanu. Reliģiozā jaunrade nav seno svētumu noliegšana, to pārveidošana un aizvietošana ar citiem, tā ir saistīta ar jaunām reliģiozām tēmām un jauniem atklājumiem.
 
 
Bet sektantismā nekad nemēdz būt jaunu atklājumu, tas vienmēr ir aizņemts  ar vecu  atklājumu pārstrādāšanu, izmainot kādu sīku, daļēju patiesību, kas tiek uztverta kā vesela. Sektanti parasti vēlas atgriezties atpakaļ pie kādas pazaudētas sākotnējas skaidrības, nevis iet uz priekšu pa civilizācijas attīstības ceļu.
 
 
Mūsu sektantismā atrodamas dziļas mistiskas slāpes. Un patiesi pārsteidzoša ir to sektas veidojošo cilvēku garīgā sasprindzinātība un enerģija, kas ceļo pa mūsu zemi. Šī tumsa un nakts jūtama gan pie šaustītājiem, gan pie nemirstīgajiem, gan pie netovciem, gan daudziem daudziem citiem.
 
 
Mūsu mistiskais sektantisms  kaislīgi tiecas atbrīvoties no pasaules meliem un ārējās pasaules nepatiesības, kaislīgi cenšas pāriet Gara valstībā, saspringti gaida vecās pasaules galu un jauno svētā gara atnākšanu.
 
 
Bet īsta garīgā brīvība, personības reliģiska atbrīvošana sektantismā netiek sasniegta. Sektantismā, pat tā pašās ievērojamākajās izpausmēs, personība vēl pilnībā nav aizgājusi no pirmatnējā naturālistiskā kolektīvisma. Un patiesība par cilvēku,  par cilvēka personību paliek pilnībā neatklāta. Tautas sektantismā arī ir bēgšana no cilvēka pie Dieva, kuru mēs esam redzējuši un redzam inteliģentos reliģiskos strāvojumos. Nav tīri cilvēciska  pirmsākuma, cilvēciskas aktivitātes, kas būtu virzīta uz savas tautas un visas civilizācijas uzplaukumu. Netiek saskatīts personiskais – Es, kā Mēs kopējā ietilpība. Cilvēciskā aktivitāte sektās tiek atzīta vēl mazāk kā pie pareizticīgajiem. Atklājumus par cilvēcisko jaunradi mūsu garīgajā Kristietībā var atrast aizvien mazāk.  
 
 
Tas reliģiozais narodņicisms, kuru tautas garīgajā dzīvē, tautas sektās meklē reliģiozais centrs, pēc manām domām, ir meli un pašapmāns. No tā mums vajag atsvabināties.
 
Tauta – vienkāršā tauta ir tādi paši cilvēki kā visi, tajā ir daudz tumsas, mantkārības, aprobežotības, ne tikai tās pelēkajā masā, bet arī starp izredzētajiem. Labākie ļaudis no tautas paši meklē gaismu. Labākie cilvēki no tautas paši meklē gaismu, izejot no dabiskās tautas dzīves tumsas, pilnveido sevi garīgi un fiziski un mazāk par visu viņi uz sevi kā tautu ļauj iedarboties gaismas avotiem. Tie, kas ir tuvāk saskārušies ar šiem labākajiem cilvēkiem no tautas, viņu garīgās dzīves krāsu, labi zina reliģiskā narodņicisma nepatiesīgumu.
 
 
Zināmā garīgu un reliģiozu kontaktu dziļumā pilnīgi izzūd atšķirības starp vienkāršu puisi no laukiem un kultūras cilvēku, kungu vai  inteliģentu,  tiek atrasta kopīga valoda un spēja uz pašu intīmāko savstarpējo izpratni. “Vienkāršais puisis” garīgi var justies daudz tuvāks “kungam” kā citiem  vienkāršajiem puišiem.
 
 
XIX gs. sākumā, Aleksandrijas periodā, notika sabiedrības augstāko kārtu, aristokrātijas,  mistiskās kustības  tuvināšanās zemākās kārtas, tautas mistiskajai kustībai. Narodņiku kustība nozīmē sociālo kategoriju pārcelšanu uz garīgo dzīvi, kas pēc būtības nav saistīta ar šīm kategorijām. Tas ir inteliģences virziens, kas aizvien vairāk apgrūtina pieeju tautai. Es pēc personīgās pieredzes zinu iespējas garīgi kontaktēties ar cilvēkiem no tautas un esmu dzirdējis šo cilvēku pašu liecības par narodņiku kustības meliem.
 
 
Augstāko garīgās dzīves tipu vajag meklēt nevis izkristalizētās tautas sektās  un tautas reliģiozitātē sadzīvē, bet pie atsevišķiem cilvēkiem ar iedzimtu talantu, kas ir pilni kvēlu reliģiozu alku, tautas teozofiem, svētceļniekiem, mūžam neapmierinātajiem, tiem, kas nekad nesastingst un nepaliek vienā vietā.
 
 
Sektās nepatīkami ir mēģinājumi sevis izdalīt no pasaules un savas nevainojamības izcelšana. Sektas sākas no garīgas degšanas, no garīga pacēluma, bet beidzas, izveidojoties pašapmierinātai sektantu sadzīvei, sastingušai, atdzisušai un daudzās dzīves sfērās zināšanas,  kultūru un mūsu civilizācijas attīstību ierobežojošai.
 
 
Ļoti nepatīkams gars valda dažās sektās, kuras, savas sektas ietvaros pasludina paši sevi par izglābtiem, bet visu pārējo pasauli – par mītošu tumsā un pazušanā. Šis elements sastopams visās sektās. Sektām ir liktenīga nosliece uz deģenerāciju. Un,  pēc manām domām,  mūsu uzdevums ir nepieļaut sektu masveida izplatību mūsu valsts teritorijā.
 
 
Ievērojama daļa sektantu tiecas pēc tīri evaņģēliskas Kristietības, attīrītas no visiem vēsturiskās attīstības uzslāņojumiem. Un visas mūsu sektas var iedalīt divos galvenajos tipos pēc dažādas attieksmes pret Evaņģēliju.  Vieniem evaņģēlija teksts liekas  ārēji autoritatīvs, un šajā tipā sastopams Baznīcā neatrodams burtiskums, kurš atzīst Svētos rakstus par daļu no mūsu senču svētā mantojuma.
 
 
Citiem Evaņģēlijs nozīmē iekšēju garīgu faktu, un šim tipam attieksme pret Evaņģēlija tekstu ir pilnīgi brīva. Pirmais sektantisma tips, ko nosacīti var dēvēt par evaņģēlisko kristietību, mani interesē maz. Interesants un ievērības cienīgs ir otrs tips, kuru var saukt par garīgo kristietību. Bet arī garīgā kristietība tiecas noliegt vēsturisko reliģiozo attīstību un apliecināt zināmu statisku garīgo evaņģēlisko kristietību.  Šīs īpašības padara to radniecīgu protestantismam, kas vienmēr meklē skaidrību aizmugurē, sākotnējā kristietībā, un noraida baznīcas garīgās attīstības dinamisko procesu.
 
 
Pat garīgas, nevis burtiskas Evaņģēlija izpratnes gadījumā Evaņģēlijs tiek izprasts statiski, nevis dinamiski, kā gatavs atklājums, nevis kā jaunas dzīves sēkla, ko atklāj un attīstīta cilvēce.
 
 
Ne sektantismam, ne evaņģēlismam, ne garīgajai kristietībai  nav raksturīgs reliģiozais dinamisms. Baznīcas kristietība pēc sava reliģiozā principa ir dinamiskāka, lai gan atsevišķos laikmetos arī tā var savā attīstībā apstāties.
 
 
Arī  katoļiem un modernistiem ir  pamats  raudzīties uz protestantismu kā uz reakcionāru parādību, kas virzās atpakaļ, noliedzot garīgās reliģiozās attīstības principu. Šī savdabīgā reakcija atrodama arī mūsu sektantismā.
 
 
Sektantisma patoss nav dinamisks, bet statisks patoss, tā ir pazaudētās un pirmatnējās skaidrības, nevis jaunas jaunrades meklēšana. Atgriešanās pie sākotnējās Kristietības nekādā gadījumā nav iespējama un ir nevēlama, kā  nav iespējama un ir nevēlama atgriešanās pie sākotnējās dabas, pie dabiskuma, garīgā elementārā  rakstura, un neatklātais Evaņģēlijs nav sastingušu noteikumu un sprediķu krājums, tas ir – jaunas dzīves aizsākums.
 
 
Sektantisms ir divējāds, tas ir reliģiozi revolucionārs un reakcionārs, vērsts uz priekšu un uz aizmuguri, dinamisks un statisks, mistisks un morālisks, stihisks un racionāls.
 
 
Rupja svētbilžu postīšana, rupja attieksme pret baznīcas kultu un baznīcas dogmām, kuras ir cēlušās no mūsu senču diženā mantojuma, necieņa pret svešiem svētumiem ir sektantisma abstraktais racionālisms un abstraktais morālisms, nejūtīgums pret vēstures mistiku. Sektantu patosā pārāk daudz kas tiek noteikts negatīvi, - caur mūsu pareizticīgās sadzīves zemiskumu, baznīcas iekārtas grēkiem.
 
 
Oficiālā baznīcas kārtība, pēc manām domām, neapmierina mūsu tautas garīgās slāpes, atstāj dzīvo ūdeni meklējošos slāpes neremdējušus, vientuļus, pamestus vienus.
 
 
Bet reliģiozās dzīves identifikācija  ar negatīvo atstumšanu liecina par garīgo verdzību, nepietiekošu garīgo brīvību un nepavisam ne par pareizu tās izpratni. Sektantisms  ir neparasti sarežģīta parādība. Un ar lielām grūtībām var šajā haosā atrast zināmus tipiskus reliģiozās domas elementus.
 
 
Mūsu sektantismā pārsvarā ir svētā gara noliedzēju tips, pavisam īpašs un savdabīgs reliģiozs tips. Šis reliģiozais tips ir daudz plašāks kā tā parādība, kura šaurākā nozīmē tiek saukta par svētā gara noliedzēju kustību. Gandrīz katrā garīgajā kristietī ir svētā gara noliedzējs. Viņa garā ir esamības apjoma sašaurināšanās, samazināšanās taisnas dzīves vārdā.
 
 
Šis gars neietver sevī vēsturi un visu jaunradīto vērtību daudzveidību. Svētā gara noliedzējā parādās pārāk daudz nešķīstā, ja cilvēks garīgā ziņā ir sasniedzis vairāk kā nekā viņš. Sātanisks kārdinājums svētā gara noliedzējam ir dievišķīgā skaistuma apliecināšana visās tā izpausmēs. Tikai pats vienkāršākais, pats elementārākais viņam liekas dievišķīgs. Visu miesīgo vēsturē viņš ar riebumu noraida. Un tieksme pēc svētā gara noliegšanas ir daudziem reliģioziem meklētājiem no inteliģences vidus.
 
 
Pašu svētā gara noliedzēju Latvijā un Krievijā jau vairs gandrīz nav, viņi ir pārcēlušies uz Ameriku, bet ir palikusi svētā gara noliedzēju skola. Svētā gara noliedzēju patiesības alkas pārvēršas esamības bagātību iznīcināšanā. Svētā gara noliedzējiem netīkama ir radošā jaunrade, radošā pārmērība.
 
 
Svētā gara noliedzēji ir radušies kā negatīva reakcija uz tumšo un žņaudzošo nepatiesību, tos saindē vecais ārējā ļaunuma jūgs. Un viņu pozitīvie,  radošie sasniegumi ir tik kropli un nabadzīgi.
 
 
Cits sektantisma tips ir šaustītāji. Šaustītāji kā tautas mistikas un reliģiozas domas tips ir saprotami plašāk nekā kā tikai šai  vārdā nosauktās sektas locekļi. Svētā gara noliedzēju kustība nav ekstātiska un ar noslieci uz orģijām. Šaustītāji, pirmkārt,  ir  ekstātiski  un ar noslieci uz orģijām.  Tajā laikā, kad svētā gara noliedzēji meklē patiesību, šaustītāji meklē prieku, svētlaimes izjūtu par savu eksistenci šajā pasaulē.
 
 
Gan svētā gara noliedzēji, gan šaustītāji grib pāriet no šīs pasaules garīgajā, meklē garīgumu. Bet, cik dažādi, cik pretēji ir ceļi, pa kuriem gars iemiesojas šaustītājos un svētā gara noliedzējos. Gan šaustītāji, gan svētā gara noliedzēji pieder pie garīgās kristietības, bet šiem diviem reliģiozitātes tipiem gars un garīgums nozīmē pilnīgi  kaut ko citu.
 
 
Šaustītāju ekstāzes ir erotiskas ekstāzes. Šaustītāju atzarojumam – skopciem dzimuma reliģiozā problēma tiek izjusta kā ugunīga problēma. Savukārt svētā gara noliedzējos, tāpat kā tolstojistos,  ir kaut kas no  bezdzimuma būtnēm.
 
 
Šajā reliģiozajā tipā pilnīgi trūkst erotikas. Šaustītājiem nav svarīgs orģiju veida ekstāzes iemesls, ir svarīgas tikai sekas, pati ekstāzes enerģija. Šaustītāji meklē prieku, svētlaimi zemes virsū, ķermenī un vēlas izdarīt ar ķermeni kaut ko tādu, lai tas  nesasaistītu, netraucētu gara priekam. To viņi cer panākt caur kolektīvu ekstāzi, kolektīvā darbībā pie šaustītājiem ierodas gars.
 
 
Svētā gara noliedzēji savus meklējumus realizē individuāli, un viņu kopējā kopienas dzīve ir bez jebkādas ekstāzes, jebkādas gara saskarsmes. Svētā gara noliedzēji ir monisti, viņi vēlas paši dzīvot skaidru garīgo dzīvi, pārvarēt šo pasauli, nepieliekot īpašas pūles sabiedrības attīstībai kopumā.  
 
 
Šaustītāji ir slēpti duālisti, viņi dzīvo dubultu dzīvi – pasaulē, dabas kārtībā, un garā, dievišķīgajā kārtībā.
 
 
Atraušanās no sadzīves un sadzīves realitātes, aiziešana no dzimtas, miesīgās dzīves noliegšana ir gan šaustītājiem, gan svētā gara noliedzējiem. Bet šī aiziešana ir ļoti atšķirīga.
 
 
Svētā gara noliedzēji veido zemes apstrādātāju kolonijas, oāzes pasaules tuksnesī un saimnieciski iekārto dzīvi bez pretošanās un varmācības.
 
Šaustītāji sarīko reliģiskas ceremonijas, kolektīvā ekstāzē pie viņiem pēkšņi ierodas gars.
 
 
Gan vieni, gan otri  meklē iekšējo Kristu, - Kristu, kas ir dzimis viņos pašos. Gan vieni, gan otri  ļaunprātīgi izmanto Kristietības vārdu, lai apzīmētu nekristīgu pieredzi, mistisku reliģiozu Austrumu pieredzi, budisma vai pagānu pieredzi, kas nepazīst cilvēka vaigu.
 
  
 
Šaustītāju kustība ir pati ievērojamākā parādība krievu tautas mistikā.  Bet tai ir divējāds raksturs. Atbilstoši šaustītāju pieredzei šaustītāju Kristus, šaustītāju Dievmātes  uztvere, kas  vienmēr ir saistīti ar konkrētiem cilvēku tēliem, balansē uz naža asmens, jo ir iespējams pretējās puses  atrāvums.
 
 
Ļoti smalka, tikko uztverama iezīme atdala šos divus reliģijas uztveres veidus: šis Ivans – iekš Kristus ir Kristus iemiesojums, vai šajā Ivanā ir Kristus.  Šaustītāji meklē konkrētu  dievišķīgās dzīves uztveres materialitāti. Tas ir ceļš uz bezdibeni. Un kāds vienmēr iekrīt bezdibenī, ieveļoties tumšajā stihijā.
 
 
Visu Evaņģēlija vēsturi šaustītāji grib pārcelt pie sevis, savā kuģī, savos brāļos un māsās. Bet šo diženo mistisko uzdevumu viņi veic nevis dievišķīgajā dzīvē iegrimušā gara dzīves dziļumos, bet virspusē - dabas pagāniskajās stihijās iegrimušajā  ķermenī. Šaustītājos ir diženas  mistiskas slāpes, [taisna] smeldze pēc gara ekstātiskās dzīves.
 
 
Šaustītāju stihijai tautā jābūt izgaismotai, logosam vajag izgaismot šo tumsu. Un tad tiks iegūta milzīga mistiskā enerģija, ko varēs izmantot valsts reliģiskajai atdzimšanai. Bez tā mūsu zemes tumšā stihija aizkavēs cilvēka attīstību mūsu valstī.
 
Vislielāko prieku un cerību uz mūsu nākošo, garīgo reliģisko atdzimšanu dod izjūta, ka sakrīt  garīgā dzīve kalngalos, kultūras dzīves smailēs, un pašos zemākajos tautas dzīves slāņos. Reliģiskā atdzimšana var būt tikai nacionāla. Bet tautiskums ir kvalitāte, nevis kvantitāte. Tautas garīgās dzīves dziļums slēpjas izvēlētās individualitātēs, nevis masā, ne tautas sadzīvē, kura vienmēr ir tikai perifērija.   Garīgāko Kristiešu sakaru pārtraukšana ar dzimtas dzīves veidu notiek gan augšā, gan  apakšā.
 
 
Tiek atmaskoti redzamās dzīves meli un nepatiesība un sākas dzīves neredzamās jēgas meklēšana. Garīgie klejojumi ir diženākā mūsu gara parādība. Bet, lai iestātos pilnīga reliģiska garīgā atdzimšana un sāktos reliģiskā jaunrade, ir nepieciešama atbrīvošanās no sektantisma gara, kurš vienmēr nozīmē garīgās enerģijas melīgu  virzienu. Vēlmei pēc vienotības un visuma (baznīcas) apvienošanās vajag uzvarēt vēlmi pēc domstarpībām un noslēgtas atdalīšanās.
 
 
Patiess ezoterisms nav sektantisms, tajā ir atrodams patiess universālums, patiesa kosmiskās hierarhijas un Visuma likumu apliecināšana. Tautas reliģiskajā kustībā vajag atklāties  tautu kultūras reliģiskajai jēgai kā cilvēces ceļam. Tautas garīgajā dzīvē  J.Bjome, tā saucamajos XIX gadsimta  sākuma “masonu” tulkojumos, un citi mistiķi ir saglabājušies daudz  daudz dzīvāki kā mūsu šodienas kultūrslānī un mūsu literatūrā. Bet šajā tautas garīgajā dzīvē vajag  ietilpināties visiem mūsu tautu kultūras augļiem un vajag atklāties to reliģiozajai jēgai.
 
 
Īstā reliģiozā kustība Latvijā, pēc manām domām, vēl nav sākusies. Bet tādas kustības lieliskās iespējas mūsu garīgajā dzīvē ir. Sava patiesība ir visos trijos kristietības  reliģiozās domas tipos.   Visi vēlas iziet no sastingušās, pārakmeņotās, atmirušās, ārējās, sadzīves  valsts utilitārās reliģiozitātes, visi dažādos veidos cenšas sasniegt  jauno reliģisko  dzīvi. To vajag ietekmēt valstij. Jau no bērnības tai vajag cilvēkam iemācīt garīgumu, audzināt viņā Mīlestību, patriotismu, utml.
 
 
Nemanāmi piedzimst jauns cilvēks. Un Latvijas reliģiskajā domā vienmēr ir bijis aktuāls pravietojums par jaunu pasaules laikmetu, vienmēr ir sajūta, ka vecā pasaule tūlīt ies bojā. Reliģiozajām pārmaiņām jānotiek (pašas) Baznīcas iekšienē, tās apslēptajā būtībā. Un vienādi netaisni ir tie, kuri ir pieķērušies (tikai) Baznīcas ārējam apvalkam, un tie, kuri noliedz tās (mūžīgo) iekšējo un saprātīgo kodolu.
 
 
Reliģiozajai gribai vajag būt virzītai uz jaunrades atklājumiem, uz cilvēka kalpošanu cilvēkam, uz Mīlestības izpausmēm, uz garīgo attīstību Visuma mērogos, kuras iniciatīvu uzņemas cilvēks.
Kapu pieminekļi, kapu apmales, bēru izmaksas, bēru vainagi rīgā, ziedu piegāde, apbedīšanas birojs, ziedu kurjers, kapu plāksnes, apbedīšanas firma rīgā, cik izmaksa bēres, bēru mielasts rīgā, bēru organizēšana, apbedīšanas pakalpojumi, bēru mielasts, apbedīšanas izmaksas, cik maksā bēres, apbedīšanas birojs, apbedīšanas firma, apbedīšanas izmaksas, cik izmaksā bēres, kapu krusti cenas.
 



Abbedīšanas pakalpojumu
kremācijas centrs RANTANS SIA
Artilērijas iela 46, Rīga, LV-1009
    +371 67272289, +371 29262410
Mēs būsim ar Jums jūsēja grūtajā brīdi.. Mūsu apbedīšanas firmas RANTANS reputācija ir garantija, ka sēru pasākums notiks cienīgi.
Atgriezties pie satura