Izcili latvieši un viņu ieguldījums protestantisma attīstībā

Published by Konstantīns Žiharevs ieeja Psiholoģija · Otrdiena 02 Mai 2023
Tags: Viņpasaulē, ar, cieņu, Apbedīšanas, pakalpojumi, Izcili, latvieši, protestantisma, attīstība, PROTESTANTISMS, Psihologs, Konstantīns, Žiharevs, Rīga, Psihologa, pakalpojumi

Kas ir PROTESTANTISMS

Protestantisms ir viena no galvenajām kristietības tradīcijām, kas radās 16. gadsimta Reformācijas laikā. Tas ir reliģiskais un teoloģiskais virziens, kas atdalījās no Romas Katoļu baznīcas un uzsver indivīda ticības personisko attiecību ar Dievu.

Protestantisma pamatā ir vairāki centrālie principi:

Sola Scriptura (Vieglprātīgs tikumīgums): Protestanti uzskata, ka Svētie Raksti ir vienīgais Dieva atklāšanas avots un tā ir galvenā autoritāte garīgajā un ticības jautājumos. Tiek akcentēta ikviena indivīda spēja lasīt un izprast Bībeli pašam.

Sola Fide (Ticība vien): Protestanti uzskata, ka pestīšana ir iegūstama tikai caur ticību Kristum, nevis pelnīta ar darbiem vai sakramentiem. Tas nozīmē, ka cilvēks tiek taisnots un attaisnots Dieva priekšā tikai ticības dēļ.

Sola Gratia (Viņa žēlastība vien): Protestanti uzsver Dieva žēlastību kā vienīgo cēloni cilvēka pestīšanai. Pestīšana ir Dieva dāvana, kas neizriet no cilvēka nopelniem, bet no Viņa žēlastības.

Solus Christus (Kristus vien): Kristus tiek atzīts par vienīgo starpnieku starp cilvēku un Dievu. Nav nepieciešami papildu starpnieki vai svētnīcas, lai sasniegtu Dievu.

Protestantisma ietvaros pastāv daudzveidīgi konfesionālie virzieni un baznīcas, tostarp luterānisms, reformācijas kustība, kalvinisms, metodisms, baptisms, prezbiterisms un citi. Katrs no šiem virzieniem var atšķirties attiecībā uz teoloģiju, baznīcas hierarhiju, rituāliem un mācībām.

Protestantisma ietekme ir bijusi nozīmīga gan reliģiskā, gan sociālā un kultūras jomā. Tā ir veicinājusi individuālo reliģisko brīvību, tādu kā protestantu etika, sabiedrības līdzdalību un ekumēnisko dialogu ar citām reliģiskajām tradīcijām.

Būtisks aspekts protestantisma ir arī lasītāj-saime, kas iezīmē protestantisko kopienu līdzdalību un iespēju personiski izprast Svētos Rakstus.

Galvenais, kas jāatceras, ir tas, ka protestantisma dažādie virzieni un baznīcas var atšķirties, un konkrētas mācības un prakses var būt specifiskas katram no tiem.

Jāatzīmē, ka XX gadsimtā protestantisms pārdzīvo zināmu garīgu degradāciju. Ja Mārtins Luters, Kalvins un viņu tuvākie sekotāji izvirzīja sev mērķi sasniegt “ticības tīrību”(savā izpratnē), meklēt reliģiskas patiesības, tad mūsdienu protestantu kustībām, galvenokārt, raksturīga tieksme sasniegt savus personīgos mērķus un apmierināt savas personiskās ambīcijas.

Vēsturiskais protestantisma rašanās cēlonis bija tas, ka katoļu baznīca bija atkāpusies no kristīgās ticības skaidrības un, tam sekoja daudzas izmaiņas dogmu, dievkalpojumu, draudzes locekļu reliģiskās dzīves jomā. Baznīcas jaunievedumi noveda pie tā, ka daudzos gadījumos Romas katoļu baznīca izrādījās nespējīga pilnībā apmierināt ticīgo reliģiskās vajadzības.

Katoļu baznīcas pārstāvji mēģināja pastiprināt savu ietekmi uz Eiropas valstu laicīgo varu, tā rezultātā Rietumvalstu baznīca aizvien vairāk sāka līdzināties administratīvai nevis garīgai organizācijai. Indulgenču pārdošana, inkvizīcija un tamlīdzīgas parādības bija pretrunā ar kristietības reliģisko pasaules uztveri. Pie tam, ļoti daudzu vēsturisku iemeslu dēļ ne reizi vien radās baznīcas divvaldība.

Tā, piemēram, 1378. gadā baznīcas vara izrādījās sadalīta starp diviem pārvestiem – Urbanu IV un Klimentu VII, no kuriem katrs apgalvoja, ka izvēlēts amatā likumīgi un prasīja bezierunu pakļaušanos sev.

Ticīgie cilvēki jutās apvainoti, jo viņu uztverē jēdziens baznīcas dzīve bija cieši saistīts ar “pāvesta” institūtu. Kā uzskatīja katoļi, ”pāvests ir otrs veids kā izpaužas Jēzus Kristus reālā klātbūtne baznīcā”(pirmais bija piedalīšanās svētā vakarēdiena sakramentā), ar viņa muti it kā runā pats Kristus.

Izveidojusies situācija atklāja katolicisma mazspēju, un starp Romas baznīcas teologiem un prelātiem nobrieda doma par nepieciešamību šķelties un veikt baznīcas reformu.

Mēģinājumi veikt iekšējās reformas notika vairāk kā divsimt gadus, bet pāvesta kanceles un inkvizīcijas pretestības dēļ, tie palika neauglīgi. Tas noveda pie tā, ka reformācijas kustība vairs nespēja ap-robežoties tikai ar baznīcas iekšējiem mērogiem. Viens no visspilgtākajiem kopējās neapmierinātības paudējiem tajā laikā bija Mārtins Luters.

Protestantisms (burtiski – “publiski pierādošais”) - viens no galvenajiem kristietības virzieniem. Atšķēlies no katolicisma reformācijas laikā (16. gs.). Tajā apvienojas daudzas patstāvīgas strāvas, baznīcas, sektas (luterāņi, kalvinisti, anglikāņu baznīca, metodisti, baptisti, adventisti u.c.).

Protestantismam ir raksturīgs: trūkst principiāla garīdzniecības un laicīgo cilvēku pretstatījuma, notiek atteikšanās no sarežģītās baznīcas hierarhijas, kults ir vienkāršots, protestantisma ietvaros nepastāv mūku dzīve u.c.; protestantismā nepastāv Dievmātes, svēto, eņģeļu, svētbilžu kulti; sakramentu daudzums ir samazināts līdz diviem (kristīšana un svētais vakarēdiens). Galvenais ticības mācības avots ir Svētie Raksti.

Protestantisma baznīcām ir galvenā loma ekumēniskajā kustībā (kustībā par visu baznīcu apvienošanu). Protestantisms ir izplatīts galvenokārt ASV, Lielbritānijā, Vācijā, Skandināvijas valstīs un Somijā, Nīderlandē, Šveicē, Austrālijā, Kanādā, Baltijas valstīs (Igaunijā, Latvijā u.c.). Kopējais protestantisma piekritēju daudzums ir apmēram 600 milj. cilvēku.

Atdalījies, Viņš atzina par iespējamu atsevišķu eksistenci, bet apvienošanās meklējumus uzskatīja par nevajadzīgiem, pārejas stāvokli par pastāvīgu, līdzekli – par mērķi. Konstances un īpaši Bāzeles baznīcu sapulces izvirzīja sev mērķi ne vien reformēt Rietumu baznīcu, bet arī savienot to ar Austrumu baznīcu, kurai Islams draudēja ar paverdzināšanu.

Pati Rietumu baznīcas reforma tāpēc arī bija nepieciešama, ka ļaunprātīga izmantošana padarīja Rietumus bezspēcīgus pret Musulmaņu Austrumiem. Un husīti, kuri Kausa vietā meklēja garīdzniecības un laicīgu cilvēku iekšēju tuvināšanos, protams, cerot rast spēku vienotībā, meklēja apvienošanos ar grieķiem, kurus bija pievarējuši turki. Protestantisms, kas ir radies jau pēc Konstantinopoles krišanas, sāka noliegt tikai reliģiju, lai gan Konstantinopoles krišana uzlika protestantiem, tāpat kā Tridentas baznīcas sapulcei pienākumu atbrīvot pirms mēģinājumiem baznīcas apvienot.

Ja Bāzeles baznīcu sapulce un husītisms varēja sašaurināt savu uzdevumu tikai līdz baznīcu apvienošanai, tad protestantismam un Tridentas baznīcas sapulcei, kas bija jau pēc Cargradas krišanas, vajadzēja sev izvirzīt mērķi, atbrīvot Kristietības galvaspilsētu Konstantinopoli. Reformācija bija sadalīšanās tāpēc, ka vienotība tika jaukta ar paverdzināšanu. Reformācija veda uz bezspēcību.

Protestantu baznīcām ir galvenā loma ekumēniskajā kustībā (par visu baznīcu apvienošanu). Protestantisms ir izplatīts galvenokārt ASV, Lielbritānijā, Vācijā, Skandināvijas valstīs un Somijā, Nīderlandē, Šveicē, Austrālijā, Kanādā, Baltijas valstīs (Igaunijā, Latvijā) u.c. Protestantisma piekritēju kopējais daudzums ir apmēram 600 miljoniem cilvēku.

Atvadu ceremonijas un bēres ir daļa no mūsu dzīves, kas nesīs sāpes un skumjas. Tomēr, lai gan tas varētu būt grūti, ir svarīgi saprast, ka šie brīži ir arī iespēja atcerēties un godināt mūsu mīļotos, kuri vairs nav ar mums.

Meklējot informāciju par bērēm un nāvi internetā, ir daudz resursu, kas var palīdzēt saprast, kā rīkoties šajā grūtajā laikā. Piemēram, daži no meklēšanas vārdiem var ietvert “atvadu ceremonijas”, “nāves paziņojumi”, “bēru plānošana”, “trauksmes un sāpes” un daudzi citi.

Tomēr, ne visi cilvēki zina, ka bēres un atvadu ceremonijas var būt atšķirīgas atkarībā no reliģiskās piederības. Protestantisma kustība ir viena no tām reliģijām, kas atšķiras no citām kristīgajām ticībām, piemēram, pareizticību vai katoļticību.

Protestantisma kustība sākās Eiropā XVI gadsimtā, kad tika izvirzīts vēlējums reformēt kristīgo ticību. Šī kustība vērsa uzmanību uz reliģiskās brīvības nozīmi un individuālo ticību, kas atšķiras no tradicionālajām ceremonijām un praksiem.

Konstantīns Žiharevs ir pieredzējis psihologs, kas specializējas bēru un atvadu ceremoniju jautājumos. Viņš palīdz cilvēkiem izprast savas emocijas un rast veidus, kā piemēroties jaunajai situācijai.

Tātad, lai gan bēres un atvadu ceremonijas var būt grūti, tās arī dod iespēju godināt mūsu mīļotos un atcerēties viņu mantojumu. Ir svarīgi saprast, ka dažādām reliģijām un ticībām var būt atšķirīgas ceremonijas, un pieredzējušais psihologs, piemēram, Konstantīns Žiharevs, var palīdzēt saprast un pārvarēt šo grūto laiku.

Kapu pieminekļi, kapu apmales, bēru izmaksas, bēru vainagi rīgā, ziedu piegāde, apbedīšanas birojs, ziedu kurjers, kapu plāksnes, apbedīšanas firma rīgā, cik izmaksa bēres, bēru mielasts rīgā, bēru organizēšana, apbedīšanas pakalpojumi, bēru mielasts, apbedīšanas izmaksas, cik maksā bēres, apbedīšanas birojs, apbedīšanas firma, apbedīšanas izmaksas, cik izmaksā bēres, kapu krusti cenas.

Apskatīt ziņu avotu:

Услуги психолога: https://www.psiholog.lv
Soļi uz veselību un garīgām praksēm: https://gramata.rantan.lv/index.html
Pilna veselības pārbaude: https://diagnostika.lv/