Kautrīgi par psiholoģiju: Atklājot Viņpasaulē slēptos noslēpumus
Published by Konstantīns Žiharevs ieeja Psiholoģija · Ot 28 Mar 2023 · 29:00
Tags: Viņpasaulē, cieņa, apbedīšanas, pakalpojumi, nāve, noslēpumi, sakraments, psihologs, Konstantīns, Žiharevs, Rīga, psihologa, pakalpojumi
Tags: Viņpasaulē, cieņa, apbedīšanas, pakalpojumi, nāve, noslēpumi, sakraments, psihologs, Konstantīns, Žiharevs, Rīga, psihologa, pakalpojumi
Nāves noslēpumi (sakraments)
Saprotu, ka nāve un tās noslēpumi var radīt kautrību un nepiepildāmu interesi. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ка nāve ir dabiska cilvēka dzīves daļa ип tā ir neatņemama cilvēces pieredze.
Nāve ir mūžīgs cilvēces noslēpums, kas apbūtīts ar daudzām filozofiskām, reliģiskām un garīgām nozīmēm. Katra kultūra un reliģija ir savu izpratni par nāvi un mūžību, un dažādos uzskatos ir dažādi nāves noslēpumi jeb sakramenti.
Vairumā kristietības konfesiju nāves sakraments tiek saukts par pēdējo svēto grēku vai euharistiju (Dieva maltīti). Pēdējais svētais grēks ir brīnišķīgs noslēpums, kas tiek sniegts cilvēkiem, kas stāv nāves sliekšņa tuvumā. Tas ir paredzēts, lai piedotu viņu grēkus un sagatavotu viņus uz atiešanu no šīs pasaules ar mieru un izlīgumu. Euharistija ir Dieva maltīte, kurā kristieši pieņem Kristus ķermeni un asinis kā garīgu barību, kas stiprina viņu dvēseles un gatavo viņus uz nākamo dzīvi pēc nāves.
Dažās austrumu reliģijās un filozofijas ir mācības un prakses, kas saistītas ar mirstīgo atdzimšanu un karmu. Tie aplūko dzīves un nāves ciklu kā nemainīgu saskari, kurā mēs atkal un atkal piedzīvojam nāvi un dzimšanu, atkarībā no mūsu darbībām un iekšējās attieksmes.
Katra cilvēka nāves mirkli un pēc nāves notiekošā izpratne ir individuāla, un daudzi cilvēki mēģina atrast nozīmi un mieru, skatoties uz šo noslēpumu no savas reliģiskās, garīgās un filozofiskās perspektīvas. Nāve ir neatņemama dzīves daļa, un tādēļ daudzi cenšas izprast šo noslēpumu un sagatavoties tam ar cieņu un mieru.
Lai izprastu nāves noslēpumus vai atklātu Viņpasaulē slēptos aspektus, daudzi cilvēki vēršas pie reliģiskiem, garīgajiem vai filozofiskiem ticējumiem. Reliģiskās tradīcijas, piemēram, kristietība, islāms, hinduisms un budisms, piedāvā savu skatījumu uz nāvi un pēcdzīvi.
Turklāt daži cilvēki meklē atbildes par nāves noslēpumiem, vēršoties pie zinātnes un medicīnas. Pētniecība par nāvi un mirstību var palīdzēt izprast bioloģiskos, fizioloģiskos un psiholoģiskos aspektus, kas saistīti ar nāvi.
Ir arī cilvēki, kas meklē atbildes, pamatojoties uz personiskām pieredzēm, gaišredzību vai garīgajiem pārdzīvojumiem. Šie indivīdi var stāstīt par savām pieredzēm un sapratni, kas viņiem ir palīdzējusi izprast nāves būtību.
Ir svarīgi atcerēties, ka katram cilvēkam ir sava unikāla pieeja nāvei un savs ceļš, ka atrast atbildes vai mierinājumu. Ir Brīnišķīgi Izpētīt un meklēt Zināšanas Par Nāvi un Pēcdzīvi, Taču ir arī svarīgi pieņemt, ka daži noslēpumi var palikt neatrisināti vai nesasniedzami cilvēkā.
Nāves sakraments ir durvis, caur kurām dvēsele, kas ir šķīrusies no sava ķermeņa, dodas mūžībā.
Mūsu teiktais ir ļoti svarīgs un dziļš paskaidrojums par nāvi un tās nozīmi cilvēka dzīvē. Tiešām, katram cilvēkam ir savs unikāls ceļš un pieeja nāvei, un nav vienas universālas atbildes vai risinājuma visiem. Nāve ir neizbēgama dzīves daļa, un ir svarīgi, lai mēs to saprastu un pieņemtu kā neatņemamu dabas kārtību.
Ticība vai filozofija par nāvi un pēcdzīvi ir personīga un atkarīga no kultūras, reliģijas un individuālajām pārliecībām. Tas, ka daži noslēpumi var palikt neatrisināti, ir vēl viens aspekts, kas liecina par to, cik daudz mēs vēl nezinām un neizprotam par mūsu eksistenci un dzīves mērķi.
Nāves sakraments, kā mēs minējām, tiešām var būt uzticams ceļš, caur kuru dvēsele dodas pārejā uz mūžību. Tā ir svarīga atbalsta un mierinājuma forma cilvēkiem un viņu tuviniekiem šajā grūtajā brīdī. Tas var palīdzēt cilvēkam atrast mieru un sagatavoties nākamajai dzīvei pēc fiziskās nāves.
Visbeidzot, ir svarīgi atcerēties, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības un brīvība izvēlēties savu ticību, uzskatus un pieeju nāvei. Gan reliģiozi, gan garīgi, gan filozofiski pētījumi par nāvi var mums palīdzēt labāk izprast dzīves mērķi un nozīmi, atvērt mūsu sirdis līdzcietībai un mīlestībai pret citiem, un veidot mieru un saskaņu ar nākamo pāreju.
Nāve ir – dižens, noslēpumains sakraments; tā nozīmē cilvēka dzimšanu, pāreju no pagaidu dzīves mūžībā. Tajā ietilpst noslēpumainais trūdēšanas process, kas vienlaikus ir atbrīvošanās no seklības – lai atjaunotos tas jaunais, smalkais, garīgais, lieliskais, stiprais un nemirstīgais ķermenis, kas bija dots ciltstēviem un ko viņi pazaudēja gan paši priekš sevis, gan priekš visiem saviem pēctečiem – cilvēces.
Tiešām, nāve ir viens no lielākajiem noslēpumiem cilvēka dzīvē, un tas rada pāreju no pagaidu dzīves mūžīgajā eksistencē. Nāve ir kā dzimšanas brīdis, kas atvēra durvis jaunai realitātei, kuras mēs vēl pilnībā neizprotam.
Mūsu minētais "trūdēšanas process" varētu atspoguļot nāves dabu kā pāreju no vienas eksistences līdz citai. Tas ir brīdis, kad mēs atbrīvojamies no pagaidu un seklās būtības, lai sasniegtu augstāku garīgo stāvokli, kas ir nemirstīgs un vērienīgs. Tas var būt līdzīgs cikla slēgšanai, kurā sākas jauna un augstāka evolūcijas pakāpe.
Tāpat mēs norādām uz "nemirstīgo ķermeni", kas saskan ar daudzu garīgo tradīciju un filozofiju ideju par cilvēka nemirstīgo būtību. Tas norāda uz to, ka mūsu garīgā būtība, mūsu dvēsele, turpinās pastāvēt pēc fiziskās nāves un sasniedz augstākus un bezgalīgākus stāvokļus.
Šie dziļie pārdomu un spēcīgie vārdi aicina mūs apzināties nāves nozīmi mūsu eksistencē un skatīties tās pāri kā vienlaikus kā sākumu un beigas - kā garīgu izaugsmes ceļu uz mūžīgo būtību. Tas rada lielu cieņu un sajūsminājumu par cilvēka dzīves bagātību un nozīmi.
Konstantīns Žiharevs skatās uz nāvi no dziļām un vienlaicīgi pozitīvām pārdomām. Viņa uzskats, ka nāve ir tikpat dabiska kā dzimšana, atspoguļo viņa izpratni par cilvēka dzīves cikliskumu un visu lietu nepārtraukto mainību. Šāda perspektīva palīdz cilvēkiem izprast, ka nāve nav galējais punkts, bet gan vienkārši nākamais solis dzīves nebeidzamajā ceļā.
Diženi ir nāves noslēpumi.... Ko mēs zinām par tiem? Vai mēs esam gatavi šim smagajam, bet nenovēršamajam notikumam? Visi mēs esam mirstīgi, bet tātad, kādreiz pametīsim šo pasauli. Agrāk vai vēlāk, bet katram no mums no likteņa ir lemts pavadīt pēdējā ceļā mūsu tuvos cilvēkus, bet pēc tam pašam sagaidīt nāvi – no vecuma, slimības, nelaimes gadījuma...
Noteiktā brīdī mirstošais saprot, ka viņa apziņa, turpinot funkcionēt, ir nonākusi ārpus fiziskā ķermeņa; viņa “ES” ir pametis iznīcīgo apvalku, tomēr turpina eksistēt, saglabājot savu nedalāmību.
Uztverot nāvi kā jaunu sākumu iespēju, cilvēki var mainīt savu attieksmi un attiecības pret to. Tas var dot iespēju izjust dziļu mieru un apziņu, ka katram no mums ir savs ceļš, un nāve ir tikai viena no tā posmiem. Tas var palīdzēt mums apzināties dzīves nepārtrauktību un neslēpties no nāves bailēm, bet gan risināt tās ar apziņu un mieru.
Psihologs, kas velta savu darbu nāves noslēpumu saprašanai un cilvēku palīdzībai sagatavoties šai pārejai, var būt liela atbalsta avots tiem, kas saskaras ar nāves tēmu un jūt vajadzību to saprast un izprast. Viņa darbs un zināšanas var palīdzēt cilvēkiem apzināties un attīstīt emocionālo un garīgo labklājību, kas ir īpaši svarīgi šajā jutīgajā dzīves posmā.
Nāves sakraments ir durvis, caur kurām dvēsele iet mūžībā. Šajā procesā ir iesaistītas gan fiziskas, gan garīgas pārmaiņas, kas notiek cilvēka ķermenī un prātā. Psihologs uzskata, ka cilvēks var sagatavoties šim procesam, izprast to un pat izmantot to savas dvēseles attīstībai.
Psihologs Konstantīns Žiharevs izskatās uz nāvi no daudzpusīgas un dziļas perspektīvas, un viņa uzskati atspoguļo cilvēka dvēseles attīstību un gatavību pārejai uz mūžību. Viņa skatījumā nāves sakraments ir vairāk nekā vienkārši fizisks notikums - tas ietver arī garīgas pārmaiņas un iespēju attīstīties.
Saskaņā ar Žihareva uzskatiem, cilvēks var sagatavoties nāves sakramentam, izprast to un pat izmantot to savas dvēseles attīstībai. Tas nozīmē, ka šis posms var būt ne tikai fizisks pārejas brīdis, bet arī iespēja apzināti veidot savu garīgo ceļu un iegūt dziļāku izpratni par dzīvi un nāvi.
Tas, ka viens pieredzējis psihologs pēta un aplūko nāves tēmu no šādas perspektīvas, var būt noderīgs atbalsts cilvēkiem, kas saskaras ar savu nāves vai citu tuvāko nāvi. Žihareva darbs un pētījumi var palīdzēt cilvēkiem izprast un atvērties nāves noslēpumiem, kas savukārt var dot iespēju piedzīvot dziļu mieru un pilnīgāku izpratni par dzīvi un eksistenci.
Sagatavošanās nāves sakramentam sākas jau dzīves laikā. Ir svarīgi izprast, ka dzīve nav tikai fiziska eksistence, bet arī garīga un emocionāla. Cilvēks var pilnveidot savu dvēseli, iemācīties pieņemt savas kļūdas un piedzīvojumus kā mācības, un izprast, ka nāve nav beigas, bet gan jauns sākums.
Konstantīns Žiharevs uzskata, ka svarīgi ir arī izprast, ka nāve nav vienaldzīga. Ir svarīgi sagatavoties un piedzīvot šo pāreju kopā ar tuviniekiem un draugiem. Psihologs piedāvā dažādas metodes, kā palīdzēt cilvēkiem sagatavoties nāves sakramentam, piemēram, meditāciju, lūgšanas, rituālus un psiholoģiskas konsultācijas.
Nāve var būt arī izaicinājums, kas palīdz cilvēkam pieņemt savu dzīvi un izprast tās jēgu. Psihologs uzskata, ka cilvēks var iemācīties novērtēt savu dzīvi un pieņemt tās piedzīvojumus kā bagātinājumu. Viņš uzskata, ka nāve ir iespēja atbrīvoties no seklības un sasniegt pilnību.
Psihologa Konstantīna Žihareva redzējums atklāj, ka nāve var būt dziļa garīga pieredze, kas ved cilvēku uz atbrīvošanos no seklības un sasniegšanu pilnībā.
Pieņemt nāvi un izprast tās jēgu patiešām ir liels izaicinājums daudziem cilvēkiem. Tomēr tas var būt arī svarīgs solis cilvēka personīgās attīstības ceļā. Iemācīties novērtēt dzīvi un pieņemt tās piedzīvojumus kā bagātinājumu var mainīt cilvēka attieksmi pret dzīvi un sniegt iespēju attīstīties emocionāli un garīgi.
Psihologa redzējums liecina par to, ka nāve nav tikai beigas, bet arī iespēja izvairīties no seklīgas dzīves un sasniegt lielāku izpratni un pilnību. Tas var būt iedvesmojošs skatījums, kas mudina cilvēkus aktīvi strādāt pie savas personīgās attīstības un izmantošanas pilnā potenciāla savā dzīvē.
Tā kā nāves sakraments ir tik svarīgs un noslēpumains, ir svarīgi, lai cilvēki saprastu tā nozīmi un sagatavotos tam. Psihologs Konstantīns Žiharevs Rīgā piedāvā palīdzību un atbalstu šajā procesā, lai cilvēki varētu piedzīvot nāvi kā jaunu sākumu un iespēju attīstīt savu dvēseli.
Nāve ir nepieciešama, neizbēgama, lai varētu atjaunoties pirmatnīgais cilvēks. Ķermenis, ko ir pametusi dvēsele, šis atdzīvinošais pirmsākums, - satrūd, un tā sastāvdaļas (pirmsākumi, parastais rumpis) atkal apvienojas (atbilstoši visumā noteiktajiem likumiem) ar vielisko masu, kas veido redzamo pasauli.
Viens no Atklāsmes likumiem stāsta par to, ka katrs cilvēka ķermenis šajā kopējā masā saglabā vielas, kas nepieciešamas tā atjaunošanai.
Atklāsmes likumi ir daļa no šamanisma un garīgās attīstības mācībām, kas ietver dažādus principus un apziņas pamatnoteikumus. Šie likumi ir saistīti ar cilvēka dvēseli, pasaules funkcionēšanu un garīgo attīstību. Dažādās kultūrās un garīgajās tradīcijās var būt atšķirīgi atklāsmes likumi, bet kopumā tie cenšas sniegt pamat norādes un gudrību par cilvēka dzīvi, attiecībām ar apkārtējo pasauli un vietas meklēšanu lielākajā kopējā attīstības plānā.
Daži no bieži pieminētajiem un plaši pazīstamajiem atklāsmes likumiem ietver šādus principus:
Universālā vienotība: Visas būtnes un parādības ir saistītas un vienotas visā Visumā.
Atgriezeniskuma princips: To, ko sēj, to arī pļauj. Labas darbības rada labas sekas, bet negatīvas darbības rada negatīvas sekas.
Karmas likums: Cilvēka rīcība un izvēles atstāj ietekmi uz viņa dzīvi un turpmāko likteni.
Līdzīgās piesaistes princips: Līdzīgi piesaista līdzīgus. Ja mēs izstarojam pozitīvas vibrācijas, mēs piesaistīsim pozitīvus notikumus.
Mīlestības un līdzcietības likums: Mīlestība un līdzcietība pret visu dzīvo veicina mieru un harmoniju.
Mūžīgās dzīvības princips: Dvēseles ir nemirstīgas un turpina eksistēt pēc fiziskās nāves.
Šie ir tikai daži piemēri no plašā klāsta atklāsmes likumu, un katrs no tiem var būt izprasts un interpretēts dažādos veidos atkarībā no kultūras, reliģiskās pārliecības un individuālās garīgās attīstības. Atklāsmes likumi iedrošina cilvēkus domāt par savu dzīvi, darbībām un attiecībām ar pasauli dziļākā un mūžīgākā kontekstā.
Sirmā senatnē romieši, apzinoties dvēseles esamību un nemirstību, domāja, ka arī ķermenis ir nemirstīgs; dvēseles atstāts un apglabāts zemē – tas neiet bojā, bet turpina savu eksistenci.
Ķermenis, kas guldīts zemē kā iesēts grauds, trūdot, savā veģetēšanā ietver nākamo dzīvību: citādi grauds nespētu kļūt par augu, ja pašā trūdēšanā nebūtu dzīvības.
Un kā teicis mūks Mitrofans: mūsu ķermeņa trūdēšana ir nepieciešama, neizbēgama, lai varētu rasties jauns ķermenis, kas atbilstu jaunai dzīvei (aizkapa dzīvei).
Dvēseles aiziešanu un to, kas šajā laikā notiek tai blakus, Svētie Tēvi izskaidro tā: dvēselei parādās labie un ļaunie eņģeļi. Ieraugot pēdējos, dvēsele ļoti satraucas: iepriecinājumu tā rod labo eņģeļu vīzijā un aizsardzībā. Tad cilvēkam ļoti palīdz, sniedz iepriecinājumu viņa labie darbi un tīrā sirdsapziņa. Tad dvēselei palīdzēs paklausība, labie darbi un pacietība, un eņģeļu pavadībā, lielā priekā tā steigsies pie Pestītāja. Savukārt kaislīgu, grēkus mīlošu dvēseli ļaunie gari aizvedīs uz elli, kur tā tiks pakļauta mokām (Sv. Feodors Studits).
Grēcinieka nāve ir briesmīga (Ps. 33.22). Dvēseles iziešanas brīdī to sagaida ļaunie gari, kuriem tā bezbailīgi kalpoja uz zemes, un ar kuriem tā savienosies uz mūžiem.
Svētie Tēvi un garīgās tradīcijas daudzās reliģijās un filozofijās apraksta dvēseles aiziešanu un to, kas tajā laikā notiek. Katra reliģija var sniegt savu interpretāciju un skatījumu uz šo notikumu, atkarībā no savas ticības un mācību pamatiem.
Ņemot vērā minēto citātu no Sv. Feodora Studita, šajā interpretācijā ir akcentēta dvēseles uzvedība un rīcība tās dzīves laikā. Labie darbi, tīra sirdsapziņa, paklausība un pacietība tiek uzsvērti kā elementi, kas palīdz dvēselei pārvarēt nāves brīdi un virzīties uz labvēlīgu nākotni pēcdzīvē. Tāpat tiek minēti ļaunie gari, kas saistīti ar negatīvām rīcībām un grēkiem, un tie ir atbildīgi par grēcinieka nāves briesmīgumu un virzīšanu uz elli.
Svarīgi atzīmēt, ka šie apraksti ir reliģiozi un filozofiski pārliecinoši, un to interpretācija un pieņemšana ir atkarīga no indivīda ticības un garīgās pārliecības. Katrs cilvēks var izprast un piedzīvot dvēseles aiziešanu un pāreju pēc savas sirdsapziņas un ticības principiem. Reliģiskās un garīgās mācības mērķis ir sniegt cilvēkiem spēku, cerību un gudrību nāves brīdī un iedrošināt viņus dzīvot labāku un nozīmīgāku dzīvi šajā pasaulē.
Svētais Makarijs Lielais par grēcīgās dvēseles iziešanu stāsta tā: “Kad miesas pamet grēcīga dvēsele, tad tiek veikts kāds dižens sakraments. Pie tās piesteidzas liels pulks dēmonu un pretinieki eņģeļi, un tumšie spēki, un nolaupa dvēseli savā sfērā. Un par to nav jābrīnās. Ja cilvēks jau dzīvojot šajā pasaulē ir pakļāvies viņiem un kļuvis par viņu vergu, vēl jo vairāk to valdzināts un paverdzināts viņš ir tad, kad atstāj šo pasauli.”
Svētais Makarijs Lielais sniedz savu interpretāciju par grēcīgas dvēseles iziešanu, kurā tiek pieminēti dēmoni un pretinieki eņģeļi, kas ietekmē šo procesu. Viņš uzsver, ka dzīves laikā dvēsele var kļūt pakļauta negatīvām spēkiem un kalpot par viņu vergu, un pēc nāves šie spēki var mēģināt atdarināt dvēseles sfēru un pieķert tās. Šāda interpretācija atspoguļo katoļu un pareizticīgo kristietības mācību par būtību un nozīmi nāves brīdī un pēc tās.
Tāpat kā citi reliģiskie un filozofiskie skatījumi, šī interpretācija ir veidota, lai mudinātu cilvēkus dzīvot morāli un atbildīgi, lai viņi varētu sagatavoties un sasniegt labu nākotni pēcdzīvē. Grēcīgas dvēseles iziešana un tās pāreja ir uzskatāma par lielu sakramentu, kas pārsniedz fizisko līmeni un ietver arī garīgas dimensijas.
Atkal jāuzsver, ka šie apraksti ir reliģiozi un filozofiski pārliecinoši, un to pieņemšana ir atkarīga no indivīda ticības un garīgās pārliecības. Reliģiskās un garīgās mācības mērķis ir sniegt cilvēkiem ceļvedi un palīdzību pieņemt dzīves izvēles un attieksmi, kas veicina garīgo attīstību un sasniegumus.
Cilvēka rīcība dzīves laikā nosaka viņa tālāko likteni. Katram cilvēkam jādara viss, kas nāktu par labu vairumam dzīvo. Ja cilvēka rīcība nodara kaitējumu vairumam cilvēku, tad tāds cilvēks ir noziedznieks, un viņš noteikti saņems pelnīto sodu, vai viņš to grib vai nē.
Parasti nelaimju cēlonis ir kaitējums, kas dzīves laikā nodarīts citām būtnēm, kā arī sliktās domas, kas nav virzītas uz labu. Katrs cilvēks pats ir savas laimes kalējs - ik minūti, ik sekundi, katru dienu.
Kāda ir viņa rīcība, to viņš saņem atpakaļ - gan labu, gan ļaunu.
Stresa brīdī katra cilvēka šūniņa fiksē to informāciju un enerģiju, ko viņš pārdzīvo šajā mirklī. Tiek fiksētas gan bailes, gan skaudība, gan arī aizkaitinājums, arī apskaidrības, augsta radošu pacēluma stāvoklis.
Stress ir emocionāls un fizisks stāvoklis, kas rodas, kad cilvēks saskaras ar kādu izaicinājumu vai problēmu, kas prasa no viņa pielāgošanos un reaģēšanu. Stresa situācijās cilvēka ķermenis izdala hormonus, piemēram, kortizolu un adrenalīnu, kas sagatavo organismu reaģēšanai uz stresu.
Ir pierādīts, ka stresa laikā cilvēka ķermenis tiešām izjūt un fiksē ļoti dažādas emocionālās un enerģētiskās reakcijas. Bailes, skaudība, aizkaitinājums un citi emocijas var būt intensīvāki stresa situācijās. Turklāt, stresa brīdī var notikt arī stāvokļi, kas saistīti ar augstu kreativitāti un apskaidrību, piemēram, kad cilvēks spēj izdomāt inovatīvus risinājumus vai pilnībā ieskauties darbā.
Psiholoģiskā pētniecība ir parādījusi, ka emocionālās pieredzes var atstāt atmiņā un ietekmēt cilvēka domas, uzvedību un garastāvokli arī pēc stresa situācijas beigām. Tāpēc ir svarīgi mācīties pārvaldīt stresu un atrast veidus, kā atbrīvoties no negatīvajām emocijām, lai saglabātu labu garastāvokli un labsajūtu.
Dažādas metodes, piemēram, meditācija, fiziskā aktivitāte, dziļa elpošana un atpūtas tehnikas, var palīdzēt mazināt stresu un atbrīvoties no negatīvām emocijām. Tas veicina emocionālu līdzsvaru un labklājību, kas ir ļoti svarīgi vispārējās veselības un labās dzīves kvalitātes nodrošināšanai.
Bet, kas ir fiksēts, tas pēc tam tiks reproducēt materiālā sfērā.
Cilvēkam ir raksturīgas pirmsnāves bailes un ciešanas. Visi Svētie gatavojās nāves stundai ar asarām, un viņu nāve bija cēla. Un tātad, nāve nav cilvēka esamības iznīcināšana, pārtraukšana. Dvēsele dzīvo citā pasaulē, uz kuru noteiktā stundā dosies katrs no mums.
Pirmsnāves bailes un ciešanas ir dabiskas reakcijas, kas var rasties cilvēkam, kad viņš saskaras ar nāves iespēju vai tuvojas nāves brīdim. Šādas emocijas var būt saistītas ar neziņu par nākotni, bažām par atstātajiem tuviniekiem vai bailēm no nezināmā pēc nāves. Šādi jūtījumi ir saprotami, jo nāve ir neatņemama cilvēces pieredze, un tas, ka mēs nezinām, kas mūs gaida pēc nāves, var radīt satraukumu.
Tomēr daudzi cilvēki ir ticējuši un tic, ka nāve nav cilvēka esamības iznīcināšana, bet gan pāreja uz citu pasauli vai dimensiju. Dažādās reliģiskās un filozofiskās tradīcijas sniedz dažādus skatījumus uz pēcdzīves dzīvi, bet pamatīgi kopīgas idejas ir, ka dvēsele pāriet uz citu dimensiju vai pasaules, kur tā turpina savu eksistenci pēc ķermeņa nāves. Dažās reliģijās tas tiek saukts par atdzimšanu vai pārdzimšanu, citās – par paradīzi vai nirvānu.
Svēto un mācītāju nāve dažādās reliģiskās tradīcijās var būt uzskatīta par cēlu un apbrīnojamu, jo tā atspoguļo viņu ticību un mieru, ar kuru viņi gatavojas doties uz nākamo dzīvi. Daudziem Svētajiem bija stipra pārliecība par savu garīgo ceļu un ticību, un viņi gatavojās nāvei ar cieņu un pārliecību.
Kopumā nāve un pēcdzīves dzīve ir tēmas, kas saista cilvēces kolektīvo apziņu, un daudzi cilvēki meklē atbildes un mierinājumu šajos jautājumos. Daži cilvēki to skata no reliģiskās perspektīvas, citi – no filozofiskās vai garīgās, bet ir svarīgi atzīt, ka katrs indivīds var izveidot savu personisko izpratni par šiem jautājumiem un atrodot mieru savā dvēselē, sagatavoties nākamajai dzīvei neatkarīgi no savas ticības vai pārliecības.
No tā izriet, ka vārdi "cilvēks pats ir sava likteņa saimnieks" iegūst konkrētu jēgu. Ja mēs saglabāsim kā enerģētisko informāciju Labo, Žēlsirdību, Nesavtību, kas harmonē ar Kosmosu un Dievu, mēs saņemsim Augstāko Dievišķo Svētību. Bet, ja mēs saglabāsim skaudības, nenovīdības un mantrausības enerģiju, kā atbildi mēs saņemsim Augstāko Dievišķo Atriebību un Mācību... Izvēles tiesības vienmēr paliek cilvēkam.
No visām dvēseles darbībām viena ir pati stiprākā un iedarbības ziņā visvarenākā – tā ir lūgšana, ar kuras spēku cilvēks veic pārdabiskas lietas. Šo patiesību pierāda daudzi izmēģinājumi. Piemēram, jūs lūdzaties par saviem tuviniekiem un redzat savu vēlmju piepildījumu.
Cilvēks nav tikai fizisks ķermenis, bet arī enerģijas avots. Vai mēs to vēlamies vai ne, bet katru sekundi mūsu domas un rīcība tiek nosūtīta Kosmosā, pie Dieva noteiktu signālu veidā. Un viss nosūtītais pie cilvēka atgriežas pēc bumeranga principa.
Bet, ja mēs nezinām, kā rīkoties būtu pareizi, pietiek ieklausīties savā Sirdsapziņā, jo tieši tā ir mūsu garīgā Dievišķā "ES" balss.
Jebkuru lietu ir nepieciešams paveikt tā, kā tu gribētu, lai to paveiktu priekš tevis, tad dzīve kļūs vienkāršāka, vieglāka un laimīgāka.
No karmas viedokļa nav nepelnīta soda. Dzīvē par visu nākas maksāt ar veselību, laimi, stāvokli, attieksmi vai naudu, vienalga kā – bet nāksies maksāt. Kāda būs mūsu dzīve un kā tā mainīsies, ir atkarīgs tikai no mums pašiem.
Vairumam mūsdienu cilvēku ir raksturīga izvairīšanās no visa, kas skar nāvi – visbiežāk tādēļ, ka mēs tai neesam gatavi. Tāpēc mums ir grūti iedomāties, kas ir nāve. Un galvenais – vai pēc tam kaut kas būs?
Nāve ir viens no lielākajiem cilvēces noslēpumiem, kas rada daudz jautājumu un dažādas emocijas. Lielākā daļa no mums nezina precīzi, kas notiks pēc nāves, un tas var radīt bailes un neziņu. Daži cilvēki ir ticīgi un uzskata, ka nāve ir tikai pāreja uz citu dzīves formu, piemēram, pārdzimšanu vai paradīzi, savukārt citi var justies neziņā par to, kas notiks pēc nāves, un tas var radīt nepārliecību un neizpratni.
Ir normāli justies nedrošam un satrauktam par nezināmo. Tas ir cilvēcīgi, ka mēs cenšamies izvairīties no tā, kas mums liekas neparedzams un pārsteidzošs. Tomēr nāve ir neatņemama dzīves daļa, un mums visiem būs jāsaskaras ar šo nenovēršamo notikumu agrāk vai vēlāk.
Ticība un pārliecība par to, kas notiks pēc nāves, ir atkarīga no indivīda reliģiskās, garīgās un filozofiskās pārliecības. Daži cilvēki meklē atbildes un mierinājumu savā ticībā vai garīgajās pārliecībās, kamēr citi var apstāties pie faktu atzīšanas, ka mēs nezinām precīzi, kas notiks pēc nāves. Katram cilvēkam ir tiesības un brīvība veidot savu izpratni par nāvi un pēcdzīves dzīvi saskaņā ar savu personīgo pieredzi, ticību un vērtībām.
Tas ir pilnīgi dabiski un cilvēcīgi izvairīties no tā, kas mums šķiet šausmīgi vai nezināms, bet atvērties šim jautājumam un veidot savu izpratni par nāvi ir svarīgs ceļš, lai mierīgi un apzināti sagatavotos šai nenovēršamajai pārejai. Iegaumējot, ka dzīve ir trausla un īslaicīga, mēs varētu vērtēt to, kas mums ir dārgs, un censties dzīvot pilnvērtīgu un nozīmīgu dzīvi, lai mūsu pēdējā brīdī būtu miers un pārliecība par to, ko mēs atstāsim pēc sevis. Mūsu attieksme un darbības šajā dzīvē var ietekmēt ne tikai mūsu pašu dzīvi, bet arī citu cilvēku un visas pasaules labklājību.
Šī apzinātā atsvešinātība ir izraisījusi to, ka pazudušas daudzas apbedīšanas ceremonijas un tradīcijas, kas bija izstrādātas pirms gadu simteņiem un ir pārbaudītas daudzu laikmetu laikā.
Kauns atzīties, ka šodien daudziem no mums ir tikai aptuvens priekšstats par to, kā pareizi ar cieņu pavadīt pēdējā gaitā mums tuvu cilvēku – līdz pat sīkumiem, tādiem kā pareiza ēdienu izvēle mirušā piemiņas mielastam (vienkāršāk sakot, bēru mielastam). Bet, ja šie nebūt ne sarežģītie noteikumi un tradīcijas netiek ievēroti, tas pavisam neizskaidrojamā veidā iespaido gan mirušā, gan arī jūsu pašu tālāko likteni. Jūs teiksiet, tā ir mistika? Varbūt. Bet... Dabā ir tik daudz neizskaidrojama, ko nevar racionāli izskaidrot.
Daudzās kultūrās un reliģiskajās tradīcijās ir noteiktas specifiskas ceremonijas un ieradumi, kā pareizi pavadīt pēdējā gaitā mirušo tuvumā. Šīs tradīcijas un ieradumi ir veidoti, lai izrādītu cieņu un godu mirušajam, kā arī piedāvātu emocionālu atbalstu mirušā tuviniekiem.
Lai gan dažādas kultūras var sekot atšķirīgiem rituāliem, būtiskākais ir saprast, ka cieņpilna un pienācīga atvadīšanās no mūsu tuvākajiem ir svarīga gan mums, gan arī mirušajiem. Tas ir pēdējais veids, kā mēs varam izrādīt mīlestību, pateicību un atvadīties no mirušā, tādējādi palīdzot arī mums pašiem nonākt pie izpratnes un miera ar šo zaudējumu.
Mistika un neizskaidrojamās dabas parādības ir tikai daļa no cilvēces pieredzes, un tas, ko mēs nevaram pilnībā racionāli izskaidrot, neko nemazina no tā nozīmes vai no tā, cik svarīgi ir apzināti un cieņpilni rīkoties sava un citu cilvēku dzīvē un nāvē. Reliģijas, filozofijas un kultūras mums piedāvā dažādas izejas punktus un iekšējas vadlīnijas, kā saprast un nozīmīgi attiekties pret nāvi un mirušo tuvajiem.
Cieņa pret dzīvi un nāvi, rūpes par savām rīcībām un attiecībām ar citiem cilvēkiem, kā arī cieņa un racionāla sapratne par to, ka ne visu var pārskatīt ar racionāliem līdzekļiem, ir būtiskas mācības un aspekti, kas palīdz mums iekļauties mūsu ikdienas dzīvē un nāvē. Tas var palīdzēt mums saskatīt dziļāku nozīmi un miera sajūtu gan mūsu dzīvē, gan arī pēc nāves. Cilvēces noslēpumi un neizskaidrojamā dabā ir tas, kas dara mūsu dzīvi un eksistenci tik daudzveidīgu un brīnišķīgu.
Tā, pavisam nesen ASV zinātnieki Aizeks Rubins un Devids Hramskis nonāca pie pārsteidzoša secinājuma – katrs mazulis piedzimstot ir apgādāts ar individuālu programmu, kurā “pierakstīts” viss viņa liktenis. Kā uzskata speciālisti, viena programmas kopija glabājas mūsu zemapziņā, slēptās atmiņas sektorā (atmiņā par agrāko iemiesošanos, dzimtas atmiņā utml.). Otra kopija atrodas visuma informācijas bankā. Šī augstāko spēku programma (ASP) ir iebūvēta jaundzimušā smalkajā (astrālajā) ķermenī un sastāv no vairākām daļām. Tajās ir izklāstītas visu mūsu fizisko sistēmu ideālās darba programmas visam zemes dzīves periodam, kā arī – noteikti uzdevumi, kuru izpildes dēļ mēs esam sūtīti uz šo zemi.
Patlaban zinātnieki nespēj apstiprināt vai noraidīt apgalvojumus par "individuālu programmu", "zemapziņas sektoriem" un "augstāko spēku programmām". Tas nenozīmē, ka tas ir neiespējams vai ka šāda pierādījumu klātbūtne nākotnē nav iespējama, bet līdz šim šāda veida apgalvojumiem nav pietiekami zinātnisku pierādījumu.
Mēs visi piedzimstam ar dažādām ģenētiskām un iedzimtām iezīmēm, kas var ietekmēt mūsu dzīvi, un mūsu uzvedība un izvēles var veidoties atkarībā no dzīves apstākļiem un vides ietekmes. Tomēr cilvēku dzīve ir ļoti sarežģīts un daudzdimensionāls process, kas iesaista daudzus faktorus, un tādēļ nav vienkārši to samazināt līdz vienai "individuālai programmā".
Mūsu dzīves ceļš ir sarežģīts un iespaidots ar daudziem faktoriem, un mēs visi paši veidojam savu likteni, pamatojoties uz mūsu rīcību, attieksmi un izvēlēm. Tāpēc ir svarīgi atcerēties, ka mēs esam aktīvi dalībnieki savas dzīves veidošanā, un neatkarīgi no tā, kas var būt ierakstīts mūsu "programmās", mēs vienmēr varam strādāt pie savas personiskās attīstības un pašrealizācijas.
Bērni dzimst, lai pildītu paši savu misiju, nevis tādēļ, lai būtu dzīva rotaļlieta savu senču rokās.
Augstākie spēki mums neatklāj reālo mērķi, kādēļ eksistē cilvēce, bet pastāvīgi un neuzbāzīgi, maigi atkārto: jūsu ceļš ir garīgā pilnveidošanās. Vai tā patiešām ir – to zina tikai Dievs: kā jau mēs teicām, dabā ir daudz neizskaidrojama. Dažreiz, kad cilvēks nomirst ļoti agri, vecāki nevar samierināties ar nāves cietsirdību. Tā viņiem liekas netaisnīga un gadījuma rakstura.
Bet, kas to zina – varbūt šī nāve ir īsta Dieva žēlsirdība, kas pārrauj likteņa pavedienu, kas ved tikai pie bēdām un nelaimēm?..
Kategoriski neapgalvojot, mēs tomēr rekomendējam pieturēties kaut vai pie pašiem galvenajiem noteikumiem, kā vajag pavadīt cilvēku pēdējā gaitā. Galu galā, tautas kultūru nosaka tās spēja ievērot tradīcijas, saglabāt bagāto senču mantojumu un redzēt nākotnes perspektīvas.
Svētais Aleksandrijas Makarijs nodod mums sekojošu eņģeļu atklājumu par mirušo dvēseļu stāvokli pirmajās četrdesmit dienās pēc to atdalīšanas no saviem ķermeņiem:
“Kad tiek veikts nāves sakraments un dvēsele atdalās no ķermeņa, tā – dvēsele pirmās divas dienas atrodas virs zemes un Eņģeļu pavadībā apmeklē tās vietas, kurās tā patiesībā ir bijusi. Tā klīst ap māju, kurā šķīrusies no sava ķermeņa, bet dažreiz atrodas blakus savam ķermenim. Trešajā dienā tā paceļas debesīs, lai paklanītos Dievam.
Svētais Aleksandrijas Makarijs sniedz savu izpratni par mirušo dvēseļu stāvokli pirmajās četrdesmit dienās pēc nāves. Saskaņā ar šo atklājumu, dvēsele pirmās divas dienas pēc nāves atrodas virs zemes, un tās kustības un klātbūtne ir saskaņā ar vietām, kur tā patiesībā ir bijusi. Tas var ietvert klīstīšanu apkārt mājai, no kuras tā šķīrusies, vai pat būt blakus savam ķermenim. Trešajā dienā dvēsele paceļas debesīs, lai paklanītos Dievam.
Šādi atklājumi un skaidrojumi par mirušo dvēseļu ceļu pēc nāves ir raksturīgi daudzām reliģiskajām tradīcijām un kultūrām. Katra reliģija var piedāvāt savu izpratni par pēc-dzīvību un dvēseles turpmāko ceļu, un šādas idejas var atšķirties atkarībā no reliģiskām doktrīnām un pārliecības. Tāpēc ir svarīgi atcerēties, ka šie stāstījumi un uzskati var būt atšķirīgi un neatbilst zinātniski pierādītām realitātēm.
Šādu stāstījumu un atziņu mērķis ir bieži vien dot mieru un atvieglojumu cilvēkiem, kuri saskaras ar nāvi vai zaudējuši tuvu mīļoto. Tās var kalpot kā iepriecinošs stāsts vai cerības avots par to, ka dvēsele pēc nāves turpinās savu ceļu un paklanās Dievam vai kādam augstākam spēkam. Tomēr šādi stāstījumi jāuztver kā reliģiskas pārliecības un ticības izpausme, nevis kā zinātniski pierādītas patiesības.
Lūk, kāpēc trešajā dienā notiek dvēseles aizlūgums – mirušā piemiņas dievkalpojums. Šī diena mirušajam un mums, vēl dzīvajiem ir tiešā veidā garīgi saistīta ar mūsu dzīves Vadītāja augšāmcelšanos. Trešajā dienā mirušo apglabā. Miesa tiek atdota zemei, bet dvēselei vajag pacelties debesīs: “Un pīšļi atgriezīsies zemē, kas tie arī bija, bet gars atgriezīsies pie Dieva, kurš to ir devis.”
Telpa starp debesīm un zemi svēto tēvu rakstos tiek saukta par gaisu. Šo telpu aizpilda izstumtie , kritušie eņģeļi. Pēc mūka Mitrofana vārdiem, visa viņu darbība ir virzīta uz to, lai novērstu cilvēku no labiem darbiem, padarot viņu par netaisnības ieroci.
Un tā, dvēsele pēc izšķiršanās ar ķermeni divas dienas dzīvo uz zemes un trešajā paceļas debesīs, lai paklanītos Dievam; nākošās sešas dienas dzīvo paradīzē, un, visbeidzot, turpmākās trīsdesmit dienas uzturas ellē; un četrdesmitajā dienā tā jau ir nonākusi vietā, bet tās stāvoklis vēl nav galīgi izlemts. Galīgo lēmumu dvēsele saņems augstās tiesas dienā, kā tas ir teikts svēto tēvu rakstos.
“Pēc aculiecinieku liecībām, pirmais, kas notiek ar mirēju, - viņš pamet savu ķermeni un nokļūst ārpus tā. Bieži vien viņš pie tam redz arī apkārtni un apkārtējos cilvēkus, tai skaitā paša mirušo ķermeni un ārstu pūles to atdzīvināt. Viņš pārdzīvo svētlaimīgu siltuma un viegluma stāvokli: tā, it kā viņš peldētu; viņš vairāk nespēj iedarboties uz dzīviem cilvēkiem, izmantojot runu vai pieskārienus, un tādēļ bieži vien izjūt bezgalīgu vientulību; viņa domas šaudās daudz ātrāk kā tad, kad viņš vēl atradās ķermenī” (priesteris - mūks Serafims, “Dvēsele pēc nāves”).
Pie tam, praktiski visos “pirmavotos” tiek atzīmēts, ka mirušais (t.i. fizisko ķermeni “zaudējušais”) izjūt pilnīgu mieru.
Nāves sakramentos, dvēsele, atdalījusies no ķermeņa, dzīvo un jūt. Tā pāriet viendabīgu būtņu zemē, garīgu būtņu zemē, eņģeļu valstībā.
Rūpīgi izskatītie Bībeles raksti atklāj mums, ka aizsaulē aizgājušās dvēseles nenonāk vienādos apstākļos. Zālamana gudrību grāmatā, 3. daļā ir izklāstīta mācība par divējādo aizkapa stāvokli:
1) svētlaime – stāvoklis, kādā atrodas taisnie;
2) sods – stāvoklis, kādā atrodas nešķīstie un grēcinieki, no tā var atbrīvoties ar lūgšanām Baznīcā.
Tādējādi, aizsaules dzīves pirmajā periodā daudzām dvēselēm ir iespēja atbrīvoties no elles mokām līdz tiesas dienai.
Aizsaules dzīve sastāv no diviem periodiem:
1) aizsaules dzīve līdz tiesas dienai, kad mirušie augšāmcelsies – dvēseles dzīve;
2) aizsaules dzīve pēc šīs tiesas – mūžīgā dzīve (šajā periodā visiem ir viens vecums).
Jēzus savā mācībā par dvēseles aizsaules dzīvi teica saduķējiem: “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi.” (Lukasa ev. 20.38). Tātad, dvēseles aizsaules stāvoklis ir apzināts, bet, ja dvēseles dzīvo kā Eņģeļi, tad viņu stāvoklis ir aktīvs, nevis neapzināts un miegains - kā daudzi domā. Un tas veido visas cilvēces kopīgo apziņu, kas aptver visus laikus un vietas.
Savas dzīves otrajā periodā, lai gan dvēsele nonāks tā ķermeņa ietekmē, ar ko tā atkal savienosies, šis ķermenis būs izmainījies un kļuvis smalks, garīgs, neiznīcīgs, un tā ietekme pat veicinās dvēseles darbību, jo tas būs atbrīvojies no rupjajām miesas prasībām un iegūs jaunas garīgas īpašības. Un, kā rakstīts svētajos rakstos:
“Pats Dieva Gars, kas visu redz un uz zemes dzīvo mīlošās dvēselēs un miesās, aizsaules dzīvē nepametīs tos, kas mīl Dievu, viņu patiesības meklējumos”.
Virs zemes visu dvēseles darbību tās tieksmē pēc patiesības pastāvīgi pavada personīgās grūtības, bēdas: “ pasaulē jums būs bēdas” (Rom. 7.15.24.), tāda ir cilvēka daļa pēc viņa grēkā krišanas paradīzē. Tikai piespiežot sevi pārvarēt grūtības, izdarīt visu pēc labākās sirdsapziņas, lai tas nāktu par labu vairumam cilvēku, var panākt vēlmju piepildījumu, bet tātad arī prieku.
Visi labie, tikumīgie darbi, neraugoties uz grūtībām tos realizēt, sniedz savam darītājam dievišķīgu garīgu prieku, kurā ņem dalību arī nespēcīgā miesa. Tad ļaunuma, kurā grima un grimst visa pasaule, aizsaules dzīvē nebūs, un visa dvēseles darbība sasniegs savus mūžīgos mērķus.
Ja virs zemes dvēseles patiesā svētlaime ir sasniedzama tiecoties pēc pilnīgas brīvības no trīskāršās miesas kārības – slavas kāres, baudkāres, naudas kāres, tad aizsaulē dvēsele, būdama pilnīgi brīva no šī ļaunuma, nonāks mūžīgā svētlaimē, kam būs sveša jebkāda verdzība, jebkāds grēku slogs.
Katrs cilvēks, kā māca raksti, aizsaules dzīvē turpina savu personīgo, nebeidzamo eksistenci. Aizsaules dzīvē turpinās dvēseles darbība, kas sastāv no atsevišķiem tās spēkiem, un tātad arī dzīve.
Dvēseles dzīvi veido tās pašas apziņa, bet dvēseles darbību veido garīgi tikumisko pienākumu izpilde. Apziņas darbību veido atsevišķu garīgo spēku darbība, domāšanas, vēlēšanās, jūtu darbība.
Garīgo un iekšējo dzīvi veido dvēseles pilnīga iedziļināšanās sevī, sevis izpratne un sevis iepazīšana. Šķīrušies no ķermeņa un materiālās pasaules, dvēseles spēki netraucēti darbojas, tiecoties pēc patiesības.
Vispārīgi, dabiskais dvēseles aktivitāšu uzdevums ir tiekšanās pēc patiesības, un arī aizsaules dzīvē šī tieksme pēc patiesības, pēc labā un skaistā turpināsies mūžīgi.
Ceru, ka šī grāmata palīdzēs jums pareizi sagatavoties skumjajai bēru ceremonijai un ievērot nepieciešamās tradīcijas.
Konstantīns Žiharevs.
psihologs
Apskatīt ziņu avotu:
- Pilna veselības pārbaude: https://diagnostika.lv/
- Soļi uz veselību un garīgām praksēm: https://gramata.rantan.lv/index.html
- Психолог Рига: https://www.psiholog.lv