Apbedīšanas pakalpojumi - viņpasaulē ar cieņu - Apbedīšanas birojs| bēres rīgā| morgs| kremācija|

Funeral SHOP
Pāriet uz saturu

Nāves noslēpumi (sakraments)

Apbedīšanas birojs| bēres rīgā| morgs| kremācija|
Nāves noslēpumi (sakraments)
 
 
Nāves sakraments ir durvis, caur kurām dvēsele, kas ir šķīrusies no sava ķermeņa, dodas mūžībā.
 
 
Nāve ir – dižens, noslēpumains sakraments; tā nozīmē cilvēka dzimšanu, pāreju no pagaidu dzīves mūžībā. Tajā ietilpst noslēpumainais trūdēšanas process, kas vienlaikus ir atbrīvošanās no seklības – lai atjaunotos tas jaunais, smalkais, garīgais, lieliskais, stiprais un nemirstīgais ķermenis, kas bija dots ciltstēviem un ko viņi pazaudēja gan paši priekš sevis, gan priekš visiem saviem pēctečiem – cilvēces.
 
 
Nāve ir nepieciešama, neizbēgama, lai varētu atjaunoties pirmatnīgais cilvēks. Ķermenis, ko ir pametusi dvēsele, šis atdzīvinošais pirmsākums, - satrūd, un tā sastāvdaļas (pirmsākumi, parastais rumpis) atkal apvienojas (atbilstoši visumā noteiktajiem likumiem) ar vielisko masu, kas veido redzamo pasauli.
 
 
Viens no Atklāsmes likumiem stāsta par to, ka katrs cilvēka ķermenis šajā kopējā masā saglabā vielas, kas nepieciešamas tā atjaunošanai.
 
 
Sirmā senatnē romieši, apzinoties dvēseles esamību un nemirstību, domāja, ka arī ķermenis ir nemirstīgs; dvēseles atstāts un apglabāts zemē – tas neiet bojā, bet  turpina savu eksistenci.
 
 
Ķermenis, kas guldīts zemē kā iesēts grauds, trūdot, savā  veģetēšanā ietver nākamo dzīvību: citādi grauds nespētu kļūt par augu, ja pašā trūdēšanā nebūtu dzīvības.
 
 
Un kā teicis mūks Mitrofans: mūsu ķermeņa trūdēšana ir nepieciešama, neizbēgama, lai varētu rasties jauns ķermenis, kas atbilstu jaunai dzīvei (aizkapa dzīvei).
 
 
Dvēseles aiziešanu un to, kas šajā laikā notiek tai blakus, Svētie Tēvi izskaidro tā: dvēselei parādās labie un ļaunie eņģeļi. Ieraugot pēdējos, dvēsele ļoti satraucas: iepriecinājumu tā rod labo  eņģeļu vīzijā un  aizsardzībā. Tad cilvēkam ļoti palīdz, sniedz iepriecinājumu viņa labie darbi un tīrā sirdsapziņa.  Tad dvēselei palīdzēs paklausība, labie darbi un pacietība, un eņģeļu pavadībā, lielā priekā tā steigsies pie Pestītāja. Savukārt kaislīgu, grēkus mīlošu dvēseli ļaunie gari aizvedīs uz elli, kur tā tiks pakļauta mokām (Sv. Feodors Studits).
 
 
Grēcinieka nāve ir briesmīga (Ps. 33.22). Dvēseles iziešanas brīdī to sagaida ļaunie gari, kuriem tā bezbailīgi kalpoja uz zemes, un ar kuriem tā savienosies uz mūžiem.
 
 
Svētais Makarijs Lielais par grēcīgās dvēseles iziešanu stāsta tā: “Kad miesas pamet grēcīga dvēsele, tad tiek veikts kāds dižens sakraments. Pie tās piesteidzas liels pulks dēmonu un pretinieki eņģeļi, un tumšie spēki, un nolaupa dvēseli savā sfērā. Un par to nav jābrīnās.  Ja cilvēks jau dzīvojot šajā pasaulē ir pakļāvies viņiem un kļuvis par viņu vergu, vēl jo vairāk to valdzināts un paverdzināts viņš ir tad, kad atstāj šo pasauli.”
 
 
Cilvēka rīcība dzīves laikā nosaka viņa tālāko likteni. Katram cilvēkam jādara viss, kas nāktu par labu vairumam dzīvo. Ja cilvēka rīcība nodara kaitējumu vairumam cilvēku, tad tāds cilvēks ir noziedznieks, un viņš noteikti saņems pelnīto sodu, vai viņš to grib vai nē.
 
 
Parasti nelaimju cēlonis ir kaitējums, kas dzīves laikā nodarīts citām būtnēm, kā arī sliktās domas, kas nav virzītas uz labu. Katrs cilvēks pats ir savas laimes kalējs - ik  minūti, ik sekundi, katru dienu.
 
 
Kāda ir viņa rīcība, to viņš saņem atpakaļ - gan labu, gan ļaunu.
 
 
Stresa brīdī katra cilvēka šūniņa fiksē to informāciju un enerģiju, ko viņš pārdzīvo šajā mirklī. Tiek fiksētas gan bailes, gan skaudība, gan arī  aizkaitinājums, arī apskaidrības, augsta radošu pacēluma stāvoklis.
 
 
Bet, kas ir fiksēts, tas pēc tam tiks reproducēt materiālā sfērā.
 
 
Cilvēkam ir raksturīgas pirmsnāves bailes un ciešanas. Visi Svētie gatavojās  nāves stundai ar asarām, un viņu nāve bija cēla. Un tātad, nāve nav cilvēka esamības iznīcināšana, pārtraukšana. Dvēsele dzīvo citā pasaulē, uz kuru noteiktā stundā dosies katrs no mums.  
 
 
No tā izriet, ka vārdi "cilvēks pats ir sava likteņa saimnieks" iegūst konkrētu jēgu. Ja mēs saglabāsim kā enerģētisko informāciju Labo, Žēlsirdību, Nesavtību, kas harmonē ar Kosmosu un Dievu, mēs saņemsim Augstāko Dievišķo Svētību. Bet, ja mēs saglabāsim skaudības, nenovīdības un mantrausības enerģiju, kā atbildi mēs saņemsim Augstāko Dievišķo Atriebību un Mācību... Izvēles tiesības vienmēr paliek cilvēkam.
 
 
No visām dvēseles darbībām viena ir pati stiprākā un iedarbības ziņā visvarenākā – tā ir lūgšana, ar kuras spēku cilvēks veic pārdabiskas lietas. Šo patiesību pierāda daudzi izmēģinājumi. Piemēram, jūs lūdzaties par saviem tuviniekiem un redzat savu vēlmju piepildījumu.
 
 
Cilvēks nav tikai  fizisks ķermenis, bet arī enerģijas avots. Vai mēs to vēlamies vai ne, bet katru sekundi mūsu domas un rīcība tiek nosūtīta Kosmosā, pie Dieva noteiktu signālu veidā. Un viss nosūtītais pie cilvēka atgriežas pēc bumeranga principa.
 
 
Bet, ja mēs nezinām, kā rīkoties būtu pareizi, pietiek ieklausīties savā Sirdsapziņā, jo tieši tā ir mūsu garīgā Dievišķā "ES" balss.
 
 
Jebkuru lietu ir nepieciešams paveikt tā, kā tu gribētu, lai to paveiktu priekš tevis, tad dzīve kļūs vienkāršāka, vieglāka un laimīgāka.
 
 
No karmas viedokļa nav nepelnīta soda. Dzīvē par visu nākas maksāt ar veselību, laimi, stāvokli, attieksmi vai naudu, vienalga kā – bet nāksies maksāt. Kāda būs mūsu dzīve un kā tā mainīsies, ir atkarīgs tikai no mums pašiem.
 
 
Diženi ir nāves noslēpumi.... Ko mēs zinām par tiem? Vai mēs esam gatavi šim smagajam, bet nenovēršamajam notikumam? Visi mēs esam mirstīgi, bet tātad, kādreiz pametīsim šo pasauli. Agrāk vai vēlāk, bet katram no mums no likteņa ir lemts  pavadīt pēdējā ceļā mūsu tuvos cilvēkus, bet pēc tam pašam sagaidīt  nāvi – no vecuma, slimības, nelaimes gadījuma...
 
 
Vairumam mūsdienu cilvēku ir raksturīga izvairīšanās no visa, kas skar nāvi – visbiežāk tādēļ, ka mēs tai neesam gatavi. Tāpēc mums ir grūti iedomāties, kas ir nāve. Un galvenais – vai pēc tam kaut kas būs? Šī apzinātā atsvešinātība ir izraisījusi to, ka  pazudušas daudzas apbedīšanas ceremonijas un tradīcijas, kas bija izstrādātas pirms gadu simteņiem  un ir pārbaudītas daudzu laikmetu laikā.
 
 
Kauns atzīties, ka šodien daudziem no mums ir tikai aptuvens priekšstats par to, kā pareizi pavadīt pēdējā gaitā mums tuvu cilvēku – līdz pat sīkumiem, tādiem kā pareiza ēdienu izvēle mirušā piemiņas mielastam (vienkāršāk sakot, bēru mielastam). Bet, ja šie nebūt ne sarežģītie noteikumi un  tradīcijas netiek ievēroti, tas pavisam neizskaidrojamā veidā iespaido gan mirušā, gan arī jūsu pašu tālāko likteni. Jūs teiksiet, tā ir mistika? Varbūt. Bet... Dabā ir tik daudz neizskaidrojama, ko nevar racionāli izskaidrot.
 
 
Tā, pavisam nesen ASV zinātnieki Aizeks Rubins un Devids  Hramskis nonāca pie pārsteidzoša secinājuma – katrs mazulis piedzimstot ir apgādāts ar individuālu programmu, kurā “pierakstīts” viss viņa liktenis. Kā uzskata speciālisti, viena programmas kopija glabājas mūsu zemapziņā, slēptās atmiņas sektorā (atmiņā par agrāko iemiesošanos, dzimtas atmiņā utml.). Otra kopija atrodas visuma informācijas bankā. Šī augstāko spēku programma (ASP) ir iebūvēta jaundzimušā smalkajā (astrālajā) ķermenī un sastāv no vairākām daļām. Tajās ir izklāstītas visu mūsu fizisko sistēmu ideālās darba programmas visam zemes dzīves periodam, kā arī – noteikti uzdevumi, kuru izpildes dēļ mēs esam sūtīti uz šo zemi.
 
 
Bērni dzimst, lai pildītu paši savu misiju, nevis tādēļ, lai būtu dzīva rotaļlieta savu senču rokās.
 
 
Augstākie spēki mums neatklāj reālo mērķi, kādēļ eksistē cilvēce, bet pastāvīgi  un neuzbāzīgi, maigi atkārto: jūsu ceļš ir garīgā pilnveidošanās. Vai tā patiešām ir – to zina tikai Dievs: kā jau mēs teicām, dabā ir daudz neizskaidrojama. Dažreiz, kad cilvēks nomirst ļoti agri, vecāki nevar samierināties ar nāves cietsirdību. Tā viņiem liekas netaisnīga un gadījuma rakstura.
 
 
Bet, kas to zina – varbūt šī nāve ir  īsta Dieva žēlsirdība, kas pārrauj likteņa pavedienu, kas ved tikai pie bēdām un nelaimēm?..
 
 
Kategoriski neapgalvojot, mēs tomēr rekomendējam pieturēties kaut vai pie pašiem galvenajiem noteikumiem, kā vajag pavadīt cilvēku pēdējā gaitā.  Galu galā, tautas kultūru nosaka tās spēja ievērot tradīcijas, saglabāt bagāto senču mantojumu un redzēt nākotnes perspektīvas.
 
 
Svētais Aleksandrijas Makarijs nodod mums sekojošu eņģeļu atklājumu par mirušo dvēseļu stāvokli pirmajās četrdesmit dienās pēc to atdalīšanas no saviem ķermeņiem:
 
 
“Kad tiek veikts nāves  sakraments un dvēsele atdalās no ķermeņa, tā – dvēsele pirmās divas dienas atrodas virs zemes  un Eņģeļu pavadībā apmeklē tās vietas, kurās  tā patiesībā ir bijusi. Tā klīst ap māju, kurā šķīrusies no sava ķermeņa, bet dažreiz atrodas blakus savam ķermenim. Trešajā dienā tā paceļas debesīs, lai paklanītos Dievam.
 
 
Lūk, kāpēc trešajā dienā notiek dvēseles aizlūgums – mirušā piemiņas dievkalpojums. Šī diena mirušajam un  mums, vēl dzīvajiem ir tiešā veidā garīgi saistīta ar mūsu dzīves Vadītāja augšāmcelšanos. Trešajā dienā mirušo apglabā. Miesa tiek atdota zemei, bet dvēselei vajag pacelties debesīs: “Un pīšļi atgriezīsies zemē, kas tie arī bija, bet gars atgriezīsies pie Dieva, kurš to ir devis.”
 
 
Telpa starp debesīm un zemi svēto tēvu rakstos tiek saukta par gaisu. Šo telpu aizpilda izstumtie , kritušie eņģeļi. Pēc mūka Mitrofana   vārdiem, visa viņu darbība ir virzīta uz to, lai novērstu cilvēku no labiem darbiem, padarot viņu par netaisnības ieroci.
 
 
Un tā, dvēsele pēc izšķiršanās ar ķermeni divas dienas dzīvo uz zemes un trešajā paceļas debesīs, lai paklanītos Dievam; nākošās sešas dienas dzīvo paradīzē, un, visbeidzot, turpmākās trīsdesmit dienas uzturas ellē; un četrdesmitajā dienā tā jau ir nonākusi vietā, bet tās stāvoklis vēl nav galīgi izlemts. Galīgo lēmumu dvēsele saņems augstās tiesas dienā, kā tas ir teikts svēto tēvu rakstos.   
 
 
Noteiktā brīdī mirstošais saprot, ka viņa apziņa, turpinot funkcionēt, ir nonākusi ārpus fiziskā ķermeņa; viņa “ES” ir pametis iznīcīgo apvalku, tomēr turpina eksistēt, saglabājot savu nedalāmību.
 
 
“Pēc aculiecinieku liecībām, pirmais, kas notiek ar mirēju, - viņš pamet savu ķermeni un nokļūst ārpus tā. Bieži vien viņš pie tam redz arī apkārtni un apkārtējos cilvēkus, tai skaitā paša mirušo ķermeni un ārstu pūles to atdzīvināt. Viņš pārdzīvo svētlaimīgu siltuma un viegluma stāvokli: tā, it kā viņš peldētu; viņš vairāk nespēj iedarboties uz dzīviem cilvēkiem, izmantojot runu vai pieskārienus, un  tādēļ bieži vien izjūt bezgalīgu vientulību; viņa domas šaudās daudz ātrāk kā tad, kad viņš vēl atradās ķermenī” (priesteris - mūks Serafims, “Dvēsele pēc nāves”).   
 
 
Pie tam, praktiski visos “pirmavotos” tiek atzīmēts, ka mirušais (t.i. fizisko ķermeni “zaudējušais”) izjūt pilnīgu mieru.
 
Nāves sakramentos, dvēsele, atdalījusies no ķermeņa, dzīvo un jūt. Tā pāriet viendabīgu būtņu zemē, garīgu būtņu zemē, eņģeļu valstībā.
 
 
Rūpīgi izskatītie Bībeles raksti atklāj mums, ka aizsaulē aizgājušās dvēseles nenonāk vienādos apstākļos. Zālamana gudrību grāmatā, 3. daļā ir izklāstīta mācība par divējādo aizkapa stāvokli:
 
1)   svētlaime – stāvoklis, kādā atrodas taisnie;
 
2)   sods – stāvoklis, kādā atrodas nešķīstie un grēcinieki, no tā var atbrīvoties ar lūgšanām Baznīcā.
 
 
Tādējādi, aizsaules dzīves pirmajā periodā daudzām dvēselēm ir iespēja atbrīvoties no elles mokām līdz  tiesas dienai.
 
Aizsaules dzīve sastāv no diviem periodiem:
 
1)      aizsaules dzīve līdz  tiesas dienai, kad mirušie augšāmcelsies – dvēseles dzīve;
 
2)      aizsaules dzīve pēc šīs tiesas – mūžīgā dzīve (šajā periodā visiem ir viens vecums).
 
 
Jēzus savā mācībā par dvēseles aizsaules dzīvi teica saduķējiem: “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi.” (Lukasa ev. 20.38). Tātad, dvēseles aizsaules stāvoklis ir apzināts, bet, ja dvēseles dzīvo kā Eņģeļi, tad viņu stāvoklis ir aktīvs, nevis neapzināts un miegains -  kā daudzi domā. Un tas veido visas cilvēces kopīgo apziņu, kas aptver visus laikus un vietas.
 
 
Savas dzīves otrajā periodā, lai gan dvēsele nonāks tā ķermeņa ietekmē, ar ko tā atkal savienosies, šis ķermenis būs izmainījies un kļuvis smalks, garīgs, neiznīcīgs, un tā ietekme pat veicinās dvēseles darbību, jo tas būs atbrīvojies no rupjajām miesas prasībām un iegūs jaunas garīgas īpašības.  Un, kā rakstīts svētajos rakstos:
 
 
“Pats Dieva Gars, kas visu redz un uz zemes dzīvo mīlošās dvēselēs un miesās, aizsaules dzīvē nepametīs tos, kas mīl Dievu, viņu patiesības meklējumos”.
 
 
Virs zemes visu dvēseles darbību tās tieksmē pēc patiesības pastāvīgi pavada  personīgās grūtības, bēdas: “ pasaulē jums būs bēdas” (Rom. 7.15.24.), tāda ir cilvēka daļa pēc viņa grēkā krišanas paradīzē. Tikai piespiežot sevi pārvarēt grūtības, izdarīt visu pēc labākās sirdsapziņas, lai tas nāktu par labu vairumam cilvēku, var panākt vēlmju piepildījumu, bet tātad arī prieku.
 
 
Visi labie, tikumīgie darbi, neraugoties uz grūtībām tos realizēt, sniedz savam darītājam dievišķīgu garīgu prieku, kurā ņem dalību arī nespēcīgā miesa. Tad ļaunuma, kurā grima un grimst visa pasaule, aizsaules dzīvē nebūs, un visa dvēseles darbība sasniegs savus mūžīgos mērķus.
 
 
Ja virs zemes dvēseles patiesā svētlaime ir sasniedzama tiecoties pēc pilnīgas brīvības no trīskāršās miesas kārības – slavas kāres, baudkāres, naudas kāres, tad aizsaulē dvēsele, būdama pilnīgi brīva no šī ļaunuma, nonāks mūžīgā svētlaimē, kam būs sveša jebkāda verdzība, jebkāds grēku slogs.
 
 
Katrs cilvēks, kā māca raksti,  aizsaules dzīvē turpina savu personīgo, nebeidzamo eksistenci. Aizsaules dzīvē turpinās dvēseles darbība, kas sastāv  no atsevišķiem tās spēkiem, un tātad arī dzīve.
 
 
Dvēseles dzīvi veido tās pašas apziņa, bet dvēseles darbību veido garīgi tikumisko pienākumu izpilde. Apziņas darbību veido atsevišķu garīgo spēku darbība, domāšanas, vēlēšanās, jūtu darbība.
 
 
Garīgo un iekšējo dzīvi veido dvēseles pilnīga iedziļināšanās sevī, sevis izpratne un sevis iepazīšana. Šķīrušies no ķermeņa un materiālās pasaules, dvēseles spēki netraucēti darbojas, tiecoties pēc patiesības.
 
 
Vispārīgi, dabiskais  dvēseles  aktivitāšu uzdevums ir tiekšanās pēc patiesības, un arī aizsaules dzīvē  šī tieksme pēc patiesības, pēc labā un  skaistā turpināsies mūžīgi.
 
 
Ceru, ka šī grāmata palīdzēs jums pareizi sagatavoties skumjajai bēru ceremonijai un ievērot nepieciešamās tradīcijas.
 
Kapu pieminekļi |kapu apmales| bēru izmaksas| bēru vainagi rīgā |ziedu piegāde| kapu pieminekļi| apbedīšanas birojs| ziedu kurjers| kapu plāksnes| apbedīšanas firma rīgā| cik izmaksa bēres| bēru mielasts rīgā| bēru organizēšana| apbedīšanas pakalpojumi| bēru mielasts| apbedīšanas izmaksas| cik maksā bēres| apbedīšanas birojs| apbedīšanas firma| apbedīšanas izmaksas |cik izmaksā bēres| kapu krusti cenas|
 
  Konstantīns Žiharevs.
 
Rituālo pakalpojumu biroja Rantan psihologs
Kapu pieminekļi, kapu apmales, bēru izmaksas, bēru vainagi rīgā, ziedu piegāde, apbedīšanas birojs, ziedu kurjers, kapu plāksnes, apbedīšanas firma rīgā, cik izmaksa bēres, bēru mielasts rīgā, bēru organizēšana, apbedīšanas pakalpojumi, bēru mielasts, apbedīšanas izmaksas, cik maksā bēres, apbedīšanas birojs, apbedīšanas firma, apbedīšanas izmaksas, cik izmaksā bēres, kapu krusti cenas.



Abbedīšanas pakalpojumu
kremācijas centrs RANTANS SIA
Artilērijas iela 46, Rīga, LV-1009
    +371 67272289, +371 29262410
Mēs būsim ar Jums jūsēja grūtajā brīdi.. Mūsu apbedīšanas firmas RANTANS reputācija ir garantija, ka sēru pasākums notiks cienīgi.
Atgriezties pie satura