Kā parūpēties par aizgājēju -Viņpasaulē ar stiļu un cieņu
Published by Konstantīns Žiharevs ieeja Apbedīšana · Trešdiena 22 Mar 2023
Tags: Viņpasaulē, ar, cieņu, Apbedīšanas, pakalpojumi, Viņpasaulē, ar, stiļu, un, cieņu, Nelaiķa, apģērbšana, Rīgā, Bēres, Apbedīšanas, birojs, Rīgas, rajons
Tags: Viņpasaulē, ar, cieņu, Apbedīšanas, pakalpojumi, Viņpasaulē, ar, stiļu, un, cieņu, Nelaiķa, apģērbšana, Rīgā, Bēres, Apbedīšanas, birojs, Rīgas, rajons
Nelaiķa apģērbšana
Viņpasaulē ar stilu un cieņu - Šis teikums var tikt interpretēts dažādos veidos, tāpēc mēģināšu sniegt vispārīgu atbildi.
"Viņpasaulē ar stilu un cieņu" var nozīmēt, ka kāds cilvēks vai situācija tiek risināta ar eleganci, pieklājību un rūpību. Tas var attiekties uz veidu, kā rīkoties, runāt vai izturēties, lai saglabātu labas attiecības ar citiem, izvairītos no konfliktiem un saglabātu savu cieņu.
Izrādīt stila un cieņas izpausmes citu cilvēku un situāciju pretējā gadījumā var būtiski ietekmēt attiecības un veicināt labāku saprašanos. Tas var ietvert pieklājīgu un respekt-īgu uzvedību, diplomātisku dialogu, iejūtību un empātiju pret citiem, kā arī atbildīgu un apdomīgu rīcību.
Izmantojot stila un cieņas pieeju, mēs varam veicināt harmoniskākas attiecības, iegūt cita cilvēka uzticību un cieņu, un veidot labāku kopīgo vidi. Tas ietver uzmanību pret citu cilvēku vajadzībām, iecietību un pieņemšanu, kā arī godīgumu un atbildību par savu rīcību.
Svarīgi ir atcerēties, ka stils un cieņa ietver arī mācīšanos no saviem kļūdām, izrādot atvainošanos un pateicību, kā arī radot taisnīgus un līdzsvarotus risinājumus strīdu situācijās.
Kopumā, "viņpasaulē ar stilu un cieņu" ir pieeja, kas liek mums izturēties pret citiem ar pieklājību, empātiju un godīgumu, atstājot izaicinājumiem un sarežģītām situācijām vērtību un cieņas ievirzītā ceļā.
Parasti apmazgāšanu veic vecāka gadu gājuma sieviete, kura izmanto speciālas mazgāšanas līdzekļus, lai attīrītu nelaiķa ķermeni. Ir pieņemts, ka vīrieši apmazgā vīriešus, bet sievietes – sievietes. Mazgāšanas laikā tiek lasītas vai dziedātas speciālas lūgšanas, piemēram, "Trīsreiz svētītais", kurā tiek lūgts Dievs par līdzcilvēka dvēseli.
Pēc tam, kad nelaiķis ir attīrīts un sagatavots, tiek veikta apģērbšana. Nelaiķa jaunais apģērbs var atšķirties atkarībā no kultūras un reliģijas, bet parasti tiek izmantots krekls, bikses vai kleita. Apģērbs tiek novietots nelaiķa ķermenī un piestiprināts ar speciāliem siksniņiem, lai nodrošinātu, ka tas paliek uz vietas.
Pēc tam, kad nelaiķis ir apģērbts, tiek veikti pēdējie sagatavošanās darbi. Visi priekšmeti, kas tika izmantoti nelaiķa apmazgāšanai, tostarp vecajs apģērbs, tiek sadedzināti. Šis pasākums simbolizē cilvēka atgriešanos pie dabas un Dieva.
Nelaiķa apģērbšana ir viens no daudzajiem rituāliem, kas tiek veikti bēru ceremonijas laikā. Bēres ir emocionāli saspringts laiks, un šie rituāli palīdz mierīgi un cieņas pilnā veidā atvadīties no mirušā. Rantans piedāvā apbedīšanas pakalpojumus, kas ietver kompleksu bēru ceremoniju organizēšanu, ieskaitot nelaiķa apģērbšanu un citus svarīgus rituālus. Mūsu pieredzējušie speciālisti palīdzēs jums izvēlēties piemērotus bēru pakalpojumus, kas atbilst jūsu vēlmēm un budžetam.
Ticība Kristum liek ar cieņu raudzīties uz cilvēku – kristieti arī tad, kad viņš vairs neelpo un ir miris. Rituāli, ko Baznīca veic pie kristieša zārka, ir ar dziļu jēgu. Tie balstās uz ticību, un to saknes meklējamas pie dievam kalpojošajiem apustuļiem un pirmajiem kristiešiem.
Katra pareizticīga kristieša ķermenis ir dvēseles templis, ko zemes dzīves laikā apstaro Sakramentu sniegtā Dieva svētība.
Tāpēc rūpes par mirušo ticības brāļu pīšļiem ir īpašas. Pēc tam, kad ir nolasīts kanons par aizgājēju, ir nepieciešams veikt nelaiķa miesu apmazgāšanu. Nelaiķi atbrīvo no drēbēm, nosien žokli un, paklājot apakšā audumu, novieto līdzenā vietā – uz sola vai grīdas.
Parasti apmazgāšanu veic vecāka gadu gājuma sievietes, bet ir pieņemts, ka vīrieši apmazgā vīriešus, bet sievietes – sievietes.
Mazgā ar sūkli, kas samitrināts siltā ūdenī, ar krustveidīgām kustībām trīs reizes noberzē visas ķermeņa daļas, sākot no galvas.
Pie tam mazgāšanas laikā lasa vai dzied “Trīsreiz svētīto”: “Svētais Dievs, Svētais Stiprais, Svētais Nemirstīgais, apžēlojies par mums”.
Apģērbu, kurā cilvēks ir miris, un visu, kas tika izmantots viņu apmazgājot, ir pieņemts sadedzināt.
Nelaiķim jābūt uzvilktam kaklā liekamam krustam, ja tas ir saglabājies – tad kristību krusts.
Pēc apmazgāšanas nelaiķa ķermeni ieģērbj jaunās un tīrās drānās, tā izpaužas ticība miesu atdzimšanai augšāmcelšanās laikā.
Savas mirstamās drānas mūsu dievbijīgie senči sagatavoja jau ilgi pirms nāves.
Mirušajiem laicīgajiem cilvēkiem pirms parastajām drānām bija pieņemts uzvilkt baltu kreklu ar jostu, kas simbolizē kristību apģērbu. Daudzi pareizticīgie to ievēro arī mūsdienās.
Dažos Krievijas rajonos ir saglabājies sens paradums, kas savā laikā bija vispārpieņemts un obligāts, ietīt mirušo līķautā – apmetnī ar balta auduma kapuci – un speciāli uzšūtos mirstamajos svārkos un sarafānos.
Kristietes galvu apsedz ar lielu lakatu, kas pilnībā aizsedz matus, pie tam tā galus var atstāt nesasietus, bet brīvi salikt krusteniski.
Ir nepieciešams atzīmēt, ka nelaiķim pareizticīgajam kristietim nav pieņemts likt kaklasaiti. Aizgājēju rokas saliek uz krūtīm tā, lai labā būtu virspusē, rokās ieliek krustu. Uz nelaiķa pieres uzliek vainadziņu ar lūgšanu “Svētais Dievs...” par zīmi mūsu ticībai Svētajai Trīsvienībai un cerībai saņemt vainagu par Dieva baušļu izpildīšanu.
Pareizticīgā kristieša zārks nedrīkst būt spilgtā krāsā. Uz tā vāka jābūt krustam ar astoņiem galiem. Sagatavoto zārku svēta ar svēto ūdeni un apkvēpina ar vīraku, šim nolūkam kvēpināmo trauku (trauku ar nelielu rokturi kurā ieliek ogles un vīraku) liek zārkā un uz neilgu laiku aizver tā vāku.
Pēc tam ar vīraku var izkvēpināt visu māju. Sākumā ar kvēpināmo trauku trīs reizes krustveidīgi svēta svētbildes ar lūgšanām “Kungs Jēzus Kristus, Dieva Dēls, apžēlojies par mums”, “Svētā Dievmāte, glāb mūs”, “Kungs, lai slava tavam godprātīgajam krustam...”. Pēc tam ar kvēpināmo trauku trīs reizes krustveidīgi svēta aizgājēja ķermeni, skaitot lūgšanu “Mielo, Dievs, Sava kalpa dvēseli...”.
Pēc tam iznēsā kvēpināmo trauku cauri visai mājai, skaitot “Trīsreiz svētīto”. Kvēpināmais trauks var visu laiku atrasties zem svētbildēm, un to pēc nepieciešamības papildina ar oglēm un vīraku. Pie nelaiķa miesām lasa dvēseles aizlūguma lūgšanu par aizgājēju. Dvēseles aizlūguma lūgšanas nobeigumā pie vārdiem “Pie dieva aizgājušajam Dieva kalpam...” mirušo liek zārkā.
Tāpat Dvēseles aizlūguma lūgšana tiek skaitīta, ja zārku ar nelaiķa miesām pārved no morga. No virspuses aizgājēja ķermeni līdz krūtīm apsedz ar baznīcas sēru šķidrautu par zīmi tam, ka viņš tagad atrodas Kristus aizsardzībā. Uz krūtīm novieto Pestītāja vai Dievmātes svētbildes.
Zārkā var ielikt nelaiķa bērnības kristību krekliņu, svētītus pūpolu zariņus, vasarsvētku pušķīti, bet nav pieļaujams, ka zārkā tiek likti kādi nepiederīgi priekšmeti: nauda, ēdiens un citi.
Mēdz būt dažādi vietējie paradumi, kā mājā novietot zārku ar nelaiķa miesām: viņu var nolikt ar seju pret svētbildēm, kas parasti atrodas priekšējā stūrī, tas ir - labās puses stūrī iepretī ieejai; var - ar seju pret ienākušajiem pavadītājiem. Pie svētbildēm aizdedzina lampiņas un sveces.
Nav pieļaujams, ka zem svētbildēm tiek novietota glāze ar ūdeni (vai pat ar degvīnu), maize un citas lietas – tie nav kristīgi cieņas pilni paradumi.
Dvēselei nav nepieciešama zemes barība un dzērieni, tai ir nepieciešamas tikai mūsu lūgšanas. Tāpat nepieklājas blakus svētbildēm novietot aizgājēja fotogrāfijas un, it īpaši, aizdedzināt to priekšā sveci.
Ap zārku iededzina sveces kā zīmi tam, ka mirušais ir pārgājis gaismas valstībā – labākajā aizsaules dzīvē. Vecticībniekiem apģērbs tiek reglamentēts. Vēl pavisam nesenā pagātnē tas atbilda tam apģērbam, kurā bija pieņemts iet uz lūgšanu namu.
Vīriešus ietērpj "azos" pareizticīgo garīdzniecības priesteru svārku veids. Sievietes ietērpj melnā sarafānā un īpaši uzsietā melnā lakatā, kas tiek sasiets zemāk par zodu.
Vecticībniekiem un pareizticīgajiem pie mirušā zārka trīs dienas un trīs naktis tiek lasīta psalmu grāmata, mijoties ar lūgšanām, lai Dieva kalps aizietu mierā.
Pie mācītāja zārka psalmu grāmatas vietā tiek lasīts Evaņģēlijs.
Dievbijīgu cilvēku mājās tiek noturēti īpaši dvēseles aizlūgumi - saīsināta Dieva pielūgšana, lai mirušais aizietu mierā.
Aizgājēju apglabā trešajā dienā pēc nāves (lai gan tas nav obligāti). Pirms mirušā miesas tiek iznestas no mājas tiek skaitīta Dvēseles aizlūguma lūgšana, un dziedot Eņģeļu dziesmu “Svētais Dievs...” zārks ar miesām tiek pārnests uz dievnamu, pie tam ir nepieciešams pacensties pagūt uz Dievišķo liturģiju.
Ar pēdējo dievkalpojumu, kas tiek veikts pie mirušā pareizticīgā kristieša zārka, Svētā Baznīca šajā dienā īpaši godina mirušo, visi baznīcā sapulcējušies skaita lūgšanas par viņa grēku piedošanu.
Liturģijai beidzoties, garīdznieks veic laicīgo cilvēku apbedīšanas rituālu (parastais nosaukums – apstāvēšana).
Mēs atvadāmies no aizgājēja miesām, nododam to zemei un lūdzamies par nelaiķa dvēseles nonākšanu mūžīgajos mājokļos.
Pareizticīgo kristiešu baznīcas apbedīšanas ceremonija nepadara zaudējuma sāpes stiprākas, neizraisa neapturamas sāpes – tā sniedz aizgājēja dvēselei Dieva žēlastību, bet mums dod cerību uz nākamību, kas tiks dāvāta taisnajiem.
Apstāvēšana neklātienē ir pieļaujama tikai tad, ja pilnīgi nav iespējams nogādāt zārku ar aizgājēja miesām dievnamā vai uzaicināt garīdznieku veikt apstāvēšanu mājas apstākļos.
Bet, ja apstāvēšana neklātienē notiek tikai aiz nevēlēšanās sagādāt sev liekas rūpes – tā ir necieņas izrādīšana aizgājēja piemiņai.
Garīdznieks, veicot neklātienes apstāvēšanu, notur izvadīšanas lūgšanu un izsniedz svētīto zemi , dodot svētību nelaiķa miesu nodošanai zemes klēpī.
Pirms apglabāšanas – gadījumā, ja nav iespējams uzaicināt garīdznieku, laicīgam apstāvētājam vajag pie zārka nolasīt Mirušā piemiņas dievkalpojumu, vēlams, lai pavadītājiem šajā brīdī rokās būtu aizdedzinātas baznīcas sveces. Tā kā uguns simbolizē dzīvību, sliktā enerģija sadeg, un dvēselei tiek parādīts ceļš uz Aizsauli.
Aizgājēja rokās ieliek izvadīšanas lūgšanu un svētbildīti, uz galvas liek vainadziņu.
Pēc atvadīšanās un pēdējā skūpsta (higiēnisku apsvērumu dēļ skūpsta svētbildīti vai nelaiķi godina) nelaiķi līdz ar galvu pārsedz ar baznīcas pārsegu (ja tā nav, tad vienkārši ar baltu audeklu) un kāds no radiniekiem ar lūgšanu “Svētais Dievs...” virs auduma krusta veidā (pareizticīgo krusta, kam ir astoņi gali) apber ķermeni no galvas līdz kājām ar zemi, kas saņemta no garīdznieka.
Ja bēres jau ir notikušas, zemi izber uz kapu kalniņa vai ierok krusta pakājē.
Dziedot “Trīsreiz svētīto”, zārku ar aizgājēja miesām iznes no mājas, pārnes uz dievnamu un no dievnama pie kapa.
Svētajā nedēļā aizgājēju pavada, dziedot “Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem ...”. Pa priekšu nes krustu vai svētbildi. Dažos ciemos līdz pat mūsu dienām ir saglabājies paradums iet bēru procesijā ar krustu un svētbildēm.
Pareizticīgu kristiešu bērēs nevajadzētu būt orķestrim. Kristīgā apbedīšanas ceremonija balstās uz to, ka pēc Dieva vārdiem, cilvēks, kas ir ticis radīts no zemes pīšļiem, ir jāatdod zemei atpakaļ, viņam jāatgriežas zemes pīšļos, lai celtos no kapa visu mirušo augšāmcelšanās dienā.
Šobrīd atdzimstošais pagāniskais paradums līķus sadedzināt drīzāk atgādina degšanu elles ugunīs, pareizticīgajiem kristiešiem to veikt nevajadzētu. Kapam un kapa piemineklim jābūt ierīkotiem atturīgi un vienkārši, norādot uz to, ka šeit dus pareizticīgs kristietis.
Līdzekļus, kas tiek tērēti dārgiem kapa pieminekļiem un kapu vainagiem, labāk ziedot labdarībai par godu mirušajam.
Ceremonija, kurā nelaiķis tiek guldīts zemes klēpī, notiek dievnamā vai kapsētā. Pēc tam zārkam uzliek vāku un to noņemt nav atļauts nekāda iemesla dēļ.
Apstāvēšana baznīcā nav domāta personām, kas apzināti atņēmušas sev dzīvību.
No tām jānošķir cilvēki, kas atņēmuši sev dzīvību neuzmanības dēļ, tie netiek atzīti par pašnāvniekiem.
Pareizticīgajā baznīcā ir pieņemts par pašnāvniekiem uzskatīt personas, kuras ir mirušas, piedaloties laupīšanā, un mirušas no tajā iegūtajiem ievainojumiem un sakropļojumiem.
Zīdaiņiem, kuri ir miruši pēc Svētās Kristīšanas, tiek veikta īpaša izvadīšanas ceremonija kā šķīstām, bezgrēcīgām būtnēm. Tās laikā nav lūgšanu par mirušā bērniņa grēku piedošanu, ir tikai lūgšanas, lai viņa dvēsele tiktu atzīta par cienīgu nonākt Debesu valstībā. Mirušiem nekristītiem bērniņiem apstāvēšana netiek veikta.
Piezvaniet mūsu speciālistiem un
Jūs saņemsiet profesionālu konsultāciju visos apbedīšanas jautājumos
672 722 89 vai mob. 292 624 10 (diennakts).
Darba pieredze vairāk ka 35 gadi. Mēs strādājam pēc principa - lai dzīve būtu gaiša.Apbedīšanas birojs SIA Rituālo pakalpojumu kremācijas centrs RANTANS strādājot ar esošajiem un topošajiem klientiem, darbs tiek veikts kvalitatīvi un laicīgi.
Mūsu pieredzējušie apbedīšanas pakalpojumu speciālisti palīdzēs Jums rast atbildes uz neskaidriem jautājumiem un sniegs padomus, organizējot bēres.
Apskatīt ziņu avotu:
- Apbedīšanas birojs Rīgā: https://youtu.be/5xdRRMJyL_g
- Психолог Рига: https://www.psiholog.lv
- Soļi uz veselību un garīgām praksēm: https://gramata.rantan.lv/index.html
- Психолог Рига: https://www.psiholog.lv