Džentlmeņu ceļš uz mūžību - sakramenti
Published by Konstantīns Žiharevs ieeja Psiholoģija · Ceturtdiena 30 Mar 2023
Tags: Viņpasaulē, ar, cieņu, Apbedīšanas, pakalpojumi, Izceļojoši, no, šīs, pasaules, Par, dzīvi, un, nāvi, Psihologs, Konstantīns, Žiharevs, Rīgā, Psihologa, pakalpojumi
Tags: Viņpasaulē, ar, cieņu, Apbedīšanas, pakalpojumi, Izceļojoši, no, šīs, pasaules, Par, dzīvi, un, nāvi, Psihologs, Konstantīns, Žiharevs, Rīgā, Psihologa, pakalpojumi
Par dzīvi un nāvi
Vai cīnīties un darboties ir vērts?
Zūd spēki, laiks – un tikai tādēļ vien,
Lai dzīvi šo visbeidzot pamestu uz mūžiem.
Tam jēgas nav – bet kā to rast?
Ir dzīve skaista, un tā dota mums
Tik īsu, niecīgu un ļoti ātru mirkli!!!
Bet pa šo laiku iepazīstam Dievu
Un cilvēks dodas aizsaulē pie tā.
Ar mūžīgo piemiņu dzīve mums beidzas!
Jo dvēsele nemirst – to zinām mēs visi....
Ir svarīgi saprast, ka katram indivīdam ir sava dzīves filozofija un vērtības, un tas, kas ir vērts un kas nē, ir subjektīvs viedoklis. Cīņa un darbība var būt nozīmīgi un apmierinoši, ja tās ir vērstas uz pozitīvu mērķu sasniegšanu un palīdz cilvēkam izaugsmē un pašrealizācijā. Tomēr, ja cīņa kļūst par vajāšanos pēc materiāla panākumiem vai nepārtrauktu sasniegumu slodzi, tas var novest pie izdegšanas un neapmierinātības.
Dzejolis uzsver dzīves trāpīgumu un to, ka laiks ātri skrien un dzīves ilgums ir ierobežots. Tas aicina izmantot šo īso dzīves mirkli, lai iepazītos ar Dievu vai garīgām vērtībām, jo dvēsele ir mūžīga un turpinās pastāvēt pēc fiziskās dzīves beigām.
Galvenais ir atrast līdzsvaru un saprast savu personisko dzīves mērķi un jēgu. Ja cīņa un darbība dod jums prieku, pilnīgumu un apmierinātību, tad ir vērts turpināt to ceļu. Ja jūtat, ka ir nepieciešams mainīt savu pieeju un atklāt citus aspektus dzīvē, tas ir arī pilnīgi pieņemami.
Galvenais ir dzīvot no sirds, ļauties intuīcijai un atrast tās lietas un darbības, kas patiesi sniedz jums dzīves izpratni un svētumu.
Dzīve un nāve ir divas neatņemamas cilvēces pieredzes, kas ir cieši saistītas un ietekmē viena otru. Šīs tēmas ir bijušas plaši apspriestas un pārdomātas gan reliģiskās, filozofiskās, zinātniskās, gan mākslas un kultūras kontekstā.
Dzīve un nāve ir divas fundamentālas un neatņemamas cilvēces pieredzes, kas ir cieši saistītas un neizbēgami ietekmē viena otru. Šīs tēmas patiešām ir bijušas plaši apspriestas un pārdomātas dažādās kultūrās un aspektos, jo tās uzrunā mūsu būtību un dziļāko eksistenci.
Dzīve ir mums dāvāta, un mēs piedzīvojam visdažādākos brīžus, priekus, izbailes, izaicinājumus un iespējas. Ir svarīgi novērtēt un novērtēt dzīves bagātību un to, ka mums ir dotas iespējas attīstīties, mācīties un piedzīvot dažādas emocijas. Dzīve ir nepārtraukts ceļojums, kas mūs veicina augšup, un mēs varam mācīties no katras situācijas un pieredzēt augstāku izpratni par sevi un pasauli.
Tomēr, dzīvē ir neizbēgama nāve. Nāve ir daļa no mūsu dabas un cilvēciskās pieredzes. Tā kā dzīvība un nāve ir saistītas, mums ir iespēja novērtēt un izmantot mūsu laiku dzīvē atbildīgi un apzināti. Dzīve un nāve iedvesmo mūs apzināties mūsu mērķus, prioritātes un iekšējo būtību. Tās aicina mūs dzīvot pilnvērtīgu, nozīmīgu un apzinātu dzīvi.
Dažādās kultūrās un reliģiskajās tradīcijās nāve ir skatīta ar atšķirīgiem acu skatieniem. Tās interpretācijas un nozīme atšķiras no vienas kultūras uz citu. Tomēr kopīgs elements ir tas, ka dzīve un nāve rada spēcīgas emocijas un pārdomas par cilvēka būtību un vietas pasaulē.
Dzīve un nāve sniedz mums iespēju izprast cilvēka fragilitāti un vienlaicīgi spēku, lai izturētu dzīves izaicinājumus un iepazītu mums dotās dāvanas. Tas ir pastāvīgs atgādinājums, ka dzīve ir brīnums un ka mums ir jācenšas izdzīvot katru mirkli, cienot sevi un savus līdzcilvēkus. Šīs tēmas var uzrunāt un iedvesmot mūs dzīvot ar dziļumu, mērķtiecību un mīlestību, novērtējot ikdienas brīnumus un iespējas, kas mums tiek dāvātas.
Dzīve, kā eksistence un pieredze, ir nepārtraukts ceļojums, kas sniedz mums daudzas iespējas un piedzīvojumus. Tā ir spēja mācīties, augt, mīlēt, sasniegt mērķus un attīstīties. Tomēr dzīve arī nes līdzi izmaiņas, grūtības un izaicinājumus, un tajā ir gan prieks, gan bēdas.
Nāve, savukārt, ir neizbēgama cilvēka dzīves daļa. Tā ir tā brīža beigas, kad fiziska ķermeņa funkcijas pārtraucas. Nāve ir daba, kas dod vienlīdzīgu iespēju visiem dzīvajiem radījumiem. Lai arī nāve var radīt bēdas un zaudējumus, tā ir arī svarīgs aspekts, kas mums atgādina par mūsu pagaidu esību un cilvēcisko ierobežotību.
Reliģiskajā kontekstā dzīve un nāve ir bieži saistītas ar mūžīgo dvēseles vai garīgās būtnes pastāvēšanu un atgriešanos pie Dieva pēc fiziskās dzīves beigām. Filozofiski, tās tiek analizētas un aplūkotas caur dažādām filozofijām un teorijām par cilvēces nozīmi un eksistences jēgu.
Mākslas un kultūras aspektā dzīve un nāve ir bieži interpretētas un izpaustas caur mākslu, literatūru un mūziku, atspoguļojot cilvēka emocijas, piedzīvojumus un pārdomas par šīm divām fundamentālajām tēmām.
Kopumā, dzīve un nāve ir bagātīgas un daudzdimensionālas tēmas, kas skar mūsu būtību un dod mums iespēju dziļāk izprast sevi un pasauli, kā arī novērtēt un novērtēt ikdienas brīnumus un izaicinājumus.
Dzīve ir dāvana, kas mums ir dots, un tā ir iespēja piedzīvot, augt, mācīties un sasniegt savu potenciālu. Dzīve ir pilna ar izaicinājumiem, prieku, sāpēm, mīlestību un mācībām. Katram cilvēkam ir sava unikāla dzīves stāsts, kuras vērtība un nozīme ir individuāla.
Nāve, no otras puses, ir nenovēršama cilvēka pieredze. Tā ir pāreja no fiziskās pasaules uz nezināmo. Reliģiskās tradīcijas un filozofiskie skatījumi piedāvā dažādas interpretācijas par nāvi un pēcdzīvi. Daži tic, ka pēc nāves seko jauna dzīve vai iemiesošanās, savukārt citi uztver to kā beigu punktu.
Ir svarīgi katram cilvēkam veidot savu attieksmi un izpratni par dzīvi un nāvi. Daži cilvēki meklē nozīmi un mērķi dzīvē, cenšoties pilnībā izdzīvot un ietekmēt citu dzīves, savukārt citi koncentrējas uz personisku laimes un sasniegumu meklēšanu. Daži var gūt mieru, atrodot ticību vai pārliecību par pēcdzīvi vai kosmisku līdzsvaru, savukārt citiem var būt vairākas jautājumu un neziņas.
Ņemot vērā to, ka tēmas par dzīvi un nāvi ir dziļas un plašas, daudzi cilvēki meklē atbildes, pārdomas un nozīmi šajās jomās. Reliģija, filozofija, psiholoģija un garīgās prakses ir tikai daži no veidiem, kā cilvēki cenšas saprast šīs tēmas un atrast mieru, nozīmi un līdzsvaru savā dzīvē.
Svarīgi ir izturēties pret šīm tēmām ar cieņu un atvērtību, respektēt dažādus skatījumus un viedokļus, kas pastāv un pieņemt to, ka katram cilvēkam ir savs ceļš un izpratne par dzīvi un nāvi.
Dzīve ir mūžīga. Dzīvība, dvēseles stāvoklis un darbība ir viens un tas pats. Kur ir dzīvība, tur ir stāvoklis vai darbība, kas var būt gan svētlaime, gan mokas. Miesa aiziet, bet dvēsele turpina dzīvot.
Cilvēka daba nozīmē iemiesojušos garu vai apgarotu miesu. Citiem vārdiem sakot – cilvēks sastāv no gara, dvēseles un ķermeņa. Cilvēka redzamā, ārējā dzīve un darbība ir nekas cits kā dvēseles dzīves un darbības izpausme.
Domas, vēlmes, jūtas nav lietu pasaules priekšmeti. Tās ir neredzamās dvēseles neredzamās darbības izpausme, kas, izpaužoties vārdos un darbos, veido miesas kā dvēseles orgāna redzamo darbību, t.i. cilvēka darbību.
Savas dzīves laikā cilvēks var paveikt ļoti daudzus darbus: gūt slavu kā lielisks karavadonis, slavens zinātnieks vai ģeniāls mākslinieks.
Bet visu, ko cilvēks dzīves laikā ir paveicis šajā pasaulē, viņš atstāj dzīvajiem. Līdzi jaunajā dzīvē pāriet tikai viņa dvēsele.
Bet dvēseles stāvoklis var būt mainīgs, jo cilvēka dzīve ir pastāvīga attīstība un mācīšanās. Tāpat kā fiziskais ķermenis tiek trenēts un attīstīts, arī dvēsele var tikt trenēta un attīstīta, lai kļūtu spēcīgāka un gatavāka pārvarēt dzīves izaicinājumus.
Nāve nav beigas, bet tikai viens no dzīves posmiem. Kad cilvēka ķermenis nomirst, viņa dvēsele turpina pastāvēt, un atkarībā no tā, kāda bija cilvēka dzīve, tālāka eksistence var būt dažāda. Dvēsele var doties uz augstāku pasauli, kur turpināt mācīties un attīstīties, vai arī nokļūt zemākajās dimensijās, kur valda ciešanas un sāpes.
Tāpēc ir svarīgi dzīvot tā, lai dvēsele varētu turpināt pastāvēt un attīstīties pēc nāves. Svarīgi ir meklēt sevī iekšējo spēku un patiesību, izprast savu dzīves mērķi un darīt labu ne tikai sev, bet arī citiem. Tikai tā var būt drošība, ka pēc nāves dvēsele turpinās pastāvēt un attīstīties uz augšu.
Maķedonijas Aleksandrs novēlēja, lai pēc viņa nāves viņa zārkā tiktu izveidotas atveres viņa rokām, lai katrs tās varētu ieraudzīt. “Kamdēļ gan?” – brīnījās galminieki. “Lai katrs, kas pavadīs manas miesas, varētu pārliecināties, ka es esmu ieradies šajā pasaulē tukšām rokām. Es esmu iekarojis puspasaules, kļuvis par pašu bagātāko cilvēku, bet Aizsaulē es atkal došos tukšām rokām”.
Dvēseles darbība izpaužas cilvēka redzamajā darbībā, viņa vārdos un darbos, jo gan vārdi, gan darbi vienmēr pareizi raksturo dvēseles tikumisko stāvokli, labu vai ļaunu.
Uz planētas Zeme cilvēks uzturas tikai īsu brīdi. Pēc Visuma mērogiem, cilvēka dzīves ilgums ir tikai īss mirklis. Pēc manām domām, mūsu dvēselei ir dotas iespējas daudzas reizes atdzimt dažādos ķermeņos.
Pēc tam, kad dvēsele ir šķīrusies no savas miesas, dvēsele dzīvo garīgā pasaulē, kas atbilst tās dabai, bet miesas atgriežas pie zemes.
Tā kā dvēsele nav fiziska, tā nevar tikt saspiesta vai ierobežota ar robežām. Tā var brīvi klīst un attīstīties, apgūstot jaunas zināšanas, pieredzi un mācību. Dvēseles stāvoklis pēc nāves ir atkarīgs no tā, kā cilvēks dzīvoja savu dzīvi un kādas izvēles viņš veica.
Tāpēc ir svarīgi būt apzinīgam par savu rīcību un izvēlēm, lai mūsu dvēsele varētu turpināt attīstīties pēc nāves. Mēs varam darīt labu un sasniegt lielas lietas, bet galu galā, tas, kas paliek pēc mums, ir mūsu dvēseles stāvoklis un tās attīstība.
Cilvēks atrodas starp redzamo un neredzamo pasauli, starp dabu un garu, viņš dzīvo un darbojas abās pasaulēs, gan uz zemes, gan ārpus zemes; ar miesu - uz zemes, ar prātu un sirdi - ārpus zemes: vai nu debesīs vai ellē.
Cilvēks patiešām ir interesants eksistences veids, jo viņš spēj dzīvot un darboties gan materiālajā, redzamajā pasaulē, gan garīgajā, neredzamajā pasaulē. Ar savu fizisko ķermeni, cilvēks piedzīvo un mijiedarbojas ar zemes un dabas elementiem. Viņš ir sastopams šajā fiziskajā realitātē, kur jūt sajūtas un pieredz priekus un sāpes, priekšrocības un izaicinājumus.
Tomēr cilvēka būtību un esamību nevar ierobežot tikai ar redzamo un materiālo pasauli. Viņš ir arī apveltīts ar prātu un sirdi, kas spēj domāt, izprast, izjust un celties pāri fiziskajai realitātei. Šīs garīgās dimensijas dod cilvēkam spēju meklēt dziļāku izpratni par dzīves jēgu un pasaules nozīmi. Cilvēks ir spējīgs iekļūt garīgās pasaules, meklēt ticību un saskatīt mūžīgo un neierobežoto.
Cilvēka eksistence nav tikai šajā fiziskajā dzīvesveidā, bet arī pēc fiziskā ķermeņa nāves. Viņš ir spējīgs dzīvot garīgajā pasaulē, izpausties un attīstīties garīgi, kā arī piedzīvot sevis un savas dvēseles ceļu. Domas, rīcība un mīlestība var novest cilvēku līdz debesīm, garīgai izaugsmei un mūžībai, bet arī, ja tās vada pa ļaunā ceļu, viņš var nonākt ellē vai piedzīvot ciešanas.
Tātad, cilvēka eksistence ir unikāla un bagāta ar iespējām un izaicinājumiem abās pasaules dimensijās - zemes un ārpus zemes. Ir svarīgi, lai cilvēks attīstītu sevi un meklētu labumu un patiesību abās pasaules, atklājot mīlestību un garīgo iedvesmu savā dzīvē un darbībās. Tas palīdzēs viņam izprast un apzināties savu patieso esību un saskaņot savu būtību ar lielo un mūžīgo pasauli.
Stipra un noslēpumaina ir dvēseles un miesas savienība, un tām ir stipra savstarpēja ietekme, un vispār, dvēseles darbība uz zemes, kas ir virzīta uz patieso, augsto un brīnišķīgo, lielā mērā tiek ierobežota no miesas puses, kā to ir liecinājis pats Jēzus Kristus: “gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja” (Mat.ev. 26.41.). Tāpēc, ka gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja, notiek cīņa par patiesību.
Un šajā cīņā novājinās gars, un bieži vien tas neapzināti kopā ar miesu tikumiski pagrimst, pretēji savām vēlmēm novēršoties no patiesības, no sava uzdevuma, no savas dzīves mērķa, no savas dabiskās darbības.
Dvēsele un miesa ir divi neatņemami komponenti, kas veido cilvēka būtību un kopā nosaka viņa rīcību un pieredzi uz zemes.
Dvēsele ir spējīga mākslinieciski ietekmēt miesu un virzīt cilvēku uz patieso, augsto un brīnišķīgo. Tā ir tas, kas mums dod spēku, mīlestību, mieru un gudrību, kas mums atgādina par mūsu dzīves mērķi un izaugsmi. Tomēr, kā norādījis Jēzus Kristus, miesa var būt vāja un mēdz mūs pagremdēt dzīves izaicinājumu un pagrūžu priekšā. Tā varētu atkāpties no patiesības, no uzdevuma, no mūsu dabiskās darbības.
Tā kā mums ir brīvā griba un izvēle, mēs ik dienas piedzīvojam cīņu par patiesību, īstumu un labo ceļu. Ir viegli atkāpties no sava iecerētā mērķa vai novārtā atstāt mūsu dvēseles prasmes un potenciālu, iekļūstot materiālajās un negatīvās virzienus. Šī cīņa starp dvēseli un miesu, starp labo un ļauno, ir svarīga un neapšaubāmi līdzāspastāvēšanas daļa, ko ikviens cilvēks ir saistīts pieredzēt savā dzīvē.
Šajā cīņā bieži gars novājinās, un tas mums atgādina, ka ir nepieciešams stiprināt mūsu garu, attīstīt dvēseles spēkus un meklēt patiesību un augsto mērķi. Tas prasa apziņu, centību un gribasspēku, lai mēs varētu palikt uzticīgi savam patiesajam esamībai un veikt savas dzīves uzdevumu.
Galvenais ir saglabāt līdzsvaru starp dvēseli un miesu, ļaujot dvēselei ietekmēt mūsu rīcību un lēmumus, bet vienlaikus rūpējoties par miesas vajadzībām un labklājību. Pārdomājot un attīstot savu garīgo būtību, mēs varam virzīties uz priekšu, pieņemt pareizos lēmumus un sasniegt patiesu apmierinātību un mieru.
Tātad, svarīgi ir atcerēties, ka mums ir jācenšas ieklausīties savā dvēselē un rīkoties saskaņā ar patiesību un mīlestību, lai cīņa starp garu un miesu varētu mūs virzīt uz pozitīvu un iedvesmojošu ceļu dzīvē.
Cilvēks ir radīts tieši kā “inkarnēta”, iemiesota būtne. Ar to arī vajadzētu beigties viņa stāstam uz Zemes. Un, ja ķermeņa nāve ir brīdis, kad dvēsele pamet miesas, tad to nevar uzskatīt par mūsu eksistences galu un finālu. Fināls – tā ir mirušo augšāmcelšanās, un dvēseles turpmākā dzīve ir iespējama tikai citā apvalkā, nevis miesā.
Mūsu fiziskais ķermenis ir tikai pagaidu māja, kas ļauj mums izmantot un izpaust savu dvēseli šajā pasaulē.
Cilvēka dzīve, patiesi, nebeidzas ar ķermeņa nāvi. Tā ir tikai fiziska robeža, kad dvēsele pamet ķermeni un pāriet uz nākamo pieredzi. Reliģiskās un garīgās tradīcijas uzsver, ka pēc nāves dvēsele turpina savu ceļu un saskaras ar citām dimensijām vai apvalkiem, kas atšķiras no ķermeņa. Tas var ietvert atkal iedzimšanās, augšāmcelšanos vai kādu citu garīgo stāvokli.
Nāve un pāreja uz citu apvalku vai dimensiju ir būtisks elements cilvēces pasaules uzskatā un reliģiskajā pieredzē. Tas mums atgādina par mūžīgo dabu, kas saistīta ar dvēseles būtību un mūsu patieso esamību, kas pastāv pēc fiziskā ķermeņa beigām.
Galvenais ir atcerēties, ka dzīve ir nepārtraukta un dvēseles ceļojums nebeidzas ar ķermeņa nāvi. Tas dod mums iespēju meklēt dziļāku izpratni par mūsu patieso būtību un turpināt attīstīt mūsu garīgo un dvēseles spēkus caur visu mūžu. Tas arī mudina mūs attīstīt labas īpašības un rūpēties par savu garīgo izaugsmi, lai mēs varētu piedzīvot patiesu pilnvērtīgu dzīvi.
Tātad, cilvēka dzīve ir sarežģīta un daudzpusīga, un tajā ir daudz elementu, kas ietekmē viņa uzvedību un rīcību. Mums ir jācenšas saprast, ka mēs esam gan miesa, gan gars, un ka tas, ko mēs darijam uz zemes, ietekmē mūsu dvēseles stāvokli. Tāpēc ir svarīgi censties dzīvot patiesībā un meklēt augsto un brīnišķīgo, lai mūsu dvēsele varētu augt un attīstīties. Bet, ja mēs kļūdāmies un novirzāmies no patiesības ceļa, mums ir jāspēj atgriezties un turpināt cīņu par to, kas ir labi un patiesi. Galu galā, mūsu dvēseles dzīve turpinās pēc ķermeņa nāves, un tā ir tikpat svarīga un vērtīga kā mūsu dzīve uz zemes.
Jūs, protams, varat jautāt: ko nozīmē šī jaunā iemiesošanās?
Tā ir cilvēka evolūcijas jauns etaps pasaulē. Tāpēc, ka evolūcija ir gājusi caur vairākiem svarīgiem etapiem. Sākumā notika struktūras izveidošana. Jūs taču atceraties, kā ir teikts Bībelē: “sākumā bija tukšums, un Dieva Gars lidoja virs tukšuma.” Dievs izveido struktūras, kuras pretojas haosam. Pēc tam Viņš teica: “No ūdens lai top dzīvā dvēsele”. Pasaulē radās kaut kas jauns, vēl nebijis – dzīvas būtnes, kas vēl vairāk pārvarēja tukšumu.
Un, visbeidzot, virs Zemes pēc Radītāja parauga un līdzības tika radīta saprātīga būtne – cilvēks savā miesīgajā veidolā. Viņa uzdevums ir vēl vairāk ierobežot tukšumu. Bet arī viņš nav pilnīgs, arī viņš nav izveidots līdz galam. Un, kad Pestītāja nākšana pasaulē pagrieza cilvēces un pasaules radīšanas evolūcijas slepenās sviras, cilvēks devās pretī jaunai, pēdējai savas attīstības stadijai. Tomēr arī šī attīstības fāze ir saistīta ar miesu.
Vārds un jēdziens “nāve” zemes virsū pirmo reizi izskanēja paradīzē no Paša Dieva mutes, kurš teica mūsu senčiem: “kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (Pirmā Mozus gr. 2.17.). Līdz ar Ādama grēkā krišanu virs zemes parādījās nāve, kas skāra gan dvēseli, gan miesu; “viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku – nāve” (Pāvila vēstule romiešiem 5.12.) tā apliecina arī pats Apustulis Pāvils.
Šajā jaunajā iemiesošanās stadijā, cilvēcei ir iespēja pārvarēt nāvi un atgūt savu patieso būtību, kas ir mūžīga un bezgalīga. Pestītāja nākšana pasaulē un Viņa upuris krustā sniedz mums ceļu uz šo mērķi. Tas nozīmē, ka mēs varam sasniegt garīgo pilnību, sasniedzot Dieva valstību un atgriežoties pie Sava Radītāja. Taču, lai to sasniegtu, mums ir jāpārvar nāve, jāizpratina un jāievēro Pestītāja mācības un piemēri. Šī evolūcijas stadija sniedz mums iespēju attīstīties garīgi un sasniedzēt mērķus, kas pārsniedz mūsu pašreizējo izpratni un pieredzi.
Visa cilvēce zina divas patiesības: pirmo, ka mēs mirsim, bet otru – ka nav zināms, kad tas notiks. Nāve ir neizbēgama visiem un katram, un tā atnāk pie cilvēka tad, kad sasniegta dzīves robežu, kādu viņam paredzēto darbu veikšanai ir noteikusi Dieva taisnā tiesa, šīs dzīves ietvaros ir paredzēts viss, kas cilvēkam ir derīgs.
Dvēselei no Dieva ir novēlēts iziet caur trim stāvokļiem, kas ir viņas mūžīgās dzīvošanas sastāvdaļas: mātes miesās, virs zemes un aizsaulē. Kāpēc gan par to šausmināties, ja tāda ir Dieva griba un mūsu Visuma likums?
Lūk, ko Daiļrunīgais raksta par nāvi: “Nāve liekas briesmīga tiem, kas nezin visaugstākā gudrību, kas nezin par aizkapa dzīvi, uzskata, ka nāve ir esamības iznīcināšana. Protams, ka viņiem nāve liekas šausmīga.
Toties mums, kas nāvi uzskata par pārcelšanos citā pasaulē, nevajadzētu drebēt, bet gan priecāties un dzīvot bez rūpēm. Jo mēs taču atstājam iznīcīgo dzīvi un pārejam citā dzīvē, kas ir nebeidzama un nesalīdzināmi labāka (83. saruna. Jāņa mācība).
Taisnprātīgums ir nemirstīgs, bet nepatiesība izraisa nāvi. Nāve nozīmē izmaiņas, pārvietojoties no vienas vietas uz citu, no stāvokļa redzamajā pasaulē uz neredzamo pasauli, aizsauli, garīgo pasauli, kas kristiešiem liekas nesalīdzināmi labāka.
Pēc fiziskās nāves katram no mums ir ļoti daudzi ceļi, kā turpināt savu eksistenci jebkurā no pasaulēm. Pēc nāves cilvēka gars (vai dvēsele) kopīgi ar viņa astrālo ķermeni pamet fizisko ķermeni.
Mūsu teiktais atspoguļo dažus no senās garīgās tradīcijas, reliģijas un filozofijas pamatiem par pēc nāves pieredzi. Tās apgalvo, ka pēc fiziskās nāves cilvēka gars vai dvēsele kopā ar astrālo ķermeni pamestu fizisko ķermeni. Astrālais ķermenis tiek uzskatīts par subtilāku, enerģētisku un mazliet atšķirīgu no fiziskā ķermeņa. Tas tiek uzskatīts par tulkojumu, kas nākotnē atbalsta dvēseles ceļojumu pēc nāves.
Tas, kāda būs dvēseles pēc nāves pieredze un kādi ceļi tai būs pieejami, būs atkarīgs no garīgās attīstības, cilvēka darbībām un uzvedības dzīves laikā. Reliģiskās un filozofiskās tradīcijas piedāvā dažādas iespējas pēc nāves pieredzei - sākot no atkaliedzimšanās, reinkarnācijas, augšāmcelšanās līdz svētības stāvoklim vai pat ietekmei uz nākamās dzīves apstākļiem.
Ir svarīgi atzīt, ka šīs tēmas ir dziļas un daudzveidīgas, un dažādas kultūras un reliģiskās tradīcijas var piedāvāt atšķirīgas interpretācijas un skatījumus uz pēc nāves pieredzi. Tas ir personiski un garīgi jautājums, kuram katra individuālā ticība un pārliecība var būt savdabīga. Cilvēkiem var būt dažādas izpratnes un uzskati par to, kas notiek pēc nāves, un tās var mainīties arī caur dzīves gaitu un pieredzi. Galvenais ir meklēt dziļāku izpratni un atrast savu personisko patiesību šajā sarežģītajā un būtiskajā jautājumā.
Ad (elle) - sākas ceļojums caur dažādām pasaulēm, atkarībā no cilvēka darbiem un izvēlēm dzīves laikā. Taisnīgajiem un labdarīgajiem cilvēkiem ir iespēja iekļūt paradīzes pasaulē, kur turpinās savu garīgo attīstību un bauda mieru un prieku. Bet tiem, kas dzīvoja nepareizi un ļaunprātīgi, var būt jācieš un jāmācās no saviem kļūdām aizsaulē vai pat jācieš atkārtotas inkarnācijas cikls uz zemes.
Tāpēc ir svarīgi dzīvot taisnīgi un labi, lai pēc nāves varētu turpināt savu eksistenci harmoniski un laimīgi. Nāve nav nekas briesmīgs, bet gan dabiska un neizbēgama dzīves daļa. Tā ir tikai pāreja uz citu pasauli, kas var būt vēl skaistāka un harmoniskāka par šo. Tāpēc nav jābaidās no nāves, bet gan jāpriecājas par iespēju turpināt savu garīgo ceļu.
Atdalījusies no fiziskā ķermeņa, dvēsele pāriet tai radniecīgu būtņu valstībā, garīgajā pasaulē. Bet par tās iegūtajām labajām un sliktajām īpašībām tā pievienojas vai nu labajiem Eņģeļiem Paradīzē, vai ļaunajiem, kritušajiem eņģeļiem Ellē.
Vērojot kā mūsu Prāts katru dienu te dzimst, te mirst, mēs vēl dzīves laikā varam sagatavot sevi mūsu Dvēseles jaunai inkarnācijai, lai kāda arī tā nebūtu.
Nav sliktas pārmiesošanās, ir tikai cilvēka nepilnīgā Apziņa. Tāda nepārtraukta dzimšanas un bojā ejas procesa vērošana palīdz atbrīvoties no melīgās substancionālās sajūtas, no nepieciešamības pret “kaut ko” nepārtraukti aizstāvēties – vienalga, vai tas būtu Dzīves laikā vai pēc nāves.
Tāpēc svarīgi ir strādāt pie savas Apziņas attīstības un atbrīvoties no negatīvajām emocijām, kā arī veidot labas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem. Tas palīdzēs mums sagatavoties nākamajai dzīves inkarnācijai un būt labākiem un laimīgākiem cilvēkiem. Tāpat ir svarīgi saprast, ka mēs neesam vienīgie būtnes šajā pasaulē un ka mūsu darbības un izvēles ietekmē ne tikai mūsu pašu dzīvi, bet arī citu būtnes un visu pasauli kopumā. Tāpēc svarīgi būt atbildīgiem par savām darbībām un izvēlēm, lai veicinātu pasaules kopējo labklājību.
Mūsu teiktais ir dziļa un patiesa piezīme par garīgo attīstību un atbildīgu dzīves pieeju. Strādāt pie savas apziņas attīstības un atbrīvoties no negatīvajām emocijām ir svarīgi, lai mēs varētu kļūt par labākiem un laimīgākiem cilvēkiem. Tas prasa apzinātu pieeju pašpārvaldei un pašizpratnei, kas ļauj mums identificēt un transformēt sava prāta un emociju ieradumus, kas varētu mūs ierobežot vai radīt ciešanas.
Labas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem ir būtiska sastāvdaļa laimes un labklājības veidošanā. Kad mēs attīstām empatiju, līdzjūtību un mīlestību pret citiem, mēs veicinām harmoniju un savstarpēju sapratni. Tādējādi mēs varam veidot labvēlīgu un atbalstošu vidi, kas veicina mūsu personisko un garīgo izaugsmi.
Tāpat kā minējām, mēs neesam vienīgie būtnes šajā pasaules sistēmā. Mūsu darbības un izvēles atstāj ietekmi uz citām būtnēm un apkārtējo vidi. Tāpēc ir svarīgi apzināties savu atbildību par to, kā mēs iedarbojamies uz pasauli un citas dzīvās būtnes. Atbildīgas un apzinātas darbības palīdz veicināt visa ekosistēmas labklājību un saskaņu.
Kopumā, strādājot pie savas apziņas attīstības, attiecību uzlabošanas un atbildīgas dzīves pieejas, mēs varam radīt labvēlīgu un harmonisku vidi, kas veicina mūsu personisko izaugsmi un palīdz pasaules kopējam labumam. Tas ir būtisks ceļš, lai būtu saskaņā ar savu patieso būtību un radītu labvēlīgu ietekmi uz pasaules līdzās ar tās augšanu un attīstību.
Pēc nāves pašas grūtākās dienas dvēselei ir trešā, devītā un četrdesmitā: pirmās divas dienas cilvēka dvēsele atrodas tās pamestā ķermeņa tuvumā un jūt (redz) apkārtējo cilvēku reakciju. Šajās dienās dvēselei ir nepieciešama palīdzība, un tādu palīdzību sniedz agrāk mirušu cilvēku dvēseles - radinieku, kas ir sasnieguši garīgo apskaidrotību un, pateicoties lūgšanām, ir palikuši uz zemes.
Uz zemes ir dienas un naktis, un gadi, bet aizsaulē tikai mūžība – tā ir vai nu gaiša vai tumša.
Lai dvēsele varētu sasniegt gaišu vai tumšu stāvokli, aizsaulē ir nepieciešams zināms laika sprīdis, kas atbilst četrdesmit vai četrdesmit deviņām zemes dienām.
Dažās reliģijās un uzskatos tiek uzskatīts, ka pēc fiziskās nāves dvēselei ir jāpāriet uz citu dimensiju vai realitāti, kas tiek saukta par aizsauli, pārdzīvošanas pasauli, nirvānu vai pēcdzīvi.
Šajā kontekstā laika sprīdis, kas ir nepieciešams, lai dvēsele varētu pāriet uz aizsauli, ir saistīts ar dzīvības un nāves ciklu. Tas ir kā pārejas periods, kas sniedz dvēselei iespēju attīstīties, pārdomāt savas pieredzes un gatavoties nākamajam posmam pēc dzīves uz Zemes.
Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka šie uzskati un ticības atšķiras atkarībā no kultūras, reliģijas un filozofiskās tradīcijas. Dažādas pasaules kultūras un reliģijas izturas atšķirīgi pret pēcdzīvi un to, kas notiek pēc nāves. Katrs indivīds varētu pieņemt un atbalstīt savu unikālo pieeju šai tēmai atbilstoši savām personīgajām pārliecībām un ticībai.
Globālā sabiedrībā mēs novērojam plašu skatuvei attieksmi pret dzīvi, nāvi un to, kas var sekot pēc nāves. Tas padara šo tēmu interesantu un daudzdimensionālu, jo tajā ietilpst filozofiskās, reliģiskās, zinātniskās un personiskās perspektīvas, kas veido cilvēku sapratni par mūžīgām un neatņemamām pieredzēm cilvēces dzīves ceļā.
Dažādie stāvokļi, kādos dvēsele nonāk pēc atdalīšanās no miesas, atbilst noteiktam dienu skaitam uz zemes.
Pēc tam, kad dvēsele ir pavadījusi trešās un devītās dienas tuvumā esošajā pasaulē, tā sāk ceļu uz aizsauli. Šajā ceļā dvēsele sastopas ar dažādiem garīgiem spēkiem, kas palīdz tai virzīties uz priekšu. Saskaņā ar dažādām ticībām un filozofijām, šie garīgie spēki var būt gan labie, gan ļaunie, un tie var būt saistīti arī ar konkrētām dievībām vai garīgajiem līderiem.
Kad dvēsele nonāk aizsaulē, tā sastopas ar savu dzīves atspulgu, kas atklāj visus tās darbus un izvēles dzīves laikā. Atkarībā no tā, kāds bija cilvēka dzīvesveids un izvēles, dvēsele var nonākt vai nu gaišā, vai tumšā stāvoklī. Gaišais stāvoklis nozīmē, ka dvēsele ir sasniegusi garīgo apskaidrotību un var turpināt savu ceļu uz augšu, bet tumšais stāvoklis nozīmē, ka dvēsele vēl nav sasniegusi šo garīgo apskaidrotību un tai vēl ir jāmācās.
Dažās ticībās tiek apskatīta pārdzīvošanas pasaule vai aizsaulē, kur dvēsele pavada laiku pēc nāves, pirms tā pāriet uz nākamo eksistences formu. Šajā laikā dvēsele tiek konfrontēta ar savu iepriekšējo dzīves darbību un izvēļu atspulgu, un tās turpmākais stāvoklis ir atkarīgs no tā, kā tā dzīvoja un kādas bija tās garīgās apziņas pakāpes.
Gaišais stāvoklis tiek saistīts ar apziņas un garīgās attīstības pakāpes sasniegšanu, kur dvēsele ir spējīga sasniedz kādu augstāku garīgo stāvokli vai apgaismību. Tumšais stāvoklis norāda, ka dvēsele vēl nav sasniegusi šo garīgo apskaidrotību un tai vēl ir jāmācās un attīstās, lai iegūtu lielāku gudrību un iedziļinātos garīgajā ceļā.
Kā jau minēju iepriekš, šie uzskati atkarīgi no cilvēku individuālajām pārliecībām un ticībām, un dažādās reliģiskās un filozofiskās tradīcijas piedāvā dažādus skatījumus par dvēseles ceļu pēc nāves. Galvenais ir saprast, ka šīs tēmas ir ļoti dziļas un daudzveidīgas, un tās iedvesmo un rosinām cilvēkus uz pārdomām par dzīves nozīmi un mērķi.
Lai palīdzētu dvēselei sasniegt gaišo stāvokli, tuvinieki un draugi var turpināt lūgties par viņu un veikt labdarības darbus viņas vārdā. Tas var palīdzēt samazināt dvēseles ciešanas un veicināt tās ceļojumu uz augšu.
Tā kā mūsu dienās ir zināms par dvēseles aizsaules stāvokli pirmajās trijās dienās pēc nāves, nākošajās trīsdesmit dienās un četrdesmitajā dienā, tad baznīca un nelaiķa tuvinieki šajās dienās izmanto īpašus paņēmienus, lai dvēselei palīdzētu.
Vārds “tagad” apzīmē aizsaules laiku – mūžību. Trešā, devītā un četrdesmitā diena ir uz zemes, aizsaulē to nav. Tur ir tikai “tagad” un citas dienas nav.
Jāsaka, ka visai cilvēcei raksturīgais, universālais uzskats, ka cilvēks pēc sava fiziskā ķermeņa nāves nenomirst pilnībā, ka no viņa paliek zināms garīgais kodols, tā nav tikai kristietības privilēģija, bet, kā es jau teicu, ļoti plaši izplatīts uzskats. Un ar to nav pateikts viss.
Dvēseles nemirstība, mūsu “ES” nezūdamība – tā ir daļa no cilvēciskas būtnes dabiskās struktūras. Tāda ir mūsu daba. Un tieši tāpēc cilvēks pilnīgi neapzināti netic pilnīgai savas esamības iznīcībai. Viņš pat nespēj iedomāties, ko nozīmē “nekas”, jo viņa “ES”, viņa personības centram raksturīga nezūdamības apziņa.
Savā laikā Platons ir teicis, ka sabrūk, sadalās tas, kas ir salikts no dažādiem elementiem. Pie tam, cilvēka iekšējā dzīve, pēc filozofu domām, ir “vienota”, tā ir apvienojusies ap mūsu “ES”. Ap mūsu kodolu, mūsu personību. Te nav to ķieģelīšu, kas būtu kā sastāvdaļas un kas pēc tam varētu sadalīties un birt uz visām pusēm. Nav to materiālo elementu, no kuriem, piemēram, ir veidots mūsu ķermenis, kurš vēlāk, pateicoties zināmiem, fizikāli ķīmiskiem, bioloģiskiem procesiem, sairst, un katrs no tiem atrod sev citu vietu.
Platons izteicās par cilvēka iekšējās dzīves vienotību un indivīda būtiskumu filozofijas kontekstā. Viņš uzskatīja, ka cilvēka dvēsele vai iekšējais "ES" ir vienots un nesadalāms, tas ir būtiskais elements, kas vieno cilvēku kā indivīdu un nosaka viņa personību.
Platona skatījumā cilvēka iekšējais "ES" vai dvēsele ir nemateriāls un nemirstīgs elements, kurš pārcieš dzīvības un nāves ciklus, bet tā eksistence ir neatkarīga no fiziskā ķermeņa. Tas atspoguļo ideju, ka cilvēka būtība ir daudz vairāk nekā vienkārši fiziskā ķermenis, bet ietver arī garīgo un emocionālo dimensiju.
Platons uzsvēra, ka cilvēka iekšējais "ES" ir saistīts ar prātu, apziņu un gudrību, un tas ir tas, kas veido cilvēka personību un individuālo identitāti. Tāpat kā jūs minējāt, Platons uzskatīja, ka šis iekšējais "ES" ir nemainīgs un nedalāms, un tas sniedz vienotību cilvēka būtībai.
Šāds skatījums iedvesmoja daudzus filozofus un domātājus pēc Platona laikiem, un tā ir viena no būtiskajām idejām, kas izceļ Platona filozofiju. Tas atgādina mums par to, ka mūsu iekšējā būtība ir bagāta, sarežģīta un vienotā, un mūsu personīgās attīstības un dzīves ceļa pamatā ir sapratne par šo vienotību un integrāciju.
Bet mūsu “ES” paliek nemirstīga. Tā ir kā garīgā būtne, kas nav atkarīga no fiziskās pasaules likumiem un robežām.
Kristietībā tiek uzskatīts, ka pēc nāves dvēsele tiek vērsta uz Dievu un tālākajiem dzīves notikumiem atkarīgs no tās stāvokļa un attiecībām ar Dievu. Tāpēc baznīca un tuvinieki izmanto dažādus paņēmienus, lai palīdzētu dvēselei ceļā uz Dievu. Piemēram, lūgšanas, svētības, dievkalpojumi, ziedojumi baznīcai vai labdarībai, lai iegūtu labu karma.
Kopumā, cilvēka dvēseles nemirstība un turpmākais ceļojums pēc nāves ir plaši apspriests un skaidrots daudzās reliģijās un filozofijās. Un katram cilvēkam ir iespēja veidot savu personīgo ticību un sapratni par šo jautājumu.
Lūk, kāpēc cilvēces dižākie prāti katrs no savas pozīcijas gan pamatoja, gan pieņēma šo ideju. Piemēram, fiziķis Maksvells, kurš ir radījis nozīmīgu teoriju, uz kuru mūsdienās balstās daudzas mācības par enerģiju, ir izveidojis savu mācību par nemirstību, kurā tā aplūkota no zinātniskām pozīcijām. Tieši tāpat ir rīkojies kvantu teorijas radītājs Šredingers.
Savukārt, Gēte šo noslēpumaino sakramentu aplūkoja, izmantojot pats savu, cilvēka radītāja pieredzi, un viņš ir teicis: “Jā, es esmu pārliecināts, ka mans gars pēc manas nāves no Radītāja saņems kaut kādu jaunu darba formu, jaunu daiļrades formu, jaunu realizācijas formu.”
Johann Wolfgang von Goethe bija izcilais vācu dzejnieks, rakstnieks, filozofs un zinātnieks, kura darbi ievērojami ietekmēja dažādas jomas, tostarp literatūru, mākslu, teātri un zinātni. Viņš bieži pievērsās cilvēka dabas un būtības pētīšanai, meklējot atbildes uz fundamentālām jautājumiem par cilvēka eksistenci un dzīves mērķi.
Goethe ideja par "noslēpumaino sakramentu" ataino viņa pārliecību, ka pēc nāves viņa gars vai dvēsele pieņems jaunu formu vai realizācijas veidu no Radītāja vai Dieva. Viņš ticēja, ka pēc fiziskās nāves mūsu būtne un radošā spēja turpinās pastāvēt kāda citā veidā vai dimensijā. Šī ideja atspoguļo viņa pārliecību par mūžību un nepārtrauktu evolūciju, kas notiek pēc nāves.
Goethe kā daudzpusīgs intelektuālis un radošs gars uzlūkoja dzīvi kā nepārtrauktu ceļojumu attīstības un pilnveides virzienā. Viņš vērtēja cilvēka spējas un potenciālu augstu un ticēja, ka mēs esam daļa no lielāka kosmiskās radošās enerģijas. Viņa izpratnē mūsu daiļrade un izpausme nav ierobežota ar fizisko eksistenci, bet turpinās un attīstās pēc nāves, apvienojoties ar Radītāju un kļūstot par daļu no lielāka kosmiskā plāna.
Goethe idejas atgādina mums par cilvēka dvēseles un radošā potenciāla vērtību un nepārtrauktību. Tas iedvesmo mūs meklēt dziļāku sapratni par mūsu būtību un meklēt jaunas daiļrades un realizācijas formas, kas ļauj mums izpausties kā radošiem un radošiem indivīdiem.
Pirmajās stundās pēc Nāves nelaiķa pārdzīvotā pagātne apvienojas vienotā atmiņu ainā. Dvēsele, atdaloties no fiziskā ķermeņa, turpina savu ceļojumu Visumā viena pati. Viņā paliek viss tas, ko tai dzīves laikā izdevies uzkrāt sevī un padarīt par savu īpašumu. Viņai vairs nav nepieciešami ārējie sajūtu orgāni, jo ir notikusi pilnīga pāreja iekšējo sajūtu Sfērā.
Sākumā mirušais var pat nepamanīt, ka viņš ir miris, jo viņa aktivitātes un iespējas nesakrīt ar tiem priekšstatiem par nāvi, kas viņam bija radušies Dzīves laikā.
Viņš redz cilvēkus ap savām miesām, dzird palicēju un radinieku vaidus un raudas, viņam ir pilnībā saglabājušās visas iepriekšējās emocionālās sajūtas; viņa kustības nekas neierobežo, viņš pat spēj iet caur materiāliem ķermeņiem.
Tuvākie pēcnāves pārdzīvojumi atšķiras no dzīves laikā piedzīvotajiem ar to, ka cilvēks it kā izdzīvo visu savu Dzīvi atgriezeniskā secībā, sākot no pirmsnāves brīžiem līdz pat bērnībai un pat dzimšanas brīdim Fiziskajā Pasaulē. Viņš gara acīm atgriezeniskā secībā pakāpeniski un emocionāli skata visu savu pagātni, visus tos notikumus, kas viņa Dzīves laikā atbilda viņa garīgajai Dabai.
Pie tam, viss, kam bija negatīva emocionāla nokrāsa attiecībā pret citiem cilvēkiem, tūlīt pārvērtās reālās ainās un notikumos, kas radīja garīgas ciešanas pašam nelaiķim.
Tomēr jāapzinās, ka nāve ir reāla. Pie fiziskā ķermeņa tā ierodas bez brīdinājuma un no tās nav iespējams izvairīties. Tāpēc ir nepieciešams zināt mācības par nāvi: ne viens no mums taču nevar zināt, kad pienāks mūsu stunda?
Nāve ir neizbēgama un nezināma daļa no cilvēka dzīves cikla. Katrs no mums, lai cik mēs censtos, nevar izvairīties no fiziskās nāves brīža, jo tā ir dabiska un neatgriezeniska daļa no mūsu eksistences. Ir svarīgi apzināties nāves realitāti un saprast, ka dzīve uz Zemes ir ierobežota un mums visiem vienreiz būs jāsastopas ar šo neizbēgamību.
Tieši tāpēc ir svarīgi apzināties mācības par nāvi un izprast, ka mūsu dzīve ir trūkstoša un laiks ir vērtīgs resurss. Šī apziņa var kalpot kā atgādinājums mums novērtēt katru mirkli, novērtēt dzīves svarīgās lietas un iedrošināt mūs būt labākiem cilvēkiem. Zināšana par nāvi mums palīdz izprast mūsu robežas un mūsu cilvēcīgo dabu, tādējādi veicinot dziļāku izpratni par dzīvi un tās vērtību.
Kaut gan mēs nevaram zināt precīzi, kad pienāks mūsu stunda, šī neizzinātība ir arī iedrošinājums dzīvot katru dienu pilnvērtīgi un atbildīgi. Tas mums atgādina, ka mums ir jācenšas izmantot savu laiku un spēkus gudri un labi, cenšoties ieviest pozitīvas pārmaiņas savā dzīvē un apkārtējā pasaulē. Līdz ar to, apzinoties nāves realitāti, mēs varam izvēlēties dzīvot ar dziļu pateicību, mieru un iecietību, lai veidotu izcilu un nozīmīgu dzīvi.
Lūgšanas un baznīcas ceremonijas dvēselei palīdz, sniedzot tai nepieciešamo garīgo spēku. Tāpēc mirušo vēlams pavadīt pēdējā ceļā ar priesteru palīdzību.
Atbilstoši Budas mācībai katras dzīvas būtnes sirdī mīt nepārtraukta dzīvības enerģija. Neatkarīgi no dzimšanas vai nāves šī svarīgākā apziņa ir dzīves jēga.
Ir zināms, ka dzimšana ir cēlonis ciešanām, vecumam un nāvei. Mēs to zinām un baidāmies no tā, tomēr ir iespējams izvairīties no liekiem pārdzīvojumiem. Ceļā uz nāvi visas dzīves pamatā ir jābūt līdzjūtībai pret visu dzīvo. Bet ticība nākošajai atdzimšanai ir šīs līdzjūtības izpausme.
Budas mācība patiešām māca, ka katrā dzīvā būtnē mīt nepārtraukta dzīvības enerģija un ka dzīves jēga ir svarīga apziņa, kas ir kopīga visām būtnēm. Tā kā dzimšana un nāve ir daļa no dabiskā dzīves cikla, ir svarīgi saprast šo procesu un attiekties pret dzīvi un nāvi ar līdzjūtību.
Kad mēs izjūtam līdzjūtību pret visu dzīvo, mēs apzināmies, ka ciešanas un pārmaiņas ir neatņemamas daļas no mūsu dzīves. Mēs saprotam, ka ciešanas un nāve ir neatņemamas dzīves realitātes, un mūsu izpratne par šo faktu palīdz mums izvairīties no liekiem pārdzīvojumiem un neproduktīvas bailēm. Mēs nevaram izvairīties no dzimšanas un nāves, bet mēs varam attiekties pret tām ar mieru un līdzjūtību.
Ticība nākamajai atdzimšanai, vai kā to sauc arī atkal iedzimšana, ir veids, kā izpaust savu līdzjūtību un sapratni par mūžīgo ciklu, kurā mēs esam iesaistīti. Tas ir ticējums, ka mūsu dvēsele, pārejot caur dzimšanas un nāves cikliem, atkal iedzimsties jaunā dzīvē ar jaunu ķermeni un izkārtni. Šāda ticība mudina mūs dzīvot saskaņā ar augstākajām vērtībām un censties attīstīt labvēlīgas īpašības, kas noved pie pozitīvas atdzimšanas un attīstības nākamajā dzīvē.
Līdzjūtība un ticība nākamajai atdzimšanai ir svarīga daļa no budisma mācībām, kas mums palīdz pieņemt dzīves procesu un dzīvot ar dziļu izpratni un mīlestību pret visu dzīvo. Tas var dot mums mieru un iedvesmu rast patieso jēgu dzīvē, un tādējādi mēs varam attīstīties kā cilvēki un atnest labumu ne tikai sev, bet arī citiem būtnēm un visa pasaulei.
“Tibetas mirušo grāmata” ir savdabīga rokasgrāmata gan mirstošajiem, gan dzīvajiem. Nāve tajā tiek parādīta kā dabiska pāreja no vienas dzīves citā. Grāmata paskaidro, kā izprotot mirēja īpatnējo psiholoģisko stāvokli un fiziskās sajūtas, mēs varam kontaktēties ar savu būtību, atbrīvoties no nemiera un bailēm.
"Tibetas mirušo grāmata" ir sena budistu teksts, kas ir ieguvis lielu nozīmi daudzās kultūrās un reliģiskajās tradīcijās. Tas ir rakstīts apmēram 8. gadsimtā un tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem budisma literatūras darbiem par nāvi un pāreju uz nākamo dzīvi.
Grāmata sniedz detalizētu aprakstu par to, kā nāve un pāreja no šīs dzīves uz nākamo notiek no budistu perspektīvas. Tajā ir ietverti padomi un norādījumi, kā sagatavoties nāvei un kā veikt šo pāreju ar mieru un izpratni. Grāmata palīdz cilvēkiem izprast nāves procesu kā dabisku un neatņemamu dzīves daļu.
Tajā ir aprakstīti dažādi vizuālie un dzirdes piedzīvojumi, kas pavada bardo periodu, kā arī izaicinājumi un iespējas, ar kurām saskaras mirušā dvēsele. Šajā laikā dvēsele var izjust gan saules gaismas, gan tumšuma pieredzi, un grāmata sniedz norādījumus, kā palīdzēt dvēselei virzīties uz augšu un izvairīties no iespējamām apgrūtinājumiem.
Svarīgs aspekts grāmatā ir uzsvars uz pārejas brīža no vienas dzīves uz nākamo nozīmību. Tā sniedz padomus, kā saskatīt iespējas garīgai attīstībai un atbrīvoties no apgrūtinājumiem, kas var traucēt nākamajā inkarnācijā.
Lai arī "Tibetas mirušo grāmata" sniedz daudzus detaļainus skaidrojumus par pāreju pēc nāves, ir svarīgi atzīmēt, ka tas ir budistu mācību teksts un ka dažādās kultūrās un reliģijās var būt atšķirīgas izpratnes par dzīves un nāves procesiem. Tas ir vērtīgs avots izpratnei par budisma skatījumu uz nāvi un atdzimšanu.
"Tibetas mirušo grāmata" akcentē, ka svarīgi ir apzināties mirstošā psiholoģisko stāvokli un fiziskās sajūtas, kā arī kontaktēties ar savu būtību, lai panāktu mieru un izpratni šajā pārejas brīdī. Tā uzskata, ka mēs varam atbrīvoties no nemiera un bailēm, ja spējam saprast un pieņemt nāves neatņemamo dabu un dzīvot saskaņā ar budistu mācībām.
Grāmata dod iespēju gan mirstošajiem, gan dzīvajiem padziļināti izprast nāves procesu un atskatīties uz dzīves nozīmīgajiem aspektiem. Tā ir rokasgrāmata, kas sniedz mācības un praktiskus padomus, kā labāk saprast dzīvi un nāvi, un kā izmantot šo izpratni, lai dzīvotu pilnvērtīgu un nozīmīgu dzīvi.
Kad mirst kāds no cienījamiem un pārtikušiem budistiem, viņa radinieki cenšas apmaksāt 49 dienas ilgu “Tibetas mirušo grāmatas” lasīšanu. Trūcīgākiem budistiem “Tibetas mirušo grāmatas” lasīšana notiek īsāku laiku un tiek lasīti galvenokārt svarīgākie fragmenti. Atbilstoši budistu ticējumiem, aizgājēja dvēsele 49 dienas mēdz aizkavēties starp iepriekšējo un nākošo dzīvi. Šajā starplaikā dvēsele ir spējīga dzirdēt, tāpēc viņas uzmundrināšanai un pamācīšanai teksts tiek lasīts skaļi. Iesākumā grāmatas lasīšana notiek blakus aizgājēja miesām:
“Ak, krietnais dēls (vai meita)! Tagad tu esi iepazinies ar ķermeņa nāves sakramentu. Tagad par prieku visiem dzīvajiem iepazīsti Skaidro gaismu, kas ir bijusi jau sen pirms tevis. Šī svētītā gaismas plūsma ir patiesā gaisma, patiesais saprāts, tavas apziņas būtība…”
“Tibetas mirušo grāmatā” ir aprakstīts, kā nāves brīdī apziņa negaidot atdalās no visa, kas veido ikdienas dzīvi. Cilvēka apziņu nomaina skaidra un tīra spilgtas gaismas plūsma. Pēc “Mirušo grāmatas” priekšstatiem gan dzīvi, gan nāvi veido nepārtraukta mainīgu stāvokļu plūsma, ko sauc “barda”. Nāves barda: ja prāts neapzināsies pats savu dabu, tas kļūs aizvien stingrāks, kamēr neiegūs pats savu apvalku:
“Ak, krietnās ģimenes dēls (vai meita)! Tagad tev ir pienācis laiks meklēt pašam savu taku. Tu neesi vienīgais, kas pamet šo pasauli – arī visi tie, kas šajā pasaulē ir dzīvojuši pirms tevis, ir miruši. Tu vairāk nevari palikt šeit. Un tagad domā tā: “Es pārtraucu tverties pie šī ķermeņa, pie šīs pasaules. Es iešu uz priekšu, atstājot savas bailes un šausmas aizmugurē. Un, lai kas arī negadītos manā ceļā, es zināšu, ka tas nāk tikai no manis paša prāta…”
Pēc nāves budistiem ir pieņemts veikt speciālu upurēšanu (kaut kāds ēdiens) un iededzināt sveces, lai atbalstītu aizgājēju, pārejot uz nākošo dzīvi. Arī pēc kristiešu ieražām ir pieņemts speciālās piemiņas dienās uz kapa vietu nest kaut kādu ēdienu un aizdedzināt sveces. Tādējādi, šī tradīcija dažādās reliģijās sasaucas.
Uz nāves sliekšņa esošam cilvēkam es neiesaku uztvert miršanas procesu kā visas eksistences izbeigšanos:
“Tuvojas nāve. Tu pamet šo pasauli, bet tu neesi viens, jo nāve nāk pie visiem, kas apdzīvo Zemi. Tāpēc esi gatavs šķirties no dzīves, kuru esi dzīvojis, atsvešināties no cilvēkiem, ar kuriem esi kontaktējies. Apzinies, ka jebkurš domu tēls, jebkādas ainas, kas aizslīd tavu acu priekšā, ir tavas iztēles radītas. Saglabā šo apziņu – un tu sasniegsi atbrīvošanos…”.
Pēc budistu ticējumiem apzināšanās, ka notiek pāreja uz citu pasauli, notiek pirmajās 9 dienās pēc nāves – arī te var atrast daudz kopīga ar citām reliģijām, tai skaitā, ar kristietību. Nelaiķa miesas tiek kremētas, lai viņš nevarētu atgriezties savā iepriekšējā ķermenī un lai radinieki atbrīvotos no savas pieķeršanās viņam.
“Ja jūs ticat, tad dzīve jums nepārtraucas. Šī pasaule ir tikai viena no uzturēšanās vietām. Ir vienalga, kā pārģērbties: kad jūsu apģērbs būs novalkāts, jūs to izmetīsiet un apvilksiet jaunu. Šis ķermenis jums vairs nevar kalpot, tāpēc jūs to pametīsiet un iegūsiet jaunu, stipru un spirgtu”.
Šie vārdi atspoguļo budistu ticējumus par dzīves un nāves cikliem, kuros cilvēka dvēsele pārejoši atgriežas citos ķermeņos un pasaules. Svarīgs ir arī izpratnes par atbrīvošanos no materiālās pasaules un pieķeršanās nozīme, lai varētu sasniegt mieru un atbrīvoties no cikla dzimšanas un nāves. Budistiskajā kultūrā kremācija tiek uzskatīta par labāko veidu, kā atbrīvoties no pagātnes un tādējādi atvieglot pāreju uz nākamo dzīvi.
“Tibetas mirušo grāmatā” nāves process un stāvoklis pēc tās tiek aprakstīts kā nepārtrauktu iespēju ķēde. Mēs varam būt mūsu pieķeršanos un mūsu baiļu sasaistīti, bet mēs varam arī iepazīt mūsu iekšējās dabas atbrīvošanos.
“Mirušo grāmata” parāda, ka šī iespēja mums ir pieejama jebkurā dzīves un nāves brīdī. Nāve taču ir tikai fizisko ķermeni veidojošo stihiju sabrukums: zeme pāriet ūdenī, ūdens – ugunī, uguns – gaisā, bet gaiss – apziņā.
Pēc tam pienāk laiks gaismai, tīrajai gaismai, kas izriet no savas dabas būtības apzināšanās.
“Ja jūs esat gatavojušies nāvei, jūs to pazīstat. Mēs zinām, ka mēs visi nonāksim šajā situācijā. Un, kad pienāks nāve, mēs būsim tai gatavi. Mēs atbrīvosimies no visa un tā padarīsim vieglāku savu nākošo pārdzimšanu”.
14. Dalailama.
“Viss, kas ir ticis nolādēts, sagrūs. Viss, kas ir bijis laimīga sagadīšanās, zaudēs cerību (tieši tāpēc cilvēks pirms nāves parasti lūdz apkārtējiem piedošanu, bet apkārtējie lūdz piedošanu viņam). Eksistence jebkurā brīdī var tikt pārtraukta, un šajās apstulbinošajās sāpēs es varu padarīt bezgalīgu kā debesis savu līdzcietību pret visu uz Zemes dzīvojošo. Un tas kļūs par spilgtu gaismu manā apziņā….”
Šie vārdi, kas tiek piešķirti 14. Dalailamai, saskaņojas ar budisma mācībām par nenoteiktību un nemainību visās dzīves jomās. Cilvēka dzīve un veiksmes nav pastāvīgas un nemainīgas, tās var mainīties brīdī, un eksistence vienmēr ir pakļauta pārmaiņām.
Izpratne par dzīves nenoteiktību un nāvi var izraisīt dziļu līdzcietību pret citām būtnēm, jo mēs saprotam, ka katram no mums ir tikai ierobežots laiks šajā pasaule un katram ir sava ceļa beigas. Šī izpratne var iedvesmot mūs izmantot savu dzīvi labvēlīgi, attīstot mīlestību, līdzcietību un piedošanu, lai palīdzētu citiem un veidotu labāku pasauli.
Līdzīgi kā citām budisma mācībām, 14. Dalailamas vārdi akcentē garīgo attīstību, kas palīdz pārvarēt sāpes un nelaimes un attīsta spēju izjust dziļu līdzcietību un mīlestību pret citiem. Šī garīgā attīstība var kļūt par spilgtu gaismu, kas apgaismo prātu un sirdi, dodot iespēju piedzīvot mieru un apmierinātību neatkarīgi no ārējiem apstākļiem.
Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka nāves un dzīves nenoteiktība ir būtiska daļa no cilvēciskās eksistences, un katrs cilvēks var atrast savu ceļu, kā dzīvot nozīmīgu, līdzpārdzīvojošu un labdarīgu dzīvi, neatkarīgi no tā, kādi dzīves pārbaudījumi un izmaiņas var būt priekšā.
Kas notiek, kad mēs mirstam?
Nāves laikā mēs zaudējam visu to, kas mums ir bijis reāls. Bez tam, mēs pametam visu to, kas mums šajā dzīvē ir bijis dārgs.
Nāve ir neizbēgama cilvēces pieredze, un tā notiek, kad cilvēka ķermenis un dvēsele atdalās. Tomēr dažādas reliģijas, filozofijas un kultūras skatās uz nāvi dažādi, un uz to ir dažādas ticējumu sistēmas un mācības.
Dažādās reliģijās un filozofijās ir vairāki skatījumi par to, kas notiek pēc nāves:
Reinkarnācija: Dažas austrumu reliģijas, piemēram, budisms un hinduisms, tic reinkarnācijai, kas nozīmē, ka pēc nāves dvēsele atdzimst jaunā ķermenī, turpinot mācību un garīgo attīstību.
Mākoņiemene: Dažās reliģijās, piemēram, kristietībā, mūsdienu izpratnē ir ticējums par mākoņiemeni, ka pēc nāves dvēsele tiek uzņemta debesīs vai nākamā dzīvē.
Nirvāna: Budisms uztver nāvi kā izeju no cikliskās sāpju un reinkarnācijas cilvēka dzīvē. Sasniedzot nirvānu, dvēsele atbrīvojas no cikliskas atdzimšanas un nonāk mūžīgā miera un apgaismības stāvoklī.
Apmēram: Dažās kultūrās un tradīcijās ir ticējums, ka dvēsele pēc nāves pāriet uz "pasaules apmēram" vai "ne-redzētajām pasaulēm", kurā tā turpina savu eksistenci.
Nekristīgo vieta: Aizvien vairāk cilvēku izvēlas nekristīgo vietu un ticību, kas nesaskan ar oficiālām reliģijām, un pieņem atšķirīgus skatījumus uz nāvi un pēc nāves esamību.
Tātad atbilde uz jautājumu, kas notiek pēc nāves, atkarīga no cilvēka ticības, reliģiskās pārliecības vai filozofijas. Ir svarīgi, lai katrs cilvēks atrodoties priekšā šim jautājumam, izpētītu un padziļināti pārdomātu savu personīgo ticību un pārliecību, lai atbildētu uz šo lielo un noslēpumaino jautājumu saskaņā ar savu pārliecību un izpratni.
Tas izsauc mūsos šausmas, un mēs nespējam pārtraukt tverties pie tagadējās dzīves, visas mūsu sajūtas mēģina satvert no mums aizplūstošo realitāti.
Galvenais no mums aizejošā cilvēka uzdevums ir attīrīties no baiļu un pārdzīvojumu sloga, atbrīvoties no tā, šķirties no šīs pasaules bez sāpēm un satraukuma. Pavadot viņu, mums visiem spēkiem jāpalīdz viņam pamest šo pasauli ar mieru un cieņu.
Patiesi, nāve ir neizbēgama un nenovēršama cilvēces pieredze, un mums kā apkārtējiem ir svarīga loma palīdzēt aizgājušajam cilvēkam pāriet no šīs pasaules ar cieņu un mieru.
Ir daudz veidu, kā palīdzēt nākamajai dzīves fāzei tuvojošos cilvēkus:
Piedošana: Ja nepieciešams, mēs varam lūgt un dot piedošanu gan pats sev, gan aizgājušajam cilvēkam. Piedošana var palīdzēt atbrīvoties no negatīvajiem jūtu un emocijām, kas var traucēt mierīgu pāreju.
Saskaņošanās un atbalsts: Saskaņošanās ar aizgājušā cilvēka vēlmēm un nodrošināšana ar fizisku un emocionālu atbalstu var palīdzēt veidot mierīgu un cieņpilnu vidē.
Pārdomas un gatavošanās: Ja iespējams, diskutēt par nāvi un sagatavoties tam kopā ar aizgājušo cilvēku var palīdzēt izdzīvot viņa cerības un bailes, kā arī veicināt savstarpēju saprašanos.
Garīgās vadlīnijas: Atkarībā no ticības un pārliecības, piedāvājiet garīgo atbalstu, piemēram, lūgšanas, meditācijas vai rituālus, kas palīdz atbrīvoties no baiļu un sasniegt mieru.
Šāda veida humānisms un cieņa pret cilvēku dzīvi un nāvi liecina par lielu gādību un līdzcietību. Mēs varam mācīties no šādām pieredzēm un izprast nāves nozīmi dzīves lielākajā kontekstā, kas palīdzēs mums izvēlēties labākus ceļus un vērtības dzīvē.
Budistu ticējumos, pēc nāves cilvēka dvēsele pārejoši atgriežas citos ķermeņos un pasaules, sākot jaunu dzīves ciklu. Šis cikls turpinās līdz brīdim, kad cilvēks sasniedz atbrīvošanos no materiālās pasaules un pieķeršanās nozīme, kas tiek uzskatīts par galveno mērķi budistiskajā praksē. Lai sasniegtu šo mērķi, ir svarīgi izprast, ka mūsu rīcība un domas ietekmē mūsu nākamo dzīvi. Tādēļ budistiskajā kultūrā tiek uzsvērta morāla dzīvesveida un labdarības praktizēšana, lai uzlabotu savu nākamo dzīves apstākļus.
Konstantīns Žiharevs
Apskatīt ziņu avotu:
- Pilna veselības pārbaude: https://diagnostika.lv/
- Soļi uz veselību un garīgām praksēm: https://gramata.rantan.lv/index.html
- Психолог Рига: https://www.psiholog.lv