Apbedīšanas pakalpojumi - viņpasaulē ar cieņu - Apbedīšanas birojs| bēres rīgā| morgs| kremācija|

Funeral SHOP
Pāriet uz saturu

Par dzīvi un nāvi

Apbedīšanas birojs| bēres rīgā| morgs| kremācija|
Par dzīvi un nāvi


Vai cīnīties un darboties ir vērts?
 
Zūd spēki, laiks – un tikai tādēļ vien,
 
Lai dzīvi šo visbeidzot  pamestu uz mūžiem.
 
Tam jēgas nav – bet kā to rast?
 
Ir dzīve skaista, un tā dota mums
 
Tik īsu, niecīgu un ļoti  ātru mirkli!!!
 
Bet pa  šo laiku iepazīstam Dievu
 
Un cilvēks dodas aizsaulē pie tā.
 
Ar mūžīgo piemiņu dzīve mums beidzas!
 
Jo dvēsele nemirst – to zinām mēs visi....

Dzīve  ir mūžīga. Dzīvība, dvēseles stāvoklis un darbība ir viens un tas pats. Kur ir dzīvība, tur ir stāvoklis vai darbība, kas var būt gan svētlaime, gan mokas. Miesa aiziet, bet dvēsele turpina dzīvot.
 
 
Cilvēka daba nozīmē iemiesojušos garu vai apgarotu miesu. Citiem vārdiem sakot – cilvēks sastāv no gara, dvēseles un ķermeņa.  Cilvēka redzamā, ārējā dzīve un darbība ir nekas cits kā dvēseles dzīves un darbības izpausme.
 
 
Domas, vēlmes, jūtas  nav lietu pasaules priekšmeti. Tās ir neredzamās dvēseles neredzamās darbības izpausme, kas, izpaužoties vārdos un darbos, veido miesas kā dvēseles orgāna redzamo darbību, t.i. cilvēka darbību.
 
 
Savas dzīves laikā cilvēks var paveikt ļoti daudzus darbus: gūt slavu kā lielisks karavadonis, slavens zinātnieks vai ģeniāls mākslinieks.
 
 
Bet visu, ko cilvēks dzīves laikā ir paveicis šajā pasaulē, viņš atstāj dzīvajiem. Līdzi jaunajā dzīvē pāriet tikai viņa dvēsele.
 
 
Maķedonijas Aleksandrs novēlēja, lai pēc viņa nāves viņa zārkā tiktu izveidotas atveres viņa rokām, lai katrs tās varētu ieraudzīt. “Kamdēļ gan?” – brīnījās galminieki. “Lai katrs, kas pavadīs manas miesas, varētu pārliecināties, ka es esmu ieradies šajā pasaulē tukšām rokām. Es esmu iekarojis puspasaules, kļuvis par pašu bagātāko cilvēku, bet Aizsaulē es atkal došos tukšām rokām”.
 
 
Dvēseles darbība izpaužas cilvēka redzamajā darbībā, viņa vārdos un darbos, jo gan vārdi, gan darbi vienmēr pareizi raksturo dvēseles tikumisko stāvokli, labu vai ļaunu.
 
 
Uz planētas Zeme cilvēks uzturas tikai īsu brīdi. Pēc Visuma mērogiem, cilvēka dzīves ilgums ir tikai īss mirklis. Pēc manām domām, mūsu dvēselei ir dotas iespējas daudzas reizes atdzimt dažādos ķermeņos.
 
 
 
Pēc tam, kad dvēsele ir šķīrusies no savas miesas, dvēsele dzīvo garīgā  pasaulē, kas atbilst tās dabai, bet miesas atgriežas pie zemes.
 
 
Cilvēks atrodas starp redzamo un neredzamo pasauli, starp dabu un garu, viņš dzīvo un darbojas abās pasaulēs, gan uz zemes, gan ārpus zemes; ar miesu - uz zemes, ar prātu un sirdi - ārpus zemes: vai nu debesīs vai ellē.
 
 
Stipra un noslēpumaina ir dvēseles un miesas savienība, un tām ir stipra savstarpēja ietekme, un vispār, dvēseles darbība uz zemes, kas ir virzīta uz patieso, augsto un brīnišķīgo, lielā mērā tiek ierobežota no miesas puses, kā to ir liecinājis pats Jēzus Kristus: “gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja” (Mat.ev. 26.41.). Tāpēc, ka gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja, notiek cīņa par patiesību.
 
 
Un šajā cīņā novājinās gars, un bieži vien tas neapzināti kopā ar miesu tikumiski pagrimst, pretēji savām vēlmēm novēršoties no patiesības, no sava uzdevuma, no savas dzīves mērķa, no savas dabiskās darbības.
 
 
Cilvēks ir radīts tieši kā “inkarnēta”, iemiesota būtne. Ar to arī vajadzētu beigties viņa stāstam uz Zemes. Un, ja ķermeņa nāve ir brīdis, kad dvēsele pamet miesas, tad to nevar uzskatīt par  mūsu eksistences galu un finālu. Fināls – tā ir mirušo augšāmcelšanās, un dvēseles turpmākā dzīve ir iespējama tikai citā apvalkā, nevis miesā.
 
 
Jūs, protams, varat jautāt: ko nozīmē šī jaunā iemiesošanās?
 
 
Tā ir cilvēka evolūcijas jauns etaps pasaulē. Tāpēc, ka evolūcija ir gājusi caur vairākiem svarīgiem etapiem. Sākumā notika struktūras izveidošana.  Jūs taču atceraties, kā ir teikts Bībelē: “sākumā bija tukšums, un Dieva Gars lidoja virs tukšuma.” Dievs izveido struktūras, kuras pretojas haosam. Pēc tam Viņš teica: “No ūdens lai top dzīvā dvēsele”. Pasaulē radās kaut kas jauns, vēl nebijis – dzīvas būtnes, kas vēl vairāk pārvarēja tukšumu.
 
 
Un, visbeidzot, virs Zemes pēc Radītāja parauga un līdzības tika radīta saprātīga būtne – cilvēks savā miesīgajā veidolā. Viņa uzdevums ir vēl vairāk ierobežot tukšumu. Bet arī viņš nav pilnīgs, arī viņš nav izveidots līdz galam. Un, kad Pestītāja nākšana pasaulē pagrieza cilvēces un pasaules radīšanas evolūcijas  slepenās sviras, cilvēks devās pretī jaunai, pēdējai savas attīstības stadijai. Tomēr arī šī attīstības fāze ir saistīta ar miesu.    
 
 
Vārds un jēdziens “nāve” zemes virsū pirmo reizi izskanēja paradīzē no Paša Dieva mutes, kurš teica mūsu senčiem: “kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (Pirmā Mozus gr. 2.17.). Līdz ar Ādama grēkā krišanu virs zemes parādījās nāve, kas skāra gan dvēseli, gan miesu; “viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku – nāve” (Pāvila vēstule romiešiem 5.12.) tā apliecina arī pats Apustulis Pāvils.
 
 
Visa cilvēce zina divas patiesības: pirmo, ka mēs mirsim, bet otru – ka nav zināms, kad tas notiks. Nāve ir neizbēgama visiem un katram, un tā atnāk pie cilvēka tad, kad sasniegta dzīves  robežu, kādu viņam paredzēto darbu veikšanai ir noteikusi Dieva taisnā tiesa, šīs dzīves ietvaros ir paredzēts viss, kas cilvēkam ir derīgs.
 
 
Dvēselei no Dieva ir novēlēts iziet caur trim stāvokļiem, kas ir viņas mūžīgās dzīvošanas sastāvdaļas: mātes miesās, virs zemes un aizsaulē. Kāpēc gan par to šausmināties, ja tāda ir Dieva griba un mūsu Visuma likums?
 
 
Lūk, ko Daiļrunīgais raksta par nāvi: “Nāve liekas briesmīga tiem, kas nezin visaugstākā gudrību, kas nezin par aizkapa dzīvi, uzskata, ka nāve ir esamības iznīcināšana. Protams, ka viņiem nāve liekas šausmīga.
 
 
Toties mums, kas nāvi uzskata par pārcelšanos citā pasaulē, nevajadzētu drebēt, bet gan priecāties un dzīvot bez rūpēm. Jo mēs taču atstājam iznīcīgo dzīvi un pārejam citā dzīvē, kas ir nebeidzama un nesalīdzināmi labāka (83. saruna. Jāņa mācība).
 
 
Taisnprātīgums ir nemirstīgs, bet nepatiesība izraisa nāvi. Nāve nozīmē izmaiņas, pārvietojoties no vienas vietas uz citu, no stāvokļa redzamajā pasaulē  uz  neredzamo pasauli, aizsauli, garīgo pasauli, kas kristiešiem liekas nesalīdzināmi labāka.
 
 
Pēc fiziskās nāves katram no mums ir ļoti daudzi ceļi, kā turpināt savu eksistenci jebkurā no pasaulēm. Pēc nāves cilvēka gars (vai dvēsele) kopīgi ar viņa  astrālo ķermeni pamet fizisko ķermeni.
 
 
Atdalījusies no fiziskā ķermeņa, dvēsele pāriet tai radniecīgu būtņu valstībā, garīgajā pasaulē. Bet par tās iegūtajām labajām un sliktajām īpašībām tā pievienojas vai nu labajiem Eņģeļiem Paradīzē, vai ļaunajiem, kritušajiem eņģeļiem Ellē.
 
 
Vērojot kā mūsu Prāts katru dienu te dzimst, te mirst, mēs vēl dzīves laikā varam sagatavot sevi mūsu Dvēseles jaunai inkarnācijai, lai kāda arī tā nebūtu.
 
 
Nav sliktas pārmiesošanās, ir tikai cilvēka nepilnīgā Apziņa. Tāda nepārtraukta dzimšanas un bojā ejas procesa vērošana palīdz atbrīvoties no melīgās substancionālās sajūtas, no nepieciešamības pret  “kaut ko” nepārtraukti aizstāvēties – vienalga, vai tas būtu Dzīves laikā vai pēc nāves.
 
 
Pēc nāves pašas grūtākās dienas dvēselei ir trešā, devītā un četrdesmitā: pirmās divas dienas cilvēka dvēsele atrodas tās pamestā ķermeņa tuvumā un jūt (redz) apkārtējo cilvēku reakciju. Šajās dienās dvēselei ir nepieciešama palīdzība, un tādu palīdzību sniedz agrāk mirušu cilvēku dvēseles - radinieku, kas ir sasnieguši garīgo apskaidrotību un, pateicoties lūgšanām, ir palikuši uz zemes.
 
 
Uz zemes ir dienas un naktis, un gadi, bet aizsaulē tikai mūžība – tā ir vai nu gaiša vai tumša.
 
 
Lai dvēsele varētu sasniegt gaišu vai tumšu stāvokli, aizsaulē ir nepieciešams zināms laika sprīdis, kas atbilst četrdesmit vai četrdesmit deviņām zemes dienām.
 
 
Dažādie stāvokļi, kādos dvēsele nonāk pēc atdalīšanās no miesas, atbilst noteiktam dienu skaitam uz zemes.
 
 
Tā kā mūsu dienās ir zināms par dvēseles aizsaules stāvokli pirmajās trijās dienās pēc nāves, nākošajās trīsdesmit dienās un četrdesmitajā dienā, tad baznīca un nelaiķa tuvinieki šajās dienās izmanto īpašus paņēmienus, lai dvēselei palīdzētu.
 
Vārds “tagad” apzīmē aizsaules laiku – mūžību. Trešā, devītā un četrdesmitā diena ir uz zemes, aizsaulē to nav. Tur ir tikai “tagad” un citas dienas nav.
 
 
Jāsaka, ka visai cilvēcei raksturīgais, universālais uzskats, ka cilvēks pēc sava fiziskā ķermeņa nāves nenomirst pilnībā, ka no viņa paliek zināms garīgais kodols, tā nav tikai kristietības privilēģija, bet, kā es jau teicu, ļoti plaši izplatīts uzskats. Un ar to nav pateikts viss.
 
 
Dvēseles nemirstība, mūsu “ES” nezūdamība – tā ir daļa no cilvēciskas būtnes dabiskās struktūras. Tāda ir mūsu daba. Un tieši tāpēc cilvēks pilnīgi neapzināti netic pilnīgai savas esamības iznīcībai. Viņš pat nespēj iedomāties, ko nozīmē “nekas”, jo viņa “ES”, viņa personības centram raksturīga nezūdamības apziņa.
 
 
Savā laikā Platons ir teicis, ka sabrūk, sadalās tas, kas ir salikts no dažādiem elementiem. Pie tam, cilvēka iekšējā dzīve, pēc filozofu domām, ir “vienota”, tā ir apvienojusies ap mūsu “ES”. Ap mūsu kodolu, mūsu personību. Te nav to ķieģelīšu, kas būtu kā sastāvdaļas un kas pēc tam varētu sadalīties un birt uz visām pusēm. Nav to materiālo elementu, no kuriem, piemēram, ir veidots mūsu ķermenis, kurš vēlāk, pateicoties zināmiem, fizikāli ķīmiskiem, bioloģiskiem procesiem, sairst, un katrs no tiem atrod sev citu vietu.
 
 
Lūk, kāpēc cilvēces dižākie prāti katrs no savas pozīcijas gan pamatoja, gan pieņēma šo ideju. Piemēram, fiziķis Maksvells, kurš ir radījis nozīmīgu teoriju, uz kuru mūsdienās balstās daudzas mācības par enerģiju, ir izveidojis savu mācību par nemirstību, kurā tā aplūkota no zinātniskām pozīcijām. Tieši tāpat ir rīkojies kvantu teorijas radītājs Šredingers.
 
 
Savukārt, Gēte šo noslēpumaino sakramentu aplūkoja, izmantojot pats savu, cilvēka radītāja pieredzi, un viņš ir teicis: “Jā, es esmu pārliecināts, ka mans gars pēc manas nāves no Radītāja saņems kaut kādu jaunu darba formu, jaunu daiļrades formu, jaunu realizācijas formu.”
 
 
Pirmajās stundās pēc Nāves nelaiķa pārdzīvotā pagātne apvienojas vienotā atmiņu ainā. Dvēsele, atdaloties no fiziskā ķermeņa, turpina savu ceļojumu  Visumā viena pati. Viņā paliek viss tas, ko tai dzīves laikā izdevies uzkrāt sevī un padarīt par savu īpašumu. Viņai vairs nav nepieciešami ārējie sajūtu orgāni, jo ir notikusi pilnīga pāreja iekšējo sajūtu Sfērā.
 
 
Sākumā mirušais var pat nepamanīt, ka viņš ir miris, jo viņa aktivitātes un iespējas nesakrīt ar tiem priekšstatiem par nāvi, kas viņam bija radušies Dzīves laikā.
 
 
Viņš redz cilvēkus ap savām miesām, dzird palicēju un radinieku vaidus un raudas, viņam ir pilnībā saglabājušās visas iepriekšējās emocionālās sajūtas; viņa kustības nekas neierobežo, viņš pat spēj iet caur materiāliem ķermeņiem.   
 
 
Tuvākie pēcnāves pārdzīvojumi atšķiras no dzīves laikā piedzīvotajiem ar to, ka cilvēks it kā izdzīvo visu savu Dzīvi atgriezeniskā secībā, sākot no pirmsnāves brīžiem līdz pat bērnībai un pat dzimšanas brīdim Fiziskajā Pasaulē. Viņš gara acīm atgriezeniskā secībā pakāpeniski un emocionāli skata  visu savu pagātni, visus tos notikumus, kas viņa Dzīves laikā atbilda viņa garīgajai Dabai.
 
 
Pie tam, viss, kam bija negatīva emocionāla nokrāsa attiecībā pret citiem cilvēkiem, tūlīt pārvērtās reālās ainās un notikumos, kas radīja garīgas ciešanas pašam nelaiķim.
 
 
Tomēr jāapzinās, ka nāve ir reāla. Pie fiziskā ķermeņa tā ierodas bez brīdinājuma un no tās nav iespējams izvairīties. Tāpēc ir nepieciešams zināt mācības par nāvi: ne viens no mums taču nevar zināt, kad pienāks mūsu stunda?
 
 
Lūgšanas un baznīcas ceremonijas dvēselei palīdz, sniedzot tai nepieciešamo garīgo spēku. Tāpēc mirušo vēlams pavadīt pēdējā ceļā ar priesteru palīdzību.
 
 
Atbilstoši Budas mācībai katras dzīvas būtnes sirdī mīt nepārtraukta dzīvības enerģija. Neatkarīgi no dzimšanas vai nāves šī svarīgākā apziņa ir dzīves jēga.
 
 
Ir zināms, ka dzimšana ir cēlonis ciešanām, vecumam un nāvei. Mēs to zinām un baidāmies no tā, tomēr ir iespējams izvairīties no liekiem pārdzīvojumiem. Ceļā uz nāvi visas dzīves pamatā ir jābūt līdzjūtībai pret visu dzīvo. Bet ticība nākošajai atdzimšanai ir šīs līdzjūtības izpausme.  
 
 
“Tibetas mirušo grāmata” ir savdabīga rokasgrāmata  gan mirstošajiem, gan dzīvajiem. Nāve tajā tiek parādīta kā dabiska pāreja no vienas dzīves citā. Grāmata paskaidro, kā izprotot mirēja īpatnējo psiholoģisko stāvokli un fiziskās sajūtas, mēs varam kontaktēties ar savu būtību, atbrīvoties no nemiera un bailēm.  
 
 
Kad mirst kāds no cienījamiem un pārtikušiem budistiem, viņa radinieki cenšas apmaksāt 49 dienas ilgu “Tibetas mirušo grāmatas” lasīšanu. Trūcīgākiem budistiem “Tibetas mirušo grāmatas” lasīšana notiek īsāku laiku un tiek lasīti galvenokārt svarīgākie fragmenti. Atbilstoši budistu  ticējumiem, aizgājēja dvēsele  49 dienas mēdz aizkavēties starp iepriekšējo un nākošo dzīvi. Šajā starplaikā dvēsele ir spējīga dzirdēt, tāpēc viņas uzmundrināšanai un pamācīšanai teksts tiek lasīts skaļi. Iesākumā  grāmatas lasīšana notiek blakus aizgājēja miesām:
 
 
“Ak, krietnais dēls (vai meita)! Tagad tu esi iepazinies ar ķermeņa nāves sakramentu. Tagad par prieku visiem dzīvajiem iepazīsti Skaidro gaismu, kas ir bijusi jau sen pirms tevis. Šī svētītā gaismas plūsma ir patiesā gaisma, patiesais saprāts, tavas apziņas būtība…”
 
 
“Tibetas mirušo grāmatā” ir aprakstīts, kā nāves brīdī apziņa negaidot atdalās no visa, kas veido ikdienas dzīvi. Cilvēka apziņu nomaina skaidra un tīra spilgtas gaismas plūsma. Pēc “Mirušo grāmatas” priekšstatiem gan dzīvi, gan nāvi veido nepārtraukta mainīgu stāvokļu plūsma, ko sauc “barda”. Nāves barda: ja prāts neapzināsies pats savu dabu, tas kļūs aizvien stingrāks, kamēr neiegūs pats savu apvalku:
 
 
“Ak, krietnās ģimenes dēls (vai meita)! Tagad tev ir pienācis laiks meklēt pašam savu taku. Tu neesi vienīgais, kas pamet šo pasauli – arī visi tie, kas šajā pasaulē ir dzīvojuši pirms tevis, ir miruši. Tu vairāk nevari palikt šeit. Un tagad domā tā:  “Es pārtraucu tverties pie šī ķermeņa, pie šīs pasaules. Es iešu uz priekšu, atstājot savas bailes un šausmas aizmugurē. Un, lai kas arī negadītos manā ceļā, es zināšu, ka tas nāk tikai no manis paša prāta…”
 
 
Pēc nāves budistiem ir pieņemts veikt speciālu upurēšanu (kaut kāds ēdiens) un iededzināt sveces, lai atbalstītu aizgājēju, pārejot uz nākošo dzīvi. Arī pēc kristiešu ieražām ir pieņemts speciālās piemiņas dienās uz kapa vietu nest kaut kādu ēdienu un aizdedzināt sveces. Tādējādi, šī tradīcija dažādās reliģijās sasaucas.
 
 
Uz nāves sliekšņa esošam cilvēkam es neiesaku uztvert miršanas procesu kā visas eksistences izbeigšanos:
 
 
“Tuvojas nāve. Tu pamet šo pasauli, bet tu neesi viens, jo nāve nāk pie visiem, kas apdzīvo Zemi. Tāpēc esi gatavs šķirties no dzīves, kuru esi dzīvojis, atsvešināties no cilvēkiem, ar kuriem  esi kontaktējies. Apzinies, ka jebkurš domu tēls, jebkādas ainas, kas aizslīd tavu acu priekšā, ir tavas iztēles radītas. Saglabā šo apziņu – un tu sasniegsi atbrīvošanos…”.
 
 
Pēc budistu ticējumiem apzināšanās, ka notiek pāreja uz citu pasauli, notiek pirmajās 9 dienās pēc nāves – arī te var atrast daudz kopīga ar citām reliģijām, tai skaitā, ar kristietību. Nelaiķa miesas tiek kremētas, lai viņš nevarētu atgriezties savā iepriekšējā ķermenī un lai radinieki atbrīvotos no savas pieķeršanās viņam.
 
 
“Ja jūs ticat, tad dzīve jums nepārtraucas. Šī pasaule ir tikai viena no uzturēšanās vietām. Ir vienalga, kā pārģērbties: kad jūsu apģērbs būs novalkāts, jūs to izmetīsiet un apvilksiet jaunu. Šis ķermenis jums vairs nevar kalpot, tāpēc jūs to pametīsiet un iegūsiet jaunu, stipru un spirgtu”.
 
           
 
14. Dalailama.
 
 
           “Tibetas mirušo grāmatā” nāves process un stāvoklis pēc tās tiek aprakstīts kā nepārtrauktu iespēju ķēde. Mēs varam būt mūsu pieķeršanos un mūsu baiļu sasaistīti, bet mēs varam arī iepazīt mūsu iekšējās dabas atbrīvošanos.
 
 
“Mirušo grāmata” parāda, ka šī iespēja mums ir pieejama jebkurā dzīves un nāves brīdī. Nāve taču ir tikai fizisko ķermeni veidojošo stihiju sabrukums: zeme pāriet ūdenī, ūdens – ugunī, uguns – gaisā, bet gaiss – apziņā.
 
Pēc tam pienāk laiks gaismai, tīrajai gaismai, kas izriet no savas dabas būtības apzināšanās.
 
           
 
“Ja jūs esat gatavojušies nāvei, jūs to pazīstat. Mēs zinām, ka mēs visi nonāksim šajā situācijā. Un, kad pienāks nāve, mēs būsim tai gatavi. Mēs atbrīvosimies no visa un tā padarīsim vieglāku savu nākošo pārdzimšanu”.
 
 
14. Dalailama.
 
 
“Viss, kas ir ticis nolādēts, sagrūs. Viss, kas ir bijis laimīga sagadīšanās, zaudēs cerību (tieši tāpēc cilvēks pirms nāves parasti lūdz apkārtējiem piedošanu, bet apkārtējie lūdz piedošanu viņam). Eksistence jebkurā brīdī var tikt pārtraukta, un šajās apstulbinošajās sāpēs es varu padarīt bezgalīgu kā debesis savu līdzcietību pret visu uz Zemes dzīvojošo. Un tas kļūs par spilgtu gaismu manā apziņā….”
 
 
Kas notiek, kad mēs mirstam?
 
 
Nāves laikā mēs zaudējam visu to, kas mums ir bijis reāls. Bez tam, mēs pametam visu to, kas mums šajā dzīvē ir bijis dārgs.
 
 
Tas izsauc mūsos šausmas, un mēs nespējam pārtraukt tverties pie tagadējās dzīves, visas mūsu sajūtas mēģina satvert no mums aizplūstošo realitāti.
 
 
Galvenais no mums aizejošā cilvēka uzdevums ir attīrīties no baiļu un pārdzīvojumu sloga, atbrīvoties no tā, šķirties no šīs pasaules bez sāpēm un satraukuma. Pavadot viņu, mums visiem spēkiem jāpalīdz viņam pamest šo pasauli ar mieru un cieņu.
Kapu pieminekļi, kapu apmales, bēru izmaksas, bēru vainagi rīgā, ziedu piegāde, apbedīšanas birojs, ziedu kurjers, kapu plāksnes, apbedīšanas firma rīgā, cik izmaksa bēres, bēru mielasts rīgā, bēru organizēšana, apbedīšanas pakalpojumi, bēru mielasts, apbedīšanas izmaksas, cik maksā bēres, apbedīšanas birojs, apbedīšanas firma, apbedīšanas izmaksas, cik izmaksā bēres, kapu krusti cenas.



Abbedīšanas pakalpojumu
kremācijas centrs RANTANS SIA
Artilērijas iela 46, Rīga, LV-1009
    +371 67272289, +371 29262410
Mēs būsim ar Jums jūsēja grūtajā brīdi.. Mūsu apbedīšanas firmas RANTANS reputācija ir garantija, ka sēru pasākums notiks cienīgi.
Atgriezties pie satura