"Pieklājīgi un praktiski: Saruna par pēcnāves laiku un Apbedīšanas pakalpojumi"

Published by Konstantīns Žiharevs ieeja Apbedīšana · Trešdiena 03 Mai 2023
Tags: Viņpasaulē, ar, cieņu, Apbedīšanas, pakalpojumi, Pieklājīgi, praktiski, Saruna, pēcnāves, laiks, Apbedīšana, kapa, apzīmēšana, Rīga, Bēres, Apbedīšanas, birojs, Rīgas, rajons, Kremācija, Kremēšana

Saruna par pēcnāves laiku

Saruna par pēcnāves laiku ir daļa no reliģisko, filozofisko un garīgo pārliecību jomas. Tas ir temats, kas raisa daudzus jautājumus un dažādas interpretācijas atkarībā no ticības un kultūras tradīcijām. Šeit ir dažas bieži apspriestas tēmas saistībā ar pēcnāves laiku:

Pestīšana un dzīvi pēc nāves: Daudzas reliģiskās tradīcijas un ticības māca, ka cilvēka dvēsele pēc nāves turpinās pastāvēt. Pēc dažu uzskatiem, dvēsele var tikt pārnēsāta uz citu pasaules dimensiju vai dzīvot pēc nāves atbilstoši savai karmas vai ticības stāvoklim. Dažādās reliģiskajās tradīcijās ir dažādas uzskatu sistēmas par dzīvi pēc nāves.

Atkal-dzimšana un reinkarnācija: Vairākas ticības māca, ka pēc nāves dvēsele var atdzimt citā fiziskā formā. Tas ir saistīts ar koncepciju par reinkarnāciju, kur dvēsele iziet caur vairākām dzīvēm, katrā iegūstot jaunas mācības un pieredzi, līdz sasniedz atbrīvošanos vai apgaismību.

Mācekļa balva un sods: Dažas ticības māca, ka pēc nāves dvēselei ir jāpāriet caur mācekļa balvu vai sodu atkarībā no tās darbībām un ticības dzīvē. Tas var ietekmēt dvēseles turpmāko pieredzi un mūžīgo likteni.

Nirvāna vai paradīze: Vairākas reliģiskās tradīcijas piedāvā ideju par mierīgu un svētīgu stāvokli pēc nāves, kas saukts par nirvanu, paradīzi vai citiem nosaukumiem. Tas ir kā mērķis, uz kuru tiecas ticīgie, kur viņi sasniedz apmierinājumu, mieru vai saskaņu ar Dievu vai absolūto.

Ir svarīgi atzīt, ka pēcnāves laiks ir dziļi personīgs un ticības jautājums. Katra reliģiska tradīcija un filozofiskais virziens var piedāvāt savu skatījumu uz šo tēmu. Svarīgi ir arī būt atvērtam un saprotošam pret citiem cilvēkiem un viņu ticības sistēmām, atzīstot, ka dažādi uzskati pastāv un ka mums visiem ir tiesības uz savu personīgo pārliecību.

Pirms runājam par pēcnāves laiku, ir nepieciešams teikt, ka daba dod mums daudz liecību par Radītāja labsirdību. Daba ir skarba, cietsirdīga. No tā mēs varam izdarīt secinājumu par pasaules kolosālajām intelektuālajām spējām, kuras ir attīstījušās pēc vissarežģītākajiem Visuma likumiem, kurus vairumā gadījumu mēs noraidām.

Pēcnāves laiks ir iniciatīva, kas tiek īstenota ar uzskatiem un priekšstatiem par to, kas notiek pēc nāves. Dažādās kultūrās un gadījumos tiek aplūkoti dažādi priekšstati par pēcnāves laiku, un tie var būtiski atšķirties viens no otra. Šeit ir daži no visizplatītākajiem uzskatiem un uzskatiem:

Reinkarnācija: šī ir pārliecība, ka dvēsele pēc nāves var atgriezties jaunā ķermenī. Reinkarnācijas ticīgie uzskata, ka nāve ir pāreja uz jaunu dzīves un pieredzes ciklu.

Paradīze un paziņojums: daudzos notikumu gadījumos, tostarp kristietībā un pielietošanas gadījumos, debesu mājvietas apskāviens tikumīgajiem un elles vieta grēciniekiem pēc nāves.

Garu pasaule: daži uzskati ir atklājuši, ka dvēsele pēc nāves piedzīvo pāreju uz garu pasauli vai senču pasauli. Tā var būt garīgo būtņu pasaule, priekšteči vai cita veida garīgās konsoles.

Apziņas trūkums.

Konceptuālie priekšstati: Papildus uzskatu apsvēršanai viedokļus var sniegt arī jēdzienu veidā, kuru pamatā ir filozofija, ezotērika, zinātne vai pārliecība. Šie attēlojumi var mainīties atkarībā no attiecīgās attieksmes un uzskatiem.

Ir svarīgi atzīmēt, ka pēcnāves laiks ir ticības un personīgās pārliecības zaudēšana. Dažādiem cilvēkiem un kultūrām ir dažādi priekšstati par to, kas notiek pēc nāves. Cieņa un iecietība pret uzskatu dažādību ir svarīgi komunikācijas aspekti par šo tēmu.

Saruna par pēcnāves laiku ir ļoti jutīga tēma, kura var izraisīt dažādas emocijas un uzskatus. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs savstarpēji izturētos ar cieņu un sapratni.

Pēcnāves laiks ir periods pēc cilvēka fiziskās nāves. Daudzi cilvēki tic, ka pēc nāves cilvēka dvēsele turpina pastāvēt un var pāriet uz citu pasauli vai reinkarnēties citā formā. Citādi sakot, pēcnāves laiks ir saistīts ar cilvēka garīgo dzīvi pēc fiziskās nāves.

Ir daudz dažādu uzskatu un reliģiju, kas piedāvā atšķirīgus skatījumus uz pēcnāves laiku. Piemēram, kristietībā tiek ticēts, ka pēc nāves dvēsele dodas uz debesīm vai elli, atkarībā no cilvēka darbībām dzīvē. Savukārt, hinduisms un budisms piedāvā ideju par reinkarnāciju, kur dvēsele pēc fiziskās nāves var pārceļoties uz citu ķermeni un turpināt mācības.

Lai arī kāda būtu jūsu personiskā uzskatu sistēma, ir svarīgi atcerēties, ka pēcnāves laiks var būt ļoti emocionāls un sarežģīts laiks gan cilvēkiem, kas pārdzīvo zaudējumu, gan tiem, kas paliek dzīvi.

Kad runājam par pēcnāves laiku, ir svarīgi atcerēties arī par to, kā mēs vēlamies tikt apglabāti vai kremēti un ko mēs vēlamies, lai notiek ar mūsu mantu un mantojumu. Šie lēmumi var būt grūti pieņemami, bet tie var palīdzēt mūsu tuviniekiem un draugiem, kad nākamais posms sākas.

Lai gan pēcnāves laiks var izraisīt daudzas emocijas un uzskatus, tas ir svarīgs jautājums, kas var palīdzēt mums atskatīties uz mūsu dzīvi un mūsu mantojumu. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs apspriežam šo tēmu ar cieņu un sapratni, lai mēs varētu atbalstīt viens otru un atcerēties mūsu mīļos, kas vairs nav ar mums.

Ļoti plašā nozīmē var sacīt, ka viss ir ierīkots ļoti gudri un labi, bet neraugoties uz to, tas viss nav izzināts līdz galam. Bet uz to, kas ir izzināts, daudzi no vadītājiem aizver acis. Šodien iet pa Gaismas ceļu – tas daudziem vadītajiem ir svešs ceļš. Vairumam šodien garīgi – tikumīgā attīstība un Visuma likumu zināšana atpaliek. Trūkst jūtas: atbildība par tautu, Mīlestība, kalpošana, patriotisms u.c.... Tāpēc Platona mēģinājums ieraudzīt Dievu kā augstāko labumu bija sava veida atklājums.

Un, neapšaubāmi, seno laiku praviešu atklājums bija tas, ka Dievs ir labā un taisnīguma dievs, lai gan tas bieži uzstājas ļoti skarbā veidolā, stihiju atribūtu ielenkumā: debesis šūpojas, Viņa klātbūtne līdzīgi virpuļviesulim, līdzīgi sprādzienam it kā iznīcina visu apkārt esošo. Un tas viss ir cilvēka prāta un roku radīts. Cilvēkam vajag maksāt un viņš maksā par savām kļūdām, kuras izraisa Visuma likumu neievērošana. Viss prāta potenciāls, tas ir – kolosāla spēka enerģija, bet tā nav virzīta, lai kalpotu cilvēces vairākumam. Bet visumā tā ir virzīta, lai panāktu šībrīža labumus cilvēku mazākumam.

Saruna par pēcnāves laiku ir viena no visgrūtākajām un visjutīgākajām tēmām, ar kurām cilvēki saskaras. Bēres un nāve ir daļa no mūsu dzīves cikla, taču daudziem ir grūti runāt par šiem jautājumiem. Tomēr, izprast pēcnāves laiku un sagatavoties tam ir svarīgi, lai palīdzētu sev un citiem, kas atstāj pasauli.

Viens no svarīgākajiem aspektiem, kas jāņem vērā, runājot par bērēm un nāvi, ir reliģiskās un kultūras atšķirības. Dažādās pasaules kultūrās un reliģijās ir atšķirīgi pārliecību un tradīciju veidi, kā rīkoties ar bērēm un pēcnāves laiku. Piemēram, kristiešu kultūrā bēres bieži notiek ar lūgšanām un ceremonijām baznīcā, bet hinduisma un budisma kultūrās ir parasti rituāli, kas ilgst vairākas dienas vai pat nedēļas.

Tomēr, neatkarīgi no kultūras un reliģiskajām atšķirībām, bērēm un pēcnāves laikam ir kopīgi aspekti, kas jāņem vērā. Piemēram, ir svarīgi sagatavoties emocionāli un praktiski. Emocionāli sagatavoties nozīmē atvērties un runāt par savām jūtām ar cilvēkiem, kas ir tuvu un uzticami. Praktiski sagatavoties nozīmē izveidot testaments, ko darīt ar mantojumu, un nodrošināt, ka cilvēki, kas paliek, zina, kā rīkoties ar jūsu mantu.

Turklāt, ir svarīgi saprast, ka bēres nav tikai par mirušo, bet arī par dzīvojošajiem. Bēres ir iespēja izteikt sēru un sāpes par zaudējumu un atvadīties no mīļotajiem. Tāpat tas ir laiks, kad cilvēki var atbalstīt viens otru un dalīties atmiņās un emocijās.

Kopumā, saruna par pēcnāves laiku nav viegls uzdevums, taču tā ir svarīga daļa no mūsu dzīves cikla. Ir svarīgi sagatavoties emocionāli un praktiski, izprast kultūras un reliģiskās atšķirības, un saprast, ka bēres ir par dzīvojošajiem, ne tikai par mirušo. Lai gan tēma ir jutīga, runājot par to atklāti un godīgi, var palīdzēt cilvēkiem izprast un sagatavoties tam, kas nāk pēc dzīves.

Pravieša Avakuma dievišķīgās slavas parādīšanās, vai kā Viņš atklājas pravietim Sofonijam, bija notikums, kas drīzāk līdzīgs bumbas sprādzienam. Tāpēc noslēpumu, kas atklājās Jaunajā Derībā, ka Dievs ir mīlestība, cilvēks nebija spējīgs izdomāt, loģiski tas neizrietēja no tā, ko cilvēks zināja. Tas bija Atklājums.

Daudzi citu reliģiju dievišķīgie tēli bija bargi, skarbi un briesmīgi, kā, piemēram, Meksikā vai Filipīnās, un tas atspoguļoja cilvēka pareizo dabas redzējumu, tāpēc, ka daba patiešām ir līdzīga Moloham, tā patiešām aprij. Lai gan cilvēkam ir dots, pie noteiktā veidā attīstītām spējām, pārvaldīt dabu. Tātad, kad mēs sakām, ka aiz visiem šiem sarežģītajiem procesiem dabā stāv labsirdība, tad tas nav filozofisks slēdziens, bet noslēpums, kurš griežas ap Kristu, kurš ir atnācis parādīt mums šo apslēpto noslēpumu. Un, kad skolnieki palūdza:” Parādi mums Tēvu”, - un kad Viņš teica: “Mani redzējušais ir redzējis Tēvu”, - mēs ieraudzījām Viņu kā absolūtu Labumu.

Dievs ir mīlestība – tas ir Jaunās Derības atklājums. Tātad, lūk, kāds Viņš bija, lūk, kāds Viņš ir! Īstenībā aiz visa tā stāv mīlestība, kura vairumam no mums ir nesaprotama un nepieejama garīgas audzināšanas un tam nepieciešamo zināšanu trūkuma dēļ. Bet šī iecere ir virzīta uz galveno.

Otrs, par ko ir nepieciešams pateikt pirms sākam runāt par stāvokli pēc nāves, tas ir tas, ka pateicoties kādiem mums nezināmiem iemesliem (par kuriem mēs varam tikai nojaust), daba priekš mums nav Dieva valstība.

Un tagad mēs saprotam, kāpēc tas ir tā: tāpēc, ka Absolūtais Labums, saistības, kas izriet no dzīves avota, pasaulē nevalda, tās visu laiku atrodas cīņā vai stāv iepretī pretējām tendencēm. Un kaut kādu noslēpumainu iemeslu dēļ šī stāvēšana pretī pretējām tendencēm it kā tiek nomainīta ar to, ka dievišķīgā griba no tumsas rada gaismu. No ļauna rada labo.

Gala mērķis, kā mēs varam spriest no Jaunās Derības atklājumiem, ir tas, lai gars – dieva līdzība cilvēkā, iemiesotos derīgās lietās, kas nāktu par labu vairumam cilvēku.

Lai tam būtu matērijas spēks, lai tam būtu ne tikai garīga realitāte, bet arī fiziska realitāte. Tāpēc, ka, ja tas vispār nebūtu tā, tad Dievs vispār neradītu redzamo pasauli.

Tādējādi, redzamā daba, ar visu fizisko spēku spēli kaut kādā veidā iekļaujas Iecerē. Un, kad mēs redzam radījumu, kurš sevī apvieno garu un dabu, mēs redzam, ka šis radījums atrodas evolūcijas kāpņu virsotnē. Un pat, ja tāds radījums ir kādā citā planētu pasaulē, tad arī tas apvienos sevī gan vienu, gan otru.

Pat, ja tas būs plazmas ķermenis, kā daži fantasti uzskata, tad tam principiāli nebūs nekādas nozīmes. Plazma ir materiāla lieta, bet princips ir tāds pats: lai gars iemiesotos. Uz to, pēc būtības ir virzīta visa evolūcija. Un par to ir runājis pats apustulis Pāvels: “ Visa radība sten un mokās, gaidot Dieva dēlu atklājumus”. Tātad, pasaulē, bet tieši dabā, kaut kas ir nelabvēlīgs. Izrādās, ka cilvēkam ar savu attīstību kā daļai no dabas, vajag paveikt kaut ko svarīgu priekš dabas, lai aizvestu to gaišajā nākotnē.

Cilvēks ir ienācis pasaulē, kur ir materiāls sabrukums. Tas pastāvēja jau pirms cilvēka, nāve nav cilvēces izgudrojums. Kā mēs uzzinājām par pirmajiem dzīvajiem radījumiem, kas dzīvoja miljardiem gadu atpakaļ? Tās nomira un mēs atradām to atliekas. Kaut kādā brīdī nāve kļuva it kā par konstruktīvu pirmsākumu.

Vienšūņu būtnes, izņemot katastrofas gadījumu, faktiski ir nemirstīgas Tās nemirst, bet tikai dalās, attīstības nav. Bet, lai būtu attīstība, vajag būt daudzšūnu būtnēm, būtņu kolonijām, kurām būtu lemts ar laiku iet bojā. Pirmais daudzšūnu organisms bija pirmais mirstīgais dzīvais organisms.

Lai gan dzīvība ir metusi izaicinājumu visuma iznīcinošajiem spēkiem, tā izrādījās nespējīga atdalīt sevi no nāves. Sabrukšanu ir iespējams pārvarēt tikai kaut kādā augstākā evolūcijas etapā, bet šeit, starpposmā, mēs saduramies ar nāves faktoru, kas apmeklē cilvēku. Lai gan šodien mēs zinām, ka dzīve – tie ir gredzena rati (aplis), kurai nav gala. Te arī ir problēma, un dažādos laikos tā izvirzīta cilvēkiem dažādi.

Ēģipte šo jautājumu izvirzīja tādējādi, ka dzīve – ir tikai viena fāze, nākošajā fāzē viss dzīvē turpināsies tāpat, un citā pasaulē būs turpinājums, pilnīgi analoģisks šim.

Tāpēc senajiem ēģiptiešiem nāve nebija atbrīvošanās, viņi lieliski saprata, ka cilvēks ir arī miesa. Tāpēc viņi saglabāja mūmijas, bet ja mūmiju nebija, tās nomainīja figūriņa, it kā dubultnieks, bet cilvēks tomēr domāja vienotībā. Tajā bija vairākas dimensijas: Ka, Ba un tā tālāk, bet ēģiptieši zināja, ka cilvēka nāve nenoved pie viņa dzīvības pārtraukšanas (eksistences).

Acīmredzot, tā domāja pirmatnējie cilvēki, kad viņi lika līdzi kapā ikdienas dzīvē noderīgus priekšmetus (jo gariem šie priekšmeti nav vajadzīgi). Šis dziļi iesakņojies uzskats ir saglabājies līdz pat šim brīdim. Man ne reizi vien nācies redzēt, kā cilvēki lika nomirušajam zārkā līdzi naudu, kā pilnīgi nopietni runāja: nodod sveicienus mammai. Diez vai viņi varēja izskaidrot, kāpēc viņi tā darīja, bet tajā kaut kas tāds bija. Šodien tas notiek tāpēc, ka mēs jau sen esam zaudējuši mūsu senču bagāto mantojumu.

Platons, mūsdienu ideālistiskās filozofijas izveidotājs, ir gājis pa citu ceļu. Viņš ir nolēmis, ka pats vērtīgākais cilvēkā ir gars, bet miesa ir tikai pagaidu apvalks, pat slogs; ka nāve ir cilvēka apoteoze un gara triumfs, kurš beidzot ir atbrīvojies no miesas smagā sloga. Vajag teikt, ka tāda veida uzskats ir daudz izplatītāks kā iepriekšējais. Tas līdz pat šim brīdim iekļūst visos reliģiozos un filozofiskos priekšstatos.

Platons teica, ka visa dzīve ir gatavošanās nāvei, un tajā ir dziļa patiesība. Bet viņš tajā ir ielicis tādu jēgu, ka pa īstam cilvēks dzīvo tikai tad, kad viņš ir atbrīvojies no miesas. Indijā šis jautājums tiek risināts tā, ka miesa ir tikai dievības manifestācija, bet patiesībā tās nav. Ir tikai Dievs, bet miesa, matērija ir tikai dievišķīgā uzplaiksnījums.

Ja mēs atgriezīsimies pie Rakstiem, mēs tur neatradīsim ne vienu, ne otru, ne trešo. Mēs tur neatrodam apstiprinājumu, ka nāve ir cilvēka eksistences vaiņagojums un kārotais mērķis. Īstenībā apustulis Pāvils to sauc par “pēdējo ienaidnieku”. “Pēdējais ienaidnieks” – tas ir pats galējais ienaidnieks. Lai gan nāve ir īslaicīga pāreja no vienas dzīves citā.

Nāvi var aplūkot savādāk, optimistiski. “Slava tev, mana māsa, nāve!”- sacīja Asīzes Francisks. Bet viņam tas bija tā, tāpēc, ka viņš to jau pārvarēja, bet nevis tāpēc, ka principiāli uzskatīja, ka cilvēkam vajag obligāti nomirt. Tātad, tas, ka Jaunajā derībā trūkst duālisma – gars un miesa – runā par to, ka Dieva iecere nav tas, lai pilnībā atbrīvotu garu no miesas, bet tajā, lai tiktu radīta pilnīga būtne, kāda ir apgarotais cilvēks.

Neovīti (ir tāds kristietības salīdzinājuma grupējums) bērēs sarīko svinības, gandrīz vai danco. Tā varbūt ir galēja optimisma izpausme. Viņi priecājas: cilvēks ir pārgājis Dieva Valstībā, vajag priecāties. Bet tas, ka mēs šķiramies, šķiramies tikai uz laiku. Tas ir pilnīgi taisnīgi: ir skaidrs, ka mēs viens otru apdzenam. Bet kaut kas šeit nesaskan ar Svētajiem rakstiem un to garu. Drīzāk mēs jūtam Johanna Damaskina patiesību pazīstamajā garīgajā bēru dziesmā “Raudu un vaimanāju, vienmēr atceros nāvi, kuru mēs dziedam katrā Dvēseles aizlūguma reizē. Tomēr “raudu un vaimanāju” ne tāpēc, ka ir notikusi šķiršanās no tuviniekiem (tas ir uz laiku, ko tur daudz īpaši bēdāties), nav : kad domāju par nāvi un redzu zārkā guļošu pēc mūsu līdzības veidotu skaistumu, neglītu, negodātu, sliktā izskatā”.

Tātad, patiešām notiek kaut kāda katastrofa, kaut kas tāds, kam nevajadzētu notikt. Cilvēka iecere ir viena, un gadās, ka tā sarūk. Vēl vairāk, nāve ir arī svētsvinīgs brīdis, jo daudzi cilvēki, kuriem kāds ir nomiris uz rokām, šajā brīdī ir redzējuši daudz ko garīgu.

Tātad nāve, šī neapšaubāmā anomālija cilvēces attīstībā, ir noteikti jāizlabo. Apustulis Pāvils raksta: “ir dvēseliskais ķermenis, ir garīgais ķermenis.” Eksistē kaut kāda miesiski pilnīga forma kā iecere par mieru, kā zināms evolūcijas kronis, un, kā šī kroņa ķīla ir Kristus augšāmcelšanās, kad Kristus parādījās pirms aiziešanas. Jo vajag atcerēties, ka Kristus Augšāmcelšanās būtiski atšķiras no Lācara atdzīvināšanas.

Lai gan daži teologi neatkāpjas no tā, ka par Kristu tomēr arī vajag teikt “atdzīvināšana”. Bet Lācaru vajadzēja iztīt no autiem, lai Viņš izietu. Lācars atgriezās pie tās pašas dzīves, kur viņu gaidīja neizbēgama nāve. Tā bija tikai nāves atcelšana uz laiku. Es nemaz nerunāju par citiem atdzīvināšanas gadījumiem. Vēl vairāk, mēs zinām par gadījumiem, kad svētie cēla augšā un atdzīvināja cilvēkus, bet tikai uz laiku.

“Ticības simbols” beidzas nevis ar vārdiem “Ticu dvēseles nemirstībai”, kuri drīzāk ir zināšanu priekšmets, un kaut kad zinātne to apliecinās. Tur ir teikts: “Ceru uz mirušo augšāmcelšanos un dzīvi turpmākajos laikmetos”. Lūk, “Ticības simbola” eshatoloģija. Cilvēkam tomēr vajag izpildīt Dieva ieceri, un laulībai starp apkārtējās vides vielu un garu galu galā vajag realizēties.

Ir kvalitatīva, principiāla atšķirība starp cilvēku un citām dzīvām būtnēm. Tur evolucionē klases, tipi, veidi, grupas, populācijas, bet vērtīgi ir tikai masveida bloki. Cilvēka gadījumā vērtība ir indivīds. Tāpēc visu, kas ir vērtīgs cilvēka jaunradē tomēr dod indivīds. Lai kā mēs nerunātu par tautas izpausmēm, tomēr tauta, kopā salasoties, nekad nebūtu uzrakstījusi Devīto simfoniju. Vajadzēja atnākt Bēthovenam un sarakstīt to.

Izrādās, ka augstākais cilvēka garīgās attīstības uzlidojums – tas vienmēr ir indivīda uzlidojums. Un otrādi, kā tikai cilvēks iejaucas masā, viņš zaudē ļoti daudzas cilvēciskās īpašības, viņš tūlīt kļūst par bara dzīvnieku, lai gan pie tam var izjust lielu komfortu. Bet tas ir deģenerācijas kaifs, atgriešanās pie senčiem.

Gorkijs ir mēģinājis to pārvērst zināmā jaunā reliģijā: “tauta ir Dievs”. Bet tas nav tā : tauta – tas nav Dievs. Tieši visi gadījumi, kad vēsturē darbojas masas, parāda mums, ka pūlis ir nesaprātīgs, jo savā vairākumā tas ir garīgi neattīstīts nepieciešamo zināšanu trūkuma dēļ un, ļoti interesanti, ka masu mērķtiecīgai vadīšanai ir nepieciešama komandiera, personības darbība. Lai cik daudz tautas nebūtu diženajā armijā, kas ieradās Krievijā, ja nebūtu bijis Napoleona, visi šie ļaudis klīstu nezin kur. Tātad, pirmajā vietā ir individuālās personības vērtība, kura nepazūd, kura ir ļoti svarīga.

Kāpēc es to visu runāju? Tāpēc, ka es pats nevilšus piekrītu viedoklim par gaišajām pusēm laikā pēc nāves, bet īstenībā tas nav principiāli noteikts. Teikt, ka Dievs ir radījis cilvēku tādēļ, lai Viņš nomirtu, tas nozīmētu noliegt Svēto rakstu pamatpatiesību par to, ka Radīšana ved uz labu, un pat noliegt patiesību par to, ka Radīšanai ir mērķtiecīgs raksturs, tāpēc tā jau būtu pārāk augstu lietu izšķērdēšana. Tāpēc arī “Ticības simbols” mums saka: “Ceru uz mirušo augšāmcelšanos”, tātad, cilvēka evolūcijai vajag novest pie viņa esamības pārveidošanās, tomēr sasaistoties ar matēriju.

Teijars de Šardens ļoti krāsaini aprakstīja, kā mirstošās dvēseles paceļas augšup un veido it kā zināmu auru ap Zemi. Bet Danielam Andrejevam bija pat debesu pilsētas vīzijas: virs katras civilizācijas, virs katras cilvēku grupas rodas mūžīgā pilsēta, kurā it kā iztvaiko visas mūžīgās vērtības, tai skaitā māksla un tamlīdzīgas lietas. Tur ir debesu Jeruzaleme, debesu Kremlis, viss skaistais, kas ir bijis šai teritorijā, šai reģionā. Un tajā, bez šaubām, ir zināma daļa patiesības. Bez šaubām, kaut kas uzkrājas, bet tas tomēr nav gala mērķis. Pa īstam var spēlēt tikai iemiesots gars. Dievs iemiesojas cilvēkā, bet cilvēka gars iemiesojas matērijā.

Tagad atsevišķs jautājums: kas gan tur notiek? Pirmais, ko vajag sacīt, ka gara miesīgais stāvoklis nav viņa galīgais stāvoklis, bet starpstāvoklis. Neapšaubāmi, šeit notiek kaut kādi procesi. Piemēram, organisma funkcijām atmirstot, iespējams, kaut kādas ekstrasensoras īpašības paliek. Es domāju, ka cilvēks, kad viņš ir miris, vēl aizvien turpina kaut ko dzirdēt, sajust, un tāpēc ar viņu var runāt.

Daži ārsti runā ar mirušajiem, nomierina viņus. Un dara to pamatoti, jo pēkšņi nomiris cilvēks vēl ir iekļauts apkārtējā pasaulē, bet jau vairs nevar reaģēt. Vads ir pārrauts, viņš vairs nevar ne atvērt acis, ne pakustināt mēli, bet viņa gars šajā brīdī izjūt ļoti lielu apjukumu.

Jūs jau ziniet, ka pastāv “Tibetas mirušo grāmata”, kurā autori mēģina simboliski attēlot, izskaidrot cilvēkam, ka viņam vajadzēs noiet kaut kādus ceļa etapus un ka viss tas būs. Ļoti interesanti, ka visās mācībās par nāvi ir atrodams kaut kāds svaru elements (Piemēram, Ozirisa svari), kaut kāda tiesa. Un to var saprast, jo cilvēki, kuri bija piedzīvojuši nāvi, bet pēc tam atdzīvojušies, stāstīja, ka īsā laika sprīdī, sekundēs, viņu acu priekšā nozibējusi visa dzīve, un daudzi redzējuši savas dzīves ainas nevis bezkaislīgi, bet gan ar novērtējumu.

Cilvēki sajuta nepareizības, kuras bijušas dzīvē. No šejienes ir radies priekšstats, pie tam ļoti iesakņojies un taisnīgs, par to, ko sauc par “šķīstītavu”. Protams, vajag noņemt mitoloģiskos apvalkus, tādus, kā, ja jūs atceraties, tos notēlo Dante: konusveidīgs kalns, pa to, pakāpeniski attīroties iet cilvēki. Bet īstenībā tas ir pareizi. Es domāju, ka cilvēki vēl dzīves laikā iziet caur kaut kādu šķīstītavu, un no viņiem daudz kas noiet nost. Tikai Mīlestība un labi darbi cilvēces labā dod cilvēkam pilnīgu šķīstīšanos virs zemes. Bet pie tam ir svarīgi saglabāt personības Pilnvērtību!

Nevajag domāt, ka citas pasaules Valstība atrodas burtiski aiz durvīm. Aiz durvīm atrodas nākošā “pasaule”. Un neviens no reanimētajiem cilvēkiem nav teicis, ka viņš ir nonācis citā pasaulē tūlīt pat. Nē, viņš vēl ir bijis šajā pasaulē. Un viņš ir uzvedies atbilstoši pats savai dvēseliskajai struktūrai, kā cilvēks, kas ir nonācis sarežģītā, kritiskā stāvoklī. Viņš reaģēja atbilstoši tam, ko bija uzkrājis sevī. Tāpēc ir ļoti svarīgi, kas mēs esam šeit, lai mēs kaut kas būtu arī tur.

Tāpēc, ka piesātināts, dzīvs, pilns ar labām domām un jūtām, dinamisks gars, tas taču ir nesatricināms! Un tas visur atrod sev barību un pielietojumu visam tam, kas ir bijis domāts cilvēces labumam.

Es domāju, ka viņš turpinās kaut kādu savu virzību, sagaidot (tā to sauksim nosacīti) tālāku savas esamības evolūciju un viņam būs tam ļoti daudz vietas. Bet gars, kurš ir nožēlojams, kad tas pazaudē visus reālos sakarus un tam vairs vispār nav no kā baroties, tas iespējams vispār nonāk vienkārši miegainības stāvoklī. Ir tāds garīgās anabiozes stāvoklis, ar to var salīdzināt neattīstīta cilvēka dvēseles stāvokli pēc nāves līdz pat tās pilnīgai attīstībai.

Ar ko to var salīdzināt? Daži budistu mūki Tibetā jaunpienācējus no neizglītotu zemnieku vidus, kuri gatavojās kļūt par lamām, ievietoja tumšās alās (bija tāda sena tradīcija). Alās bija pavisam tumšs. Parasti cilvēks sajuka prātā, bet, kas izturēja, tam attīstījās neparasti spēcīgs garīgums, tāpēc, ka tika zaudēti visi kontakti ar ārējo pasauli.

Tamlīdzīgi eksperimenti ir tikuši izdarīti dažādās psihofizioloģiskās laboratorijās. Cilvēkam, kuram kaut kas ir iekšā, ir izredzes šajā stāvoklī turpināt dzīvot. Bet tagad iedomājieties cilvēku, kuram ir neattīstīta dvēsele, viņa stāvoklis būs vienkārši briesmīgs.

Pazīstamajam biologam Sabatjē bija pat tāda teorija, ka spēcīgāks gars mirstot spēj uzsūkt vājāku garu un ievilkt to savā orbītā. Un tie it kā kļuva bezpersoniski. Tas ir samērā idealizēts variants, bet šā vai tā mums vajag atzīt, ka ir kaut kādas neattīstītas dvēseles, kurām it kā trūkst personīgas nemirstības. Tām ir atņemta personīgā nemirstība, tāpēc, ka šeit tās nemaz nav bijušas īstas personības.

Mēs ar tādu pieredzi neesam saskārušies nekad, tāpēc, ka visi mums zināmie cilvēki, kas no turienes ir atgriezušies, tie tomēr vienmēr kā personības kaut kas ir bijuši, bet veikt izmēģinājumus ar pilnīgi pelēku cilvēku pagaidām kaut kā nav izdevies. Tiesa, Moudi atzīmē, ka ir bijuši cilvēki, kuri neko nav atcerējušies, bet tas nemaz nepierāda viņu aprobežotību. Tas drīzāk ir lielā lēciena efekts, jo viņi ir pārvarējuši dziļu barjeru. Es esmu pārliecināts, ka kamēr mēs guļam, mēs ceļojam pa kaut kādu dimensiju. Šajā dimensijā mēs saskaramies ar realitātēm, un tās priekš mums ietērpjas mūsu šīsdienas īstenības drānās. Man tik daudzas reizes ir gadījies, ka es esmu redzējis sapnī kaut kādas pilnīgas muļķības, pie tam aizgūtas no vakardienas, bet, kad es tajā visā iedziļinājis, es sapratu, ko tas liecina.

Kāpēc gan nemirstība cilvēkam netiek atklāta tik pat skaidri kā citi viņa dzīves procesi? Ir acīmredzami, ka to pašu iemeslu dēļ, kas mums neļauj neņemt vērā cilvēka brīvību. Tāpēc, ka cilvēkam vajag izvēlēties! Šeit ļoti liela loma ir ticībai. Mēs izvēlamies to Labo, kas stāv aiz tā visa, un man ļoti patīk Gētes vārdi, kurš vispār nemaz nav bijis kristietis, bet ir teicis, ka Mūžīgais spēks, kurš mūs ir radījis, neļaus garam nīkuļot, tas ar tādām lietām nemētājas. Dievs noteikti iesaistīs mūs darbā, ja mēs sevī atradīsim spēkus.

Tā bija Gētes ģeniālā gara spēcīga izpausme, kurš vienlaikus, ļoti asi izjuta miesu un garu, un tajā, protams, bija ļoti dziļa patiesība: cilvēks nekad neapstājas, kustība turpinās arī pēc nāves, pie tam ir svētie, kuru ietekme īpaši pastiprinās pēc viņu nāves. Es zinu cilvēkus, kuri ir aizgājuši no mūsu dzīves, bet, domās vēršoties pie viņiem, mēs nodibinām ar viņiem kaut kādu kontaktu, kas liecina par viņu iesaistīšanos mūsu dzīvē. Lai gan tas nav likums, vairums cilvēku tomēr laikam aiziet bez pēdām.

Mums nevajag baidīties no nāves tāpēc, ka mums no tās ir bail. Kā izskaidrot šo paradoksu! Lieta ir tāda, ka cilvēciskai būtnei nevajag baidīties ne no kā tāda, kas ir dabisks. Ja cilvēkā ir bailes no nebūtības (es nerunāju par organisma bailēm, kurš visas kaitīgās sajūtas uztver negatīvi), šīs bailes ir tāpēc, ka gars ir pilnīgi pretējs nebūtībai, tas to izmet no sevis, tas jau ar savu pastāvēšanu apliecina sevī nemirstību. Tas ir nemirstīgs pats par sevi. Tāpēc doma par nebūtību, ko viņam iedveš sabrūkošais organisms, viņu baida. Baida, jo tā ir pretēja viņa dabai. Un tas notiek tāpēc, ka trūkst nepieciešamo garīgo zināšanu.

Ja atgriežamies pie jautājuma par pēcnāves iedarbību, tad tā, protams, var būt gan laba, gan ļauna tāpēc, ka vēl nav notikusi galīgā tiesa. Es esmu pārliecināts, ka virs vietām, kur apglabāti daudzi cilvēki, var izjust daudz ko. Uzturoties kapsētās, es bieži jūtu, ka tur risinās kaut kāda drāma, īpaši pie tikko apglabātajiem. Daži pat ir redzējuši, kā virs kapa paceļas astrālā aura, kura vēl nav atrāvusies no ķermeņa, aizgājusi prom. Tas ir tas, ko sauc par bioenerģētiku kompleksu, enerģētisku dubultnieku. Tā, ka senie ēģiptieši nebūt nebija kļūdījušies.

Un tā, nāve ir pagaidu pāreja uz citu dzīvi. Neapšaubāmi, tā daudziem no mums ir tā katastrofa, to vajag saprast. Kristus “nāvi uzvarēja ar nāvi”? Kristus nāvi uzvarēja kā mūsu ienaidnieku, tāpēc mēs varam sacīt kā Platons, ka, visu dzīvi atrodoties ķermenī, ir nepieciešams gatavoties nāvei un zināt, kas tā tāda ir.

Lai gan mūsu laikos daudzi cilvēki tai ir gatavojušies un uzkrājuši pavadīšanai aizsaulē nepieciešamo kapitālu. Bet, lūk paradokss? Cilvēku mazākums, atrodoties pie varas un izmantojot savas savtīgās intereses, vairākumam šo kapitālu ir noņēmis (nozadzis). Un interesanti, ka viņi līdz pat šim brīdim sevi neuzskata par vainīgiem. Un no tā var izdarīt secinājumus, ka šie ļaudis ir garīgi atpalikuši un viņu dvēsele ir nožēlojama.

Nāve ir īslaicīgs ceļojums, kurš ir samērā sarežģīts. No miesas atbrīvojies gars – tas droši vien ir gars, kas jūtas nedaudz neomulīgi. Es domāju, ka mēs pirmajās dienās pēc atbrīvošanās no ķermeņa nejutīsimies īpaši ērti. Lai gan garam ir savas priekšrocības: nekas nesāp. No tā izriet Mūdijas cilvēku stāvoklis, kad viņi kaut kādu nelaimju rezultātā saņēma nāvi. Viņiem kaut kas sāpēja, un pēkšņi tas viss pārgāja, un viņi izjuta svētlaimi.

Tajā pašā laikā sagatavošanās nāvei ir nepieciešama, jo no mūsu gara spēka un dziļuma ir atkarīgs mūsu pēcnāves attīstības ātrums.

Un, vispār, ir svarīgs viss mūsu stāvoklis, mūsu spēja darboties pasaulē, lūgties par dzīvajiem, attīstīties tā, kā mums bija pienācies attīstīties. Tāpēc noteikti ir nepieciešama sagatavošanās.

Kristus augšāmcelšanās liecina par to, ko mēs gribam: lai gars atkal būtu atgriezies savā tēvzemē. Viņa tēvzeme – tā ir miesa, cita miesa, pārveidota miesa, bet tomēr miesa, tomēr materiāls. Tad tā, iespējams, būs pavisam citāda.

Cilvēki vienmēr ir jutuši, ka pēcnāvei ir zināmas fāzes. Un ne tikai fāzes, bet arī mirušo saistība ar kaut kādām vietām, komunikācijas iespējas.

Līdz šim brīdim mēs runājām par indivīdu, bet tagad mēs varam runāt par cilvēci kopumā. Cilvēce kopumā ir savstarpēji saistīta ar garīgās vienotības un atbildības saiknēm tāpēc, ka cilvēki nodod viens otram ne tikai ģenētisko kodu, bet nodod viens otram arī garīgo mantojumu. Cilvēce attīstās, un tās jaunrade pastāvīgi virzās kaut kādā virzienā, pastāvīgi polarizējot pozitīvo un negatīvo. Polaritātes pieaug, un tās visu laiku stāv viena otrai pretī. Nav tiešas evolūcijas, bet notiek it kā labā spēku un ļaunā spēku uzkrāšanās. Un jaunradei ir milzīga nozīme, tāpēc, ka cilvēks ir Dieva tēls un līdzība. Dieva priekšā visi cilvēki stāv kopā, un ideālā stāvoklī cilvēkiem būtu jābūt savstarpēji saplūstošiem, ko cilvēks sasniedz kaut kādos mīlestības, draudzības mirkļos, pārdzīvojot kaut kādus procesus. Bet kopumā cilvēki savas garīgās atpalicības dēļ vēl viens no otra ir nodalījušies un nevēlas šajā ziņā neko mācīties.

Par to rakstīja Vjačeslavs Ivanovs savā pazīstamajā poēmā “Cilvēks”, kurā viņš ir radījis brīnišķīgu tēlu: Ādams ir iemidzis zem koka, viņš redz sapnī Ievas radīšanu, grēkā krišanu, visas pasaules vēsturi, visu cilvēku rašanos, bet pēc tam viņš pamostas viens pats šī koka ēnā, un atkal viss ir atgriezies atpakaļ pie vienotā Ādama. Tā nav Ivanova kaprīze, tas atbilst kaut kādai šī filozofa, teologa iekšējai intuīcijai. Kosmiskais cilvēks Ādams... Tātad, cilvēkos ir kaut kāda iekšēja vienotība un kaut kāda dvēsele, kura visiem ir vienota. Tas, kas ir salikts kopā, tiek realizēts un kaut kad tiek pabeigts.

Palūkosimies miljoniem gadu atpakaļ, kad apkārt lidoja pterodaktili (bet mēs sev pat iedomāties nevaram miljoniem gadu), un pēkšņi parādās, lūk, šī būtne, un tā saņem no Dieva tikumiskas jūtas, ētisku gribu, kura dabā nepastāv. Saņem, kā teiktu Pavlovs, kā “ārkārtīgu pielikumu”. Otrā signālsistēma ir saņemta kā “ārkārtīgs pielikums”, caur to cilvēks uzzina citu Dieva aspektu. Kristus atrodas centrā, un caur viņu atklājas šis aspekts. Tāpēc kultūras attīstīšana ir atbildības attīstīšana cilvēkā par visiem cilvēkiem.

Cilvēkam galējais mērķis ir vienotība ar Dievu. Lūk, galējais mērķis! Bet tas notiek caur visiem etapiem, caur cilvēku pasauli, caur attiecībām ar dabu – tie ir visi aspekti un etapi.

Mums visiem vajag kļūt par sava otrā “Es” radītājiem, par viņa sarunu biedriem. Cilvēks nav vienkārši radīts pēc Dieva vaiga un līdzības, viņš ir Viņa labākais palīgs un Viņa atspulgs. “Dieva bērni, skatieties, - sacīja apustulis Jānis, - kādu Tēvs mums ir devis svētību, lai mēs būtu Dieva bērni, Dievs par mums ir nomiris”. Ko nozīmē: “Dievs ir nomiris”? Tas nozīmē, ka mūsu Radītājs pārdzīvo to, ko Viņam nav raksturīgi piedzīvot: mūsu kritušās pasaules pieredzi, šo ķēmīgo pieredzi. Tā ir Viņa vienīgā atbilde uz to, kas notiek mūsu pasaulē: ieiet šajā pasaulē un būt kopā ar mums. Tā ir vienīgā teorija, kas pastāv.

Kad Darvins uzrakstīja savu grāmatu “Cilvēka rašanās”, viņam bija konkurents, Alfrēds Volless. Viņš bija daudz ceļojis pa Indoķīnu, pa tropiem, un viņš sacerēja un nosūtīja vienu nelielu rakstiņu, kurā tik labi aplūkoja visu izlases teoriju, ka Darvins tikai novaidējās un steidza ātrāk nodrukāt savu grāmatu, jo viņš ap to bija pūlējies gadiem, bet šis te ieradās un aptvēra uzreiz visu. Bet Volless bija ļoti kautrīgs cilvēks, viņš par to uzrakstīja grāmatu un nosauca to “Darvinisms”. Viņš teica, ka Darvins visu ir labi pārdomājis, bet “man vienkārši galvā ienāca ideja”. Un viņš savā grāmatā uzrakstīja, ka cilvēks, kāds viņš ir, kā biopsiholoģiska būtne, ir apveltīts ar daudz lielākām potencēm, kā tās, kas viņam kā bioloģiskai būtnei ir nepieciešamas šeit virs zemes.

Tātad cilvēkā ir cits, augstāks pirmsākums, kas kalpo viņa attīstībai. Tāpēc cilvēks ir zināmā mērā nepabeigta būtne.

Mums te ir vēl kāds dižens noslēpums. Jebkurš indiešu mistiķis, kad tas iedziļinās sevī, balstās uz domu, ka cilvēks un Absolūts ir vienoti. Vadoties pēc zināmas pieredzes, tā var nodomāt. Bet Atklāsme mums stāsta kaut ko pavisam citu, vienotības nav, īstenībā ir milzīgs bezdibenis, kuru Dievs Pats aizpilda, bezdibenis starp Viņu un mums. Un tāpēc tikai garīgi attīstoties un tikai caur Dievcilvēku, cilvēks var nonākt vienotībā ar Dievu. Bet citādi viņam ir nolemts tikai elpot Dieva radīto gaisu...

Konstantīns Žiharevs

Apskatīt ziņu avotu:

Pilna veselības pārbaude: https://diagnostika.lv/
Soļi uz veselību un garīgām praksēm: https://gramata.rantan.lv/index.html
Услуги психолога: https://www.psiholog.lv