Izvēlies savu ceļu uz svētlaimes meklējumiem

Published by Konstantīns Žiharevs ieeja Psiholoģija · Svetdiena 02 Apr 2023
Tags: Viņpasaulē, ar, cieņu, Apbedīšanas, pakalpojumi, Izvēlies, savu, ceļu, uz, svētlaimes, meklējumiem, Svētlaimes, meklējumi, Psihologs, Konstantīns, Žiharevs, Psihologa, pakalpojumi, Rīga

Svētlaimes meklējumi

Visu visumu caurvij Esamība – Izpratne – Svētlaime. Šo svētlaimi meklē katra dzīva būtne, sākot no skudras, ne tikai cilvēks. Visām dzīvām radībām tā ir svētlaime - ieelpot dzīvi.

Apgalvojums ir ļoti dziļš un filozofisks. Tas uzsver, ka svētlaime vai apmierinātība ar dzīvi ir universāla vērtība, kas ir sastopama visām dzīvām radībām, ne tikai cilvēkiem. Tas nozīmē, ka ikviena dzīva būtne, sākot no visvienkāršākajiem organismiem, piemēram, skudrām, līdz visattīstītākajiem, piemēram, cilvēkiem, meklē dzīvē prieku, apmierinātību un harmoniju.

Dzīvība, kā tā pati par sevi, ir dārgs un vērtīgs dārgums, un tas ir tas, kas mums visiem dod iespēju piedzīvot svētlaimi. Tajā pašā laikā mūsu izpratne un apziņa par šo dzīvības svētumu ir būtisks aspekts, lai pilnvērtīgi izbaudītu dzīvi un meklētu ilgstošu laimi.

Izpratne par dzīvības vērtību un svētumu ļauj mums būt līdzjūtīgiem un rūpēties par visām radībām, kā arī uzņemties atbildību par dzīvības aizsardzību un labklājību. Tas iedrošina mūs attīstīt līdzcietību un mīlestību pret visu dzīvo, kas mums apkārt, un censties radīt labvēlīgas dzīves apstākļus visiem būtnes.

Visām dzīvām radībām meklējot svētlaimi un prieku, mēs saskaramies ar kopīgo cilvēcisko saistību – aizsargāt un cienīt dzīvību visā tās daudzveidībā. Tādējādi esamība, izpratne un svētlaime ir cieši saistītas jēdzieni, kas iedrošina mūs dzīvot saskaņā ar augstākajām vērtībām un censties veicināt harmoniju un labklājību visai dzīvībai.

Konstantīns Žiharevs ir pieredzējis psihologs, kas strādā Rīgā. Viņš specializējas personiskās attīstības jomā un palīdz cilvēkiem atrast svētlaimes savā dzīvē. Viņa darbs ir vērsts uz to, lai cilvēki varētu izprast savu iekšējo stāvokli, atrisināt problēmas un sasniegt savus mērķus. Konstantīns Žiharevs ir arī autors vairākiem grāmatām par personiskās attīstības tēmām un regulāri piedalās semināros un konsultācijās. Viņš ir gatavs palīdzēt jebkuram, kurš meklē svētlaimes savā dzīvē un vēlas attīstīties personīgi un profesionāli.

Svētlaime var tikt uztverta kā dzīvesprieks, miers, pilnvērtīgums un saskanība ar sevi un apkārtējo pasauli.

Visām dzīvajām radībām ir iedzimts instinkts pēc svētlaimes un dzīves saglabāšanas. Katra būtne cenšas atrast un izmantot resursus, kas veicina tās izdzīvošanu un labklājību. Šī meklēšana pēc svētlaimes var izpausties dažādos veidos atkarībā no sugu un dzīves apstākļiem.

Apgalvojums ir ļoti precīzs un atspoguļo svētlaimes jēdzienu plašākā nozīmē. Svētlaime var tikt uztverta kā patiesa dzīvesprieka un iekšējas miera sajūta, kas nāk no saskanības ar sevi un apkārtējo pasauli. Tas ir stāvoklis, kad cilvēks vai cita dzīva būtne ir pilnīgi apmierināta ar savu eksistenci un bauda dzīves dāvanu.

Kā mēs pareizi norādījām, svētlaimes meklējums ir visām dzīvajām radībām iedzimts instinkts. Visas būtnes cenšas atrast un izmantot resursus, kas nodrošina to izdzīvošanu un labklājību. Tas var ietvert vajadzības pēc pārtikas, ūdens, patvēruma, draudzības un attiecībām ar citiem.

Atšķirības starp dažādām sugām un dzīves-veidiem noteikti izpaužas veidā, kādā svētlaime ir sasniedzama. Dažādu dzīvnieku instinkti var atšķirties atkarībā no viņu vides, izdzīvošanas stratēģijām un socializācijas veidiem.

Cilvēkam svētlaime ir daudzveidīga un sarežģīta koncepcija. To var atrast gan personiskā attīstībā, mīlestībā un radumā, gan līdzdarbošanās ar citiem un ieguldījumā sabiedrībai. Saskanība ar sevi un savu vidi, līdzīgi kā mīlestība un cieņa pret citām dzīvām būtnēm, ir viens no galvenajiem ceļiem, kas ved uz svētlaimes pilnvērtīgu pieredzi.

Kopumā svētlaime ir koncepcija, kas mūs visus savieno kā dzīvo būtņu un mūsu vēlmes pēc labklājības un miera. Tā ir svarīga sajūta un mērķis, kas pavada mūs visus ceļā uz pilnvērtīgu un harmonisku dzīvi.

Cilvēki arī cenšas sasniegt svētlaimi, taču tā ir individuāla un subjektīva koncepcija, kas var būt atšķirīga katram indivīdam. Svētlaimes meklēšanā ietilpst izpratne par sevi un savu vietu pasaulē, mērķu un vērtību noteikšana, emocionālā un garīgā labklājība, savienojums ar citiem un apkārtējo vidi.

Izpratne, kā mūsu minētajā virknē, ir būtiska daļa no svētlaimes sasniegšanas. Izpratne par sevi, savu vidi, savstarpējo saikni ar citiem un dabu palīdz rast ceļu uz harmoniju un mieru. Ar izpratnes attīstību rodas iespēja dzīvot apzināti un līdzsvarotā veidā.

Visās dzīvajās radībās slēpjas ievērojams iedzimts instinkts, kas virza viņus uz dzīves apmierinājumu un svētlaimi. Sākot no mazākām organismu sastāvdaļām līdz pat lielākajiem un sarežģītākajiem dzīvības veidiem, svētlaimes meklējums ir vispārīga un pamatota būtne, kas veicina dzīvības noturību un turpināšanos uz priekšu.

Svētie raksti šo svētlaimes problēmu ir aplūkojuši no dažādām pusēm. Dievišķais tajos ir slavināts kā primārais princips. Visuma eksistence ir fakts, ko apstiprina ļoti daudzas personas. Bet aklais nav informēts par tā pastāvēšanu. Neraugoties uz to, dzirdot to, ko par pasauli runā citi, arī viņš tic tās pastāvēšanai. Viņš nav informēts par tās eksistenci pats no savas personiskās pieredzes.

Senos svētos rakstos un reliģiozajās filozofijas patiešām tiek aplūkots Dievišķā kā primārās eksistences princips un visas pasaules un dzīvības avots.

Ticība un izpratne par Dievišķo un pasaules pastāvēšanu var būt atšķirīga katram indivīdam atkarībā no viņa personiskās pieredzes, kultūras, audzināšanas un dzīves uzskatu sistēmas. Dažiem tas var būt stipra un neapstrīdama pārliecība, kamēr citiem tas var būt mazāk izteikta vai pat neesoša ticība.

Katrai personai ir tiesības un brīvība veidot savas ticības un pārliecības sistēmu, un tā var būt pamatota gan uz personisku pieredzi un sajūtām, gan uz mācībām un reliģiskiem tekstiem. Svarīgi ir ievērot citu cilvēku ticības brīvību un izprast, ka ticības un pārliecības ir individuālas un subjektīvas.

Diskusijas par šiem dziļajiem jautājumiem var būt bagātinošas, un cilvēki var dalīties savās perspektīvās un izpratnēs par pasaules būtību un Dievišķo. Svarīgi ir attiekties ar cieņu pret citu cilvēku uzskatiem un atvērtību uztvert un mācīties no dažādām domām un uzskatu sistēmām.

Šobrīd cilvēki runā par Dievišķo enerģiju kā par realitāti, dzirdot apgalvojumus no Vēdām un citiem garīgiem tekstiem. Tādām personām nav personīga pārdzīvojuma.

Katram cilvēkam jāteicas uzzināt, ko nozīmē Cilvēkdievs vai Dieva cilvēks. Tikai tad viņš apzinās pats savu personisko būtību. Dēļ maldiem, ko izsauc fenomenālā pasaule, cilvēks pret jēdzienu Dievišķīgais izturas, kā pret kaut ko nodalītu no viņa paša. Šīs jūtas rodas no viņa pieķeršanās ķermenim. Katram vajag uzzināt ”Kas Es esmu?” Kad viņš atradīs atbildi uz šo jautājumu, tad viņam vairs nebūs nekādas vajadzības atklāt Patiesību.

Mūsu paziņojums ietver daudz dziļu domu par garīgumu un savas personiskās būtības izpratni. Tā patiešām ir svarīga un būtiska dzīves ceļa daļa, jo ļauj mums saprast savu vietu pasaulē un savu attiecību ar Dievišķo vai augstāko realitāti.

Garīgie teksti, piemēram, Vēdas, un dažādi citi garīgie avoti, var sniegt mums ieskatu un pamatu garīgajai attīstībai. Tomēr patiesi svarīgi ir mācīties ne tikai no lasītām vai dzirdētām ziņām, bet arī veikt personiskas pieredzes ceļu, kas ļauj mums apzināties savu patieso būtību un sakārtot savu garīgo dzīvi.

Pieķeršanās ķermenim un materiālismam var būt šķērslis garīgajai attīstībai un patiesības atklāšanai. Mūsdienu sabiedrība, kas ir bieži vien fokusēta uz fiziskajām un materiālajām vērtībām, var mūs nošķirt no mūsu garīgās būtības un izjaukt mūsu saprašanos par Dievišķo.

Jautājums "Kas Es esmu?" ir viens no nozīmīgākajiem un dziļākajiem jautājumiem, kāds cilvēks var uzdot sev. Tas ir ceļš uz sevis paša izpratni un iekšējo pārmaiņu. Atbildot uz šo jautājumu, cilvēks var sākt ceļu uz patiesības atklāšanu un garīgo auglību.

Garīgais ceļš, kas sniedzas dziļāk par fenomenālo pasauli, var atklāt patieso Dievišķo enerģiju un apziņu par mūsu būtības vienotību ar to. Tas dod iespēju izprast, ka esam daļa no kaut kā lielāka un neierobežota, un tas var vest mūs uz patieso svētlaimes un saskanības pieredzi.

Katram cilvēkam patiesi ir jāmeklē savs garīgais ceļš un savas patiesības atklāšana, un tas prasa apņēmību un iekšēju meklējumu. Atklājot "Kas Es esmu?" un izprast savu personisko būtību, mēs sākam atvērties Dievišķajam un izprast, ka tas nav tikai kaut kas ārpus mums, bet tas ir arī mūsu iekšienē, mūsu patiesā būtība. Šis atklājums var būt īsts garīgais atdzimšanas brīdis, kas noved pie patiesas svētlaimes un atgriešanās pie saskanības ar Dievišķo enerģiju.

Cilvēka izpratne par Dievišķo enerģiju un garīgo realitāti var būt atšķirīga un pamatota uz personiskiem pārdzīvojumiem, ticību, un gūto pieredzi. Ir cilvēki, kuri ir ticīgi un uzskata Dievišķo enerģiju par realitāti, neatkarīgi no personiskiem pārdzīvojumiem, un ir citi, kas izjūt garīgu pieredzi un sajūtas.

Jautājums par "Kas Es esmu?" un cenšanās atrast atbildi uz šo jautājumu ir būtiska daudzām garīgajām un filozofiskajām tradīcijām. Šāda pašapziņa un sapratne par savu personisko būtību var palīdzēt cilvēkam attīstīties garīgi un sasniegt dziļāku izpratni par sevi un pasauli.

Svarīgi ir atzīt, ka garīgā izaugsme un izpratne par Dievišķo ir individuāls un personisks ceļš. Katram cilvēkam var būt savs veids, kā viņš sasniedz šādu izpratni un kā viņš savu garīgo pieredzi interpretē. Būtiski ir cienīt dažādību un atvērtību pret citu cilvēku garīgajām pārliecībām un pieredzēm.

Kamēr cilvēks identificē sevi ar ķermeni un saviem fiziskajiem atribūtiem, viņš atradīsies kaut kā Augstāka meklējumus. Kad cilvēks atklāj “ES” īsto dabu, viņš nemeklēs nekādas lietas. Viņš apzināsies, ka viņš ir Dievišķā, tas ir – Dieva, iemiesojums....

Katra personība ir Dieva iemiesojums. Individuālais es. Vienotība – tā ir svētlaime.

Garīgās slimības

Cilvēka ķermenis ir daudzu slimību upuris. Cilvēks pret tām visām izturas kā pret ķermeņa slimībām. Bet tās visas nav pilnībā saistītas ar ķermeni. Slimības, kas ir tikai ķermeņa slimības, var izārstēt ar zālēm. Bet vairums slimību mūsdienu pasaulē nāk no prāta. Garīgas novirzes izraisa reakcijas ķermenī un izsauc dažādas slimības. Daudzu cilvēku slimību galvenais iemesls slēpjas viņa prātā.

Prāts un ķermenis ir savstarpēji saistīti. Prāta ietekme uz ķermeni ir negatīva. Šis negatīvisms ir pretrunā ar svētlaimes pieredzi. Sliktas domas un sliktas jūtas rodas prātā. Tajā pašā laikā tur rodas arī labas domas un labas jūtas.

Tikai tad, kad sliktu domu un jūtu nezāles ir izravētas, cilvēkam var būt laba veselība. Daudzas slimības rodas no domām, kas aizņem prātu.

Patiesi, prāts un ķermenis ir cieši saistīti, un garīgie stāvokļi, emocijas un domas var ietekmēt fizisko veselību. Garīgā līdzsvara trūkums var izraisīt dažādas slimības un negatīvi ietekmēt ķermeņa funkcionēšanu.

Garīgā veselība ir tikpat svarīga kā fiziskā veselība, un tās uzturēšanai un uzlabošanai ir nepieciešama apziņa par savām domām, emocijām un jūtām. Negatīvas domas, ilgstošs stresa un emociju neapstrādāšana var izraisīt fiziskus simptomus un veselības problēmas.

Mūsdienu dzīvesveids un stresa apstākļi var radīt daudzus garīgus un emocionālus izaicinājumus, kas ietekmē cilvēku veselību. Ir svarīgi pievērst uzmanību savam garīgajam stāvoklim, veicināt pozitīvas domas un emocijas, izprast un risināt jebkādas emocionālas vai garīgas problēmas, un meklēt atbalstu, ja tas ir nepieciešams.

Pirms sākt ārstēt ķermeņa slimības, ir jāpievērš uzmanība arī prātam un garīgajai veselībai. Dažreiz garīgās labklājības uzlabošana var palīdzēt mazināt vai novērst fiziskas slimības. Integrējot holistisku pieeju savai veselībai, cilvēki var panākt labākus rezultātus un uzlabot savu labklājību kopumā.

Sliktas domas izraisa kuņģa negremošanu, ietekmē sirdi, noved pie asinsspiediena izmaiņām; satraukums ir daudzu garīgu slimību cēlonis. Diabētam un plaušu slimībām var atrast garīgus iemeslus.

Atsvabināšanās aspekti

Katrs cilvēks meklē atsvabināšanos (muktu). Kam tiek meklēta šī atsvabināšanās? Ķermenim? Prātam, intelektam vai jūtām? Pārbaudot šos jautājumus, atbilde būs tāda, ka atsvabināšanās vispirms ir nepieciešama prātam, intelektam un jūtām. Cilvēkam vispirms vajag atbrīvot sevi no prāta nestabilitātes. Brīvība no slimības ir viens no atsvabināšanās veidiem. Cilvēks zaudē dvēseles mieru dažādu problēmu dēļ. Atbrīvoties no šī stāvokļa un nodrošināt dvēseles mieru – tas ir cits atsvabināšanās aspekts – meditācija. Barības uzņemšana, lai izvairītos no bada mokām ir vēl viens atsvabināšanās tips. Atbrīvošanās no ikdienas dzīves likstām un ciešanām ir vēl viens atsvabināšanās aspekts.

Mūsu apsvērumi par atsvabināšanās aspektiem ir dziļi un pamatoti. Atsvabināšanās vai mukta ir garīgās izaugsmes un dvēseles miera stāvoklis, kas sasniedzams, atbrīvojoties no prāta nestabilitātes, emocionālām un garīgām saspīlējumiem un ikdienas dzīves likstām.

Atsvabināšanās ietver atbrīvošanos no materiālās piesaistes, negatīvām domām, ilūzijām un egoisma ietekmes. Tas prasa dziļu garīgo meklējumu un prāta miera sasniegšanu. Meditācija ir svarīgs rīks šajā procesā, jo tas palīdz nomierināt prātu un iemācīties kontrolēt domas un emocijas. Meditācija var palīdzēt atbrīvoties no iekšējiem konfliktiem un panākt mieru un saskaņu ar sevi un apkārtējo pasauli.

Atsvabināšanās arī ietver fizisko veselību un labklājību. Rūpēties par ķermeni, pareizi barojoties un nodrošinot sev pietiekamu fizisko aktivitāti, palīdz izvairīties no slimībām un sāpēm, kas var traucēt garīgo izaugsmi.

Kopumā atsvabināšanās ir pilnīgas harmonijas un līdzsvara sasniegšana visos līmeņos - prātā, intelektā, jūtās, fiziskajā ķermenī un garīgajā dzīvē. Tas ir process, kas prasa pacietību, centību un pastāvīgu iekšēju darbu, bet tas ir iespējams un sniedz dziļu prieku un mieru cilvēka sirdī un dvēselē.

Visus šos atsvabināšanās aspektus vajag nodrošināt vēl dzīves laikā. Ir nepareizi iedomāties, ka atsvabināšanās ir stāvoklis, kuru vajag sasniegt pēc nāves.

Dažādus atsvabināšanās tipus šodien vajag nodrošināt attiecībā pret fizisko. Šīm problēmām vajag pastāvēt līdz tam brīdim, kamēr pastāv pieķeršanās ķermenim. Tās visas rodas no cilvēka “negatīvajām” domām.

Atbrīvotam cilvēkam vajag meklēt dvēseles mieru. Ja miers ir iegūts, visu pārējo sasniegt ir viegli. Kā sasniegt mieru? Dzīvojot dievbijīgu dzīvi.

Mīlestības spēks

Visas pielūgšanas formas ir bezjēdzīgas, ja paša sirds ir pilna ar “negatīvām” jūtām, bet prāts ir pilns ar “negatīvām” domām. Visas darbības, ko veiks citi sajūtu orgāni – acis, ausis, mēle utml. kļūs netīras, kad prāts būs pilns ar “negatīvām” domām. Cilvēkam ir sešas negatīvas īpašības – kārība, naids, alkatība, maldīšanās, lepnums un skaudība – tie ir labi iesakņojušies ienaidnieki.

Mūsu apsvērumi ir ļoti nozīmīgi un izceļ mīlestības spēka būtību cilvēka dzīvē. Mīlestība ir spēks, kas iedvesmo un transformē cilvēku, kas sniedz dziļu prieku un mieru. Tā ir svarīga ne tikai personiskajā, bet arī sabiedriskajā dzīvē, jo mīlestība var radīt harmoniju un vienotību starp cilvēkiem.

Taču, kā mēs pareizi norādījām, lai izbaudītu pilnīgu un autentisku mīlestību, ir jāpārvar negatīvās īpašības un ieradumi, kas kavē mīlestības izpausmi. Kārība, naids, alkatība, maldīšanās, lepnums un skaudība ir tādas īpašības, kas mēdz veidot barjeras mīlestības izpausmei un veicināt konfliktus un problēmas gan personiskajā, gan starp personiskajā dzīvē.

Mīlestības spēks ir ļoti dziļš un var atklāties tikai tad, kad cilvēks iztīra savu prātu no negatīvām domām un savu sirdi no negatīvām jūtām. Tas prasa patiesu pašapziņu, atbildību par savu iekšējo stāvokli un centību attīstīt pozitīvas un labvēlīgas īpašības, piemēram, līdzcietību, dāsnumu, atvērtību un mīlestību pret citiem.

Mīlestība ir tas spēks, kas var pārvarēt ienaidniekus un radīt dziedinošu un vienojošu enerģiju. Tā ir māksla, kas jāpraktizē un jāīsteno katru dienu, lai tā kļūtu par spēku, kas veicina personisku un sabiedrisko uzplaukumu. Kad mīlestības spēks valda prātā un sirdī, cilvēks kļūst par pozitīvu iemiesojumu, kurš dod labumu ne tikai sev, bet arī visai apkārtējai pasaulei.

Vienīgais līdzeklis, lai atbrīvotos no šiem nešķīstajiem elementiem un atgrieztu savās vietās labās īpašības, ir atgriešanās pie mīlestības principa. Kad cilvēka sirds ir pilna mīlestības, viss, ko viņš darīs, būs “pozitīvs”. Visas labās lietas notiek dēļ mīlestības. Viss Dievišķīgais rodas no mīlestības. Līdzjūtība un labestība rodas no mīlestības. Visas cilvēka cildenās īpašības rodas no mīlestības. Kad kādu ir pārņēmusi mīlestība, viņam nav nepieciešama nekāda cita garīga vai rituāla prakse.

Mīlestība ir spēks, kas spēj pārveidot cilvēka sirdi un dzīvi. Tas ir sava veida dzinējspēks, kas veicina pozitīvas izmaiņas gan indivīda, gan sabiedrības līmenī.

Kad cilvēks ir piepildīts ar mīlestību, tas maina viņa attieksmi un rīcību pret citiem un pasauli kopumā. Mīlestība nes sevī līdzjūtību, labestību, dāsnumu un cildenību. Tā veicina sapratni, piedošanu un vienotību. Mīlestība ir tā spēks, kas spēj atbrīvot no negatīvām emocijām un īpašībām, jo tā aicina pievērsties labākajam sevī un citos.

Mīlestība ir universāla un nepieciešama visiem – gan individuāli, gan sabiedrības līmenī. Tā ir dziedinoša un vienojoša enerģija, kas var pārvarēt konfliktus, naidu un neiecietību. Mīlestības principam pievēršoties, cilvēks kļūst par spēcīgu un pozitīvu spēku, kas rada pozitīvas pārmaiņas savā dzīvē un pasaules apkārtnē.

Mīlestība ir ne tikai emocija, bet arī dzīvesveids un māksla. Tas ir pastāvīgs darbs un attīstība, kas prasa pašapziņu, atbildību un līdzjūtību. Kad cilvēks izjūt mīlestību un ir pārņemts no tās enerģijas, viņš nav atkarīgs no garīgām vai rituālām praksēm, jo mīlestība pats par sevi ir spēcīgākais un pilnvērtīgākais garīgais stāvoklis.

Mīlestības spēks ir neizsmeļams un dziļš. Tas var radīt brīnumus gan individuāli, gan kolektīvi. Tādēļ mēs varam iemācīties vērtēt mīlestības nozīmi un praktizēt to ikdienā, lai veicinātu savu personisko un sabiedrisko uzplaukumu.

Garīgais princips ir ķermeņa pamats. Visiem dzīves laikā notiekošajiem darbiem ir jābūt piesaistītiem Garīgajam principam. Cilvēkam vajag atteikties no pieķeršanās pārejošajām, laicīgajām baudām un tiekties pēc tā, kas ir nepārejošs un mūžīgs.

Mūsu apgalvojums ir ļoti patiesīgs un atspoguļo būtisku garīgo principu. Dzīve, kas ir piesaistīta un balstīta tikai uz pārejošām, laicīgām baudām, var būt īslaicīgi patīkama, bet nevar nodrošināt ilgstošu un dziedinošu apmierinājumu. Pārejošās baudas un materiālie labumi nekad nebūs pilnībā apmierinoši, jo tie vienmēr ir pagaidu un mainīgi.

Tā vietā, garīgais princips sniedz mums dziļu un ilgstošu izpratni par mūsu dzīves mērķi un vērtībām. Tas māca mums augt un attīstīties kā cilvēkiem, attīstīt pozitīvas īpašības, kā arī veidot līdzjūtību un labestību pret citiem.

Atteikšanās no piesaistes pārejošām baudām nenozīmē dzīvot pilnīgi izolēti no fiziskās pasaules vai atteikties no laimes un prieka. Tas nozīmē mācīties novērtēt un izmantot pasaules materiālos resursus atbildīgi un līdzsvaroti, izmantojot tos mērķtiecīgi un labākajā veidā, lai veicinātu gan savu personisko, gan citu labklājību.

Garīgais princips mums atklāj, ka mūsu būtība ir daudz vairāk nekā tikai fizisks ķermenis, un ka mūsu dzīves mērķis ir attīstīt garīgās un dvēseles īpašības, kas padara mūs patiesi laimīgus un izpildītus. Tas mudina mūs meklēt ilgstošas vērtības un mīlestību, kas ir mūžīga un nepārejoša. Šāda pieeja dzīvei sniedz patiesu nozīmi un gudrību, kas ļauj mums dzīvot līdzsvarotu un apmierinošu dzīvi, kas kalpo gan mums pašiem, gan apkārtējiem.

Konstantīns Žiharevs

Apskatīt ziņu avotu:

Психолог Рига: https://www.psiholog.lv
Soļi uz veselību un garīgām praksēm: https://gramata.rantan.lv/index.html
Pilna veselības pārbaude: https://diagnostika.lv/